Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Operas Iemūrētie recenzija. Nākotnes cerību ēka

Ērika Ešenvalda opera Iemūrētie ir tipiski postmoderns mākslas darbs, kurā eklektika ir organiska

Uzrunājošs un ļoti būtisks, saturā daudzslāņains darbs, kas, aktualizējot atšķirīgas dzīves vērtības un izvēles nenovēršamību, personiskā un pārlaicīgā mērogā runā par upura neizbēgamību un jēgu. Šādi pirmizrādē 19. maijā Latvijas Nacionālajā operā un vēl divās izrādēs pagājušās nedēļas nogalē sevi pieteikusi Ērika Ešenvalda opera Iemūrētie. Mūsdienīgi postmodernā estētikā veidotais muzikāli skatuviskais darbs, kura žanriskajai definēšanai libreta autore dzejniece Inese Zandere lietojusi apzīmējumu "mītiskā melodrāma", koncentrējas uz gadsimtu teikās un vēstures patiesībā sakņoto būvupura tēmu. Ir svarīgi, ka jaunā opera un tās iestudējums piedāvā gan dziļi personisku traģisku upurētas mīlestības stāstu par radošu personību starp nežēlīgām dzīves izvēlēm, gan atklāj universālus simbolus, gan portretē sabiedrību – no māņticībā balstītiem būvnieku rituāliem un ikdienas dzīves epizodēm līdz ironiski atrādītam pompozam mūsdienu varas ceremoniālam.

Mīts pret ikdienišķo

Šoreiz ir jēga apcerēt jaundarbu atbilstoši tā sastāvdaļu radīšanas reālajai secībai: tātad – vispirms librets. Ineses Zanderes uzmanības centrā liktais mīts par būvupuri ir sasniedzis dziļu vispārinājumu. Tajā jūt gan Eiropas vēstures leģendu, gan tās apstiprinošo gadsimtu reālās vēsturiskās patiesības baiso elpu. Taču, atsperoties no šiem avotiem un apdzīvojot arhetipisko ēku, librets aptver plašāku nozīmju un simbolu telpu. Tas runā par upura neizbēgamību, lai paveiktu jebkuru radošu, vērienīgu darbu, lai piepildītu lielu ideju, augstus mērķus. Arī – lai reiz, nenosakāmā nākotnē, tomēr uzbūvētu tādu Latviju, par kādu sapņojām un sapņojam. Bet varbūt jau ideālo pasaules ēku…

Vēstījumu par ilgo un eksistenciāli grūto bibliotēkas tapšanu var arī tieši asociēt ar ērkšķaino, mokoši ieilgušo ceļu, kāds bija jānoiet līdz mūsu Gaismas pils – Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas – pabeigšanai. Tieši mīts ir saistviela, kas piešķir dziļumu un dara operas vēstījuma saturu tik simbolisku un daudzslāņainu kā arheoloģiskos izrakumos atklātu dzīslojumu.

Ineses Zanderes libretā ir gan laba dzeja, kuru varētu baudīt atsevišķi kā patstāvīgu mākslas vērtību, gan daudz – varbūt jau par daudz! – informācijas. Tas savukārt vietumis "iemūrē" mūzikas autoru un viņa komponēto dziedājumu izpildītājus sīku, blīvu, steidzīgi informējošas prozas vai pat publicistikas tekstu sienā. Bīstams pārbaudījums operas dramaturģijai ir kinematogrāfiskās montāžas princips un darbības cikliskā (nelineārā) virzība pa variēti atkārtotiem spirāles vijumiem, stiepjot izrādi garumā un turklāt piedāvājot dubultas, ja ne pat trīskāršas beigas. Man personiski opera beidzās līdz ar galveno varoņu satikšanos bibliotēkas atklāšanas ainā.

Atzīšos, ka, pirms izrādes izlasot operas īso saturu, pirmajā brīdī bija pagrūti izsekot darbībai: kas? kur? kad? kāpēc? Mulsināja riņķojums apļos vien par to pašu, tikai cauri laikiem, dzīves īstenības un murgaina sapņa (fantāzijas) realitātei, kas, atkārtoti atspoguļojoties, brīžiem saplūst. Taču tā ar operu libretiem mēdz būt – izlasiet un mēģiniet uzreiz perfekti noorientēties kaut vai Nabuko saturā! Ēriks Ešenvalds šim apļu un reprīžu principam ir sekojis, arī mūziku montējot kā būvi no zīmīgiem, stilistiski atšķirīgiem, variēti atkārtotiem blokiem.

Postmoderna estētika

Jaunradītās operas mūzika neatstāj vienaldzīgu. Tā piedāvā gan vairākus saviļņojošus, melodiskus solodziedājumus, gan efektīvus korus. Spilgti melodiskais Dzejnieces dziedājums ir ievelkošs hits, kas varētu celt jebkura mūzikla vērtību. Savukārt Bibliotekāres ārijas izvērstais risinājums, kas sasniedz sirdi plosošu kulmināciju, šķiet sakņots labākajās Pučīni tradīcijās. Tām nav noilguma. Ne velti šī ārija, kuru Bibliotekāre dzied, saprotot, ka Arhitekts viņu atstājis, vēlāk pārceļo uz paša Arhitekta vientuļo, izmisīgo dziedājumu operas finālā (epilogā).

Ēriks Ešenvalds būvupura tēmu mūzikā nerisina pirmoreiz. Pirmā iedziļināšanās rezultējās ar senas albāņu leģendas iedvesmoto, 2005. gadā radīto kora opusu Iemūrētā sieva. Toreiz viņš savu mūzikas valodu miksēja ar eksotisku svešvalodu, citējot albāņu folkloras melodijas un polifoniju, stilizējot specifisko dziedāšanas manieri. Savukārt opera Iemūrētie jau ir Ērika Ešenvalda stilizētāja meistarības kvintesence, viņš apzināti atsakās no stilistiskās viengabalainības. Dažādi stili un žanri te mērķtiecīgi kalpo kā atpazīstamu un asociatīvi mērķētu zīmju valoda. Ar to piepildot visnotaļ tradicionālo operas formu, tiek trāpīgi raksturotas situācijas un vide. Svinīgi pacilātais, enerģiski apliecinošais vīru (vēlāk arī jauktais) koris latviešu nacionālromantiskās koru klasikas garā izcili iederas varas pompozajos publiskajos rituālos un lieliski saskan ar Prezidenta tukšvārdīgo runu. Masu pasākumiem piestāv dīdžeja Mixmaster AG radītie skaņu efekti un hiphopa stila deklamācijas. Stila pērlīte ir laiskais džeza valsis bārā, kur Dzejniece svin dzimšanas dienu, – tiešām rodas ilūzija, it kā spēlētu tikai uz skatuves redzamais kvartets: surdinēta solo trompete, klavieres, bundziņas un kontrabass. Mūzikā ir integrēts amerikāņu minimālisma repetitīvais pulss un viduslaiku/renesanses laika dejisko dziesmu ritmi, modālā diatonika, seno instrumentu tembri. Kā skumja tautasdziesma skan iemūrētās šūpuļdziesma nedzimušajam bērniņam.

Piesaucot postmoderno autora nāves filozofiju, varētu secināt, ka, koncentrēdamies uz eklektiku un stilizēšanu, Ēriks Ešenvalds upurējis sevi – autoru, savu Es, ja vien šis viņa Es konkrētajā gadījumā nebūtu prasme mērķtiecīgi lietot un savīt kopā visu šo mūzikas dažādību. Šajā ziņā Iemūrētie ir tipiski postmoderns mākslas darbs, kurā eklektika ir organiska. Šķiet, darba radītājam traucējusi tikai pārliecīgā pietāte pret Ineses Zanderes tekstu, kura, iespējams, vienkārši ir par daudz. Tas sevišķi jūtams epizodēs, kurās varoņu dziedājumos par visu vari un ātrā tempā iemīcīts milzīgs, blīvi informatīvs teksta daudzums. Tas sasmalcina, un es neapskaužu māksliniekus, kuriem tas jādzied no galvas.

Zelta stunda korim

Iemūrētie ir Ērika Ešenvalda otrais darbs operas žanrā, taču tas ir lēciens pavisam citā ļoti atšķirīgā muzikālajā domāšanā. Viņa pirmā bibliskā opera Augļu koks ir Jāzeps (2007) ir kamerstila darbs, kurā "orķestris" bija koris (Valsts akadēmiskais koris Latvija līdz ar instrumentālajiem ansambļiem Altera Veritas un Shady Brass). Kopīgais abām operām ir kora milzīgā nozīme. Ņemot vērā kordziedājumu proporcionālo dominanti un satura atslēgas nozīmi visas izrādes muzikālajā materiālā, Iemūrētos noteikti varam saukt par kora operu – līdzīgi kā Verdi Nabuko un Makbetu.

Jūtams, ka LNO korim šis jauniestudējums bijis nozīmīgs kvalitātes un pašapziņas uzrāviens. Komponists, kurš pats ilgi bijis profesionāla kora mākslinieks, LNO korim ir ne tikai atvēlējis daudz no iestudējuma kopīgā laika, bet arī devis uzdevumus, kādi tradicionālajos operiestudējumos tam ietu secen. Kora izteiksmes arsenālā ir gan dažādi vokālās deklamācijas paņēmieni, gan svilpošana, sonoristiski trokšņi un dažnedažādi tembrālās krāsošanas elementi. Arī tādi, kuros viens dziedātājs, aizkulisēs čukstot mikrofonā, piešķir visai kopskaņai baisi noslēpumainu intonāciju (Ēnu koris, kas 1. cēlienā 2. ainas noslēgumā piecdesmitbalsīgā (!) faktūrā priekšvēstī murgaino sapņa realitāti). Tam visam pievienojot iestudējuma muzikālā vadītāja, diriģenta Māra Sirmā, neatlaidīgo māksliniecisko prasīgumu un kora pārliecinošo skatuvisko darbību Lauras Grozas-Ķiberes precīzajās mizanscēnās un horeogrāfes Lienes Gravas kustību partitūrā, LNO kora virzienā jāsauc skaļš "bravo".

Bagātīgs, ļoti kolorīts, aizraujošām nokrāsām un niansēm bagāts ir orķestra skanējums. Ir vesela virkne tēlaini raksturojošu instrumentācijas atradumu, turklāt instrumentālais kolorīts ir spilgts katrā numurā, vietumis tiek individualizēta katra atsevišķa instrumenta, proti – ikvienas vijoles, partija. Senlaicīgu kolorītu Arhitekta dziesmiņai par bibliotēku uzbur piccolo flauta zemajā reģistrā, kurā skanējums jau ir intonatīvi neprecīzs kā senlaiku stabulei. Senatnīgas stabulītes imitējums pārsteidz arī brīdī, kad Meistara palīgs tā viegli piekodina mīļotajai nenākt liktenīgajā upurēšanas rītā. Operas orķestrim speciāli iegādātā džamba (afrikāņu bungas) gan ausīs nelec, tā izmantota kā kopskaņā integrēta krāsa. Arī tāpēc, ka Māris Sirmais rūpīgi salīmeņojis kopskaņu.

Ticamas attiecības

Pateicoties iestudējuma solistu ansamblim, varam noticēt varoņu – Arhitekta un Bibliotekāres, Dzejnieces un Celtnieka, Arhitekta un Celtnieka, Ministres un Prezidenta – raksturiem un attiecībām. Īpaši emocionāla un dabiska ir attiecību ķīmija, kuru uzbur otrās pirmizrādes galvenais pāris – jaunie solisti Elīna Šimkus un Mihails Čuļpajevs. Elīnas Šimkus soprāns un augums Bibliotekāres lomā izstaro jaunības svaigumu un mīlestību kā tīru gaismu, un Mihails Čuļpajevs atsaucas ar nesamākslotu mīlētāja kaismīgumu. Nevar nenoticēt tam, kā viņš drīz norobežojas, koncentrējoties cīņai, darbam. Šis ir ļoti dzīvs un dinamisks duets, vienlaikus apgarots un ar erotisku strāvojumu. Savukārt Inga Šļubovska-Kancēviča apbur ar balss siltumu un brīnišķīgām, viegli un brīvi lidojošajām augstajām notīm. Taču attiecību ķīmijas pārī ar Raimondu Bramani trūkst, jo viņš šoreiz ir tikai vokāli pārliecinošs tenors, kurš nespēj aktieriski iejusties Arhitekta pasaulē.

Izcila Dzejnieces lomā ir Ieva Parša – kā seismogrāfs, kas jūt un redz dziļāk, tālāk un reaģē emocionālāk par citiem. Laura Grecka šajā lomā ir introvertāka, eleganti apvaldīta. Gan Jānim Apeinim, gan jaunajam baritonam Rihardam Milleram piestāv vīrišķīgā Celtnieka loma. Ar Ministres tēlu labi tiek galā Laura Teivāne, taču Kristīnei Gailītei šī ir zelta loma – viņa ir vienkārši nepārspējama, sākot ar vokālo perfekciju un beidzot ar stāju un ledaino laipnību. Ironiskā politiskā teātra garā risinātajā ainā ar Prezidenta uzrunu no pacēlāja augstumiem (kā savulaik vēlēšanu kampaņas šovā tautu uzrunāja Ainārs Šlesers) pārliecināja Armands Siliņš. Rihards Mačanovskis šajā lomā nedaudz pārspīlē, uzsvērti lasot runu no papīra. No abiem dzirdētajiem sastāviem man gribētos izveidot vienu ideālo.

Izrādei laimējies ar spilgtu iestudējumu: režisore Laura Groza-Ķibere, kurai šī ir debija operā, ir ļoti perspektīvs atklājums operas režijā. Viss ir pārdomāts, un te neviens nebradā svešā mūzikā. Gan galvenie varoņi, gan celtnieku, studentu/ studenšu, valstsvīru/sievu kori darbojas ļoti precīzās mizanscēnās lieliskajā, lakoniskajā Andra Freiberga scenogrāfijā, kuras centrā ir milzīgas parādes kāpnes un kuru organiski papildina videomākslinieka –8 veidotās projekcijas un Jevgeņija Vinogradova gaismu partitūra. Tas, kā izaug garās upurēto dvēseļu ēnas, jau vien ir ko vērts! Liktenīgs traucēklis nav arī piecas pārbūves, kuras skatienam norobežo alumīnija priekškars. Starp citu, pārbūves laikā skanošo elpošanu un pat lēno vokalīzi solo ierakstā ieskaņojis pats Ēriks Ešenvalds – falsetā! Izcils, pārsteidzošs akcents Kristīnes Pasternakas veidoto tērpu galerijā ir Bibliotekāres LED gaismiņu kleita, kura spoži iedegas upurēšanas ainā. 

Top komentāri

Iemūrētie operā
I
Visās nozīmēs izdevusies opera. Mūzikas daiļums, viedie teksti, Dailes teātra Frankenšteina režisores komanda ar izcilo scenogrāfu Freibergu, gaismām un tērpiem, un pārsteigums bija arī Lienes Gravas radītās kustības, iemūrēšanas skatā visa zāle acis pat nemirkšķināja! Un Maestro Sirmā rokas vairs komentārus neprasa. Notikums, kas sapurināja, jā, arī iedvesmoja.
sol
s
Biju uz otro pirmizrādi. Koris izcils, Šimkus un Čuļpajeva dziedājums un aktieriskā saspēle aizkustināja līdz sirds dziļumiem, viņu duets izcils, arī Millers un Grecka lieliski, taču orķestra skanējums šķita par skaļu, brīžiem pat traucējoši, nomācot solistu sniegumu.Ainu starplaikos šie ,,elsojumi,, likās par daudz un apnicīgi. Mūzika skaista, režija līmenī, scenogrāfija un tērpi atbilstoši idejai.Nu bet lai spriestu par ļoti ( kā te daži) smalkām lietām, neesmu tik kompetenta, taču kopumā man izrāde patika. Bravo Elīnai Šimkus un Mihailam Čuļpajevam!
Es
E
Daži droši vien nekad nesapratīs, bet tieši Zanderes dziļuma un Ešenvalda viegluma kombinācijā rodas cerība, ka aprobežotie un iemūrētie gribēs izlauzties. Tieši kāpēc operai jābūt vienkāršai? Jo dažs ir pārāk pieradis pie žurkas Kornēlijas?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja