Pazīstamā igauņu rakstnieka Jāna Krūsvalla drāma Mākoņu krāsas tapusi 1983. gadā un divus gadus vēlāk Pētera Lūča iestudējumā parādījusies arī latviski Valmieras Drāmas teātrī. Taču skatītāji, kas mēros ceļu uz Igaunijas Nacionālo operu Estonia, kur tikko pasaules pirmizrādi piedzīvojusi Rasmusa Pūra (1991) opera Mākoņu krāsas, jābrīdina, ka tās darbība saskaņā ar Laura Lompera libretu pārcelta no 1944. gada uz 80. gadu beigām – perestroikas laiku, ko Latvijā dēvējam par tautas atmodu.
No vafelēm uz burgeriem
Operas centrā ir tēvs un māte, kā arī viņu dēls Kalevs un meita Lagle, kuri dzīvo Igaunijas piekrastē, acīmredzot ne pārāk tālu no Tallinas, jo gan dēls, gan meita piedalās politiskajos notikumos. Tautas noskaņojumu komponists ietvēris vairākos enerģētiski piesātinātos kora dziedājumos, gan nevairīdamies no zināmas ironijas – pirmajā cēlienā tautas masās ieskanas vafeļu tirgotāja Kostjas balss, bet, kad brīvība jau rokā, veiklais tirgonis pārkvalificējas uz burgeriem, saukdams tos par igauņu jauno nacionālo ēdienu. Savukārt kāds čekists otrajā cēlienā parādās jau kā parlamenta deputāts.
Kora dziedājumos jaušama komponista iesistā roka, viņš šogad Igaunijas Jaunatnes dziesmu svētkos diriģējis savu dziesmu Meie, kuras atskaņojuma ierakstu var redzēt internetā. Skolēnu dziesmu svētki kā tēls parādās arī operā Mākoņu krāsas, tiesa, ar zināmu rūgtumu, jo nelūgti viesi no tiem tiek aizraidīti prom. Uz skatuves īsu brīdi parādās arī Baltijas ceļš. Tomēr svarīgākais ir tas, kas notiek vēlāk, kad atmodas sajūsma pārskrējusi un realitāte nevienu netaupa.
Laikmeta tēlu simbolu valodā iezīmē scenogrāfa Ervina Eunapū uz griežamās ripas uzbūvētais sargtornis, kas pakāpeniski tiek "izģērbts" – apšuvuma plāksnes tiek aiznestas, un paliek tikai pliks skelets. Līdzīgs liktenis ir arī diviem metāla zirdziņiem. Kopumā nepārblīvētā telpa atstāj patīkamu iespaidu, vienīgi režisors Romāns Baskins dažbrīd ar to netiek galā, jo, lai atveidotu, ka ļaunie bandīti piekauj neveiksmīgo biznesmeni Kalevu, skatuves malā uzbrauc masīva sēta, kas pēc vardarbības akta atkal aizšļūc sānis. Tāpat ērmīgi izskatās, ka Lagles dziedājumā par brīvības alkām pašā operas sākumā no gaisa nolaižas divas troses, kuras soliste Janne Ševčenko, braši turpinādama dziedāt, piestiprina sev pie vidukļa, tiek pacelta augšup, joprojām turpinādama dziedāt, un tad atkal nolaista lejā. Gaužām ilustratīvi ir video nepārtraukti rādītie mākoņi, kuriem pāri brīžiem tiek projicēti videokadri no Baltijas ceļa, lauku sētas attēls vai kāds cits objekts vai notikums.
Sirmgalvji aizkustina
Gados jaunais komponists ir uzdrīkstējies būt melodisks un brīžiem pietuvojas mūzikla estētikai, tāpēc gaidāms, ka operai būs labi panākumi un netrūks skatītāju. Pazīstams laikmets, viegli uztverami muzikālie motīvi, kas gan nav tik spilgti, lai īpaši dziļi iesēstos atmiņā. Solistiem nenākas rādīt vokālus brīnumus, taču kopumā ir panākts kvalitatīvs uzvedums ar stabilu sniegumu. Jau minētā Janne Ševčenko izdzīvo savas varones gaitas no bravūrīgas panku meitenes līdz rūpju nomāktai vientuļajai mātei, kura emigrējusi uz Zviedriju un kuras dēls sarūgtinātajiem vecvecākiem nodzied, cik lepns ir būt par zviedru.
Mati Turi Kaleva lomā ir pašironisks, iezīmēdams bijušā partijas biedra nodošanos patriotismam, tad uzņēmējdarbībai ar krāsainajiem metāliem, kas noved pie bēgšanas uz Krieviju. Viņa sievas krievietes Marijas lomā Jūli Lilla spēlē sveštautietes drāmu, turklāt pēc ieceres operas sākumā Marija gandrīz nemaz nerunā igauniski, tas solistei sagādā problēmas, jo viņas krievu valoda ir ar izteiktu akcentu.
Tomēr izrādes emocionālais centrs ir tēvs un māte, kuru lomās pirmizrādes vakarā saviļņojošā sniegumā redzējām Jasi Zaharovu un Helēnu Lokutu. Lai arī lielā daļā notikumu abi sirmgalvji nepiedalās un ir tikai citu personāžu darbības vērotāji vai upuri, viņi ir dzimtas mājas saimnieki, un to zaudēšana dēla parādu dēļ ir uz āru neizkliegta traģēdija. Operas fināls, kad mājās atgriežas vedekla Marija, ir klusināts, tajā neskan apliecinājums nākotnei vai kāda nebūt optimistiska vīzija, ka viss atkal būs labi. Šāds fināls ir godīgs un aizkustina vairāk, nekā ja tiktu rautas vaļā dzimtenes mīlestības slūžas.
Rasmusa Pūra opera ir interesants mēģinājums operas žanrā iedzīvināt daudzu skatītāju reāli piedzīvotu Igaunijas vēstures posmu – un kā šāds mēģinājums pelna uzmanību.
Mākoņu krāsas
Igaunijas Nacionālajā operā Estonia Tallinā 28.X, 18., 24.XI