Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Par tuvu. Par tālu. Valmieras Vasaras teātra festivāla piezīmes caur vienas dienas lēcu

Nu jau droši var teikt, ka Valmieras teātra festivāls savā septītajā dzīves gadā ir iemantojis stabilu labu slavu un vietu Latvijas teātra dzīvē.

Festivālam ir sava seja un sava publika, kam šis festivāls gadu no gada arvien vairāk pieaug pie sirds, jo sagādā gan intriģējošus mākslas iespaidus, gan tīkamus, cilvēciski siltus brīžus, kas arī ir neatņemama veiksmīgi notikuša festivāla sastāvdaļa. Piemēram, nu jau VVTF nevaru iedomāties bez saskriešanās ar aktiera Ērika Vilsona radošo ģimeni, kas sakritības pēc parasti apmeklē tieši tās pašas izrādes. Katrreiz laipni un drusku teatrāli sasveicināmies, jo ir tak feins tāds "teātris teātrī" un apziņa, ka pastāv kas līdzīgs savstarpēji ieinteresētai un labvēlīgai profesionālajai komūnai ne tikai 23. novembrī Spēlmaņu nakts ceremonijā.

Festivāla izveidotāja un mākslinieciskā direktora Reiņa Suhanova šķietami nepretenciozais uzstādījums lieliski darbojas. Ir precīzi trāpīts pilsētas mērogā un noskaņā, darbībā ilustrējot klasisko atziņu – mazs ir liels. No tā, ka VVTF mērķis nav atvest pasaulē dārgāko vai tehnoloģiski sarežģītāko izrādi vai "skaļākā" režijas vārda jaunāko iestudējumu, rodas lieliska platforma, barotne Latvijas profesionālā teātra dzīvajam procesam. VVTF ir kā micēlijs. Mērķis ir ļaut izpausties jaunajiem māksliniekiem, savest kopā ar citu mākslas jomu pārstāvjiem. Ir interesanti prātot, kādas jaunas idejas un radošas satikšanās dzims no šī Valmieras Vasaras festivāla tīklojuma. Jāgaida tikai lietiņš rudenī. Par to rosina domāt arī šī gada VVTF vizuālās identitātes autora mākslinieka Aleksandra Brežes puķainās sūnās iegrimusī (iznirusī) galva, kas nedaudz atgādina futbolbumbu. Prieks, ka VVTF rada iespēju atkārtot labāko no pagājušā gada programmas – režisora Valtera Sīļa izrādi Uzvara ir mirklis, Latvijas un Turcijas vēsturiskās spēles rekonstrukciju, kas ir viens no savdabīgākajiem iestudējumiem pēdējos gados ne tikai VVTF kontekstā, un Kvadrifrona perfekto izrādi pusaudžiem Marija un zibens.

Šī sūnās peldošā vīrieškārtas Ofēlijas – Zirnekļcilvēka galva ir tieši tik intriģējoša, lai būtu interesanti palikt kopā un minēt gan attēlā, gan festivālā ieslēpto virzību.

Cilpas pirms harmonijas

Padalīšos iespaidos par trim VVTF iestudējumiem noskatīšanās secībā. Tie nepieder pie festivāla "smagsvara" izrādēm (skat. kolēģa Ata Rozentāla rakstu), ap kurām virmo karstākās viedokļu apmaiņas, bet tiem ar savu šķietami gaistošo un mazliet neobligāto iedabu tomēr ir sava vieta VVTF "micēlijā". Ja kādu kaitina šis salīdzinājums, šajā raksta vietā varu dāvāt atvieglojuma sajūtu, apsolot vairāk to nelietot.

Mans personīgais VVTF sākums bija 6. augustā plkst. 12 Gaujmalā pie Stāvajiem krastiem režisores Ineses Mičules, horeogrāfes un dejotājas Lienes Stepenas un komponista, mūziķa Staņislava Judina kopdarbā Plaušas. Lietusmākoņi īsi pirms izrādes uzvedās tieši tā, kā bija solīts, bet, Staņislavam Judinam pirmoreiz pārvelkot ar lociņu pār kontrabasa stīgām, debesis izlēma sadarboties un rāmi noskatīties šo mūžīgo stāstu par sievietes un vīrieša pūliņiem atrast harmoniskāko attālumu telpā vienam pret otru.

Lai sargātu mūzikas instrumentu no mitruma, tas bija ievietots baltā nojumē, kas veidoja neparedzētu jēgas nobīdi. Tagad sanāk, ka Sergeja Judina Vīrietis ir šķietamā drošībā, paslēpies mājiņā, vēl vairāk norobežojies, kā jau to nosaka dzimumam tipiskā uzvedība. Skaidrā laikā abi atrastos līdzvērtīgās pozīcijās, dvēselē kaili, nevainojamā Ēdenes dārzā, ko Valmierā "tēloja" gleznainā Gaujas senleja.

Ineses Mičules režija un Lienes Stepenas horeogrāfija Plaušās ir balstīta uz divu magnētu – S un V – nemitīgo pievilkšanos un atgrūšanos, cenšoties izkarot pēc iespējas plašākas harmonijas saliņas un ilgāk tajās uzturēties. Bet ego, pārpratumi, pašlepnums, sāpes, vilšanās, atkal ego un vēl visādi citādi jauki dēmoni visu laiku grūsta ārā no saskanīgās vibrācijas. Sieviete sāk izskatīties pēc histēriķes – viņa atņem Vīrietim lociņu, un skaņa, kas nāk no kontrabasa, kļūst nedaudz ļauna un agresīva, jo izmisusi, – un Vīrietis – pēc augstprātīgi stūrgalvīga principu pielūdzēja. Viņš stāv kā zemē ieaudzis koks un nepaies ne soli pretim tālumā vīdošajai Skumjajai Mugurai. Bet tas jau viss nav taisnība, kurš to nezina. Varbūt tieši tāpēc, ka "kurš to nezina", lai arī neesmu dejas mākslas pārzinātāja, atļaušos teikt, ka vienīgais trūkums šai psiholoģiski un filozofiski gudrajai izrādei ir zināms ilustratīvisms, atkārtošanās un didaktika horeogrāfijā. Brīžiem Liene Stepena "dvēseles nemieru", kā žanriski pieteikta izrāde, atainoja pārāk burtiski un tieši, uzsvērti vētraini plīvojot baltajai kreklblūzei.

Izrāde asociatīvi atsauca atmiņā Pablo Pikaso gleznu Meitene uz bumbas (1905), kas, šķiet, runā par līdzīgu kontrastu mijiedarbību. Milzīgs spēkavīrs robusti un statiski sēž uz kuba, savukārt trausla meitene, viscaur izliekusies, žonglē uz bumbas. Plaušām ir atvērtais fināls, principā laimīgas beigas (sākums), kad abi mierīgi apsēžas blakus ar skatu uz Gauju, sinhronizējuši savas melnbaltās formas, spējuši pat nospēlēt kopīgu melodiju, locītavām kustoties vienā plūdumā, un sapratuši, ka laiku pa laikam var apmainīties vietām – V pastāvēt uz bumbas un S pasēdēt uz kuba. Apmainīties var arī ar spēku un trauslumu. Ļoti skaistas ir šīs viņu jaunajā sapratnē elpojošās muguras.

Maigākais manifests

Nezinu, vai šī izrāde bija laba vai slikta un vai tā vispār bija izrāde, bet man tā patika un es devos tai līdzi. Protams, tik vieglprātīgi var izrunāties vien vasarā, kad negribas vēl vilkt kājās smagos "stingro profesionālo kritēriju" zābakus un kaut ko pierādīt vai argumentēt, bet vienkārši atgāzties savā kaprīzi subjektīvajā patikšanā un tikai skatīties augusta zvaigžņotajās debesīs. "Kad sagurst dusmoties,/Tuvie Tālie atpūšas Bezgalībā," – teikts Tuvo Tālo manifestā. Lapiņas ar šī manifesta vārdiem varēja saņemt pirms izrādes. Iespējams, tas ir pasaulē maigākais manifests.

Jauno mākslinieku Kirila Ēča un Elīzas Dombrovskas Tuvie Tālie attāluma tēmai pieskaras jau plašākā mērogā, izejot ārpus divu cilvēku visuma. Ne velti pieminēju skatīšanos debesīs. Tuvie Tālie līdzinās mazliet psihodēliskam observatorijas apmeklējumam kopā ar tuvākajiem draugiem un jūsu mīļāko dīdžeju. Reizē tā ir kāda manifesta prezentācija, sēžot savā ērtākajā istabas stūrī, bet tomēr omulīgi planējot kopā ar pārējām pieneņpūkām, kas dažbrīd pārvēršas par cilvēkiem un atkal atpakaļ. Veltījuma koncerta numuri ar veltījumiem astigmatiķiem un citiem draugiem, lēni spiežot sulu ar lēnāko sulu spiedi, rit Tuvo Tālo laiks. Kurš ieticis viņu orbītā – tam labi, kurš ne – tam jāiet ārā. Maz ko vēl varu teikt par Kirilu Ēci kā režisoru, bet kā dzejnieks viņš jau ir noticis, un dzeja Tuvajos Tālajos skan daudz. Skatītāji beigās pieprasīja "vēl dzejoli". Mākslinieki pieticīgi ieslīdēja kulisēs. Jāuzmanās, lai šis stomīgais kautrums nekļūtu par rutīnu. Šobrīd gan tā vēl ir tīrskaņa, kurai pilnībā ticu.

Izrādes svešinieki – tuvinieki – klejotāji – Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, Elza Dombrovka un Mazajam princim tik līdzīgais Kirils Ēcis.

Jutos ievilkta viņu apzināti irdenajā radīšanas plūsmā, kur brālīgi un māsīgi tika meditēts par mājām un mītnes vietām. Man izdevās piedzīvot poētiskas jēgas nosēšanos uz savas ādas. Protams, nedaudz ironizēju par sevi, jo iedarbināta fantāzija ir nevaldāma. Piemēram, Kirils Ēcis un Gerds Lapoška man ļoti atgādināja Pjero, kaut ko no mīmu pasaules trauslās smeldzes, pieslēdzot neizbēgamo XXI gadsimta mākslinieka pašironiju. Nezinu, apzināti vai neapzināti citējot Šekspīra Sapņa vasaras naktī šķirbu sienā, Tuvie Tālie eleganti asprātīgi pasmējās par tradicionālo teātra un aktiera uzstāšanās pompozitāti, ar kuru, kā saprotams, viņiem nav pa ceļam. "Tuvo Tālo Valoda nav/pabeigta, tāpēc Tie bieži/savu sakāmo pabeidz/svilpojot."

Priekšmetu arodbiedrība

VVTF nav iedomājams arī bez jaunas izrādes bērniem. Šoreiz tā bija Sabīnes Alises Ozoliņas izrāde Hamoka komūna. Režisore divus gadus pēc kārtas ir piedalījusies Bērnu un jauniešu teātra institūta rīkotajās mācībās, kas Valmieras festivāla laikā notika Valmiermuižā, un izrāde ir likumsakarīgas sekas. Hamoka komūna šogad ir iezīmējusi VVTF ģeogrāfisko robežu paplašināšanu, jo pirms festivāla jau tika spēlēta Rūjienā, Mazsalacā, Strenčos, Burtniekos, Dikļos un Kocēnos.

Es nejaušības kārtā nokļuvu Endīnes Bērziņas komūnā un nenožēloju. Citi sekoja Ģirtam Dubultam un Matīsam Milleram. Nezinu, kā gāja viņiem, bet mums bija jautri – gan skumji, gan ļoti smieklīgi, gan drusciņ domīgi. Beigās mēs, protams, visi atkal satikāmies, lai kopā ar dzelteniem lietusmēteļiem kopīgu uzdejotu un pasvinētu, ka neesam vieni. Hamoka komūna tikai daļēji ir piederīga staigājamizrāžu žanram, jo, nonākuši spēles laukuma vietā, skatītāji gluži klasiski sasēžas improvizētos koka solos. Tā ir asprātīga izrāde par to, ka principā tu nekad neesi viens.

"Hamoka komūna ir klejojoša izrāde, kas atraktīvā veidā runā par to, kā viens cilvēks ir spējīgs radīt savu pasauli ar priekiem un nesaskaņām pilnīgi jebkurā vietā," intervijā portālā Kroders.lv saka režisore. Viņai taisnība. Tieši šādu efektu panāk Endīne Bērziņa, kura lieliski pārvalda objektu teātra tehniku, bet vēl labāk tiek galā ar bērnu dzīvo reakciju. Neatbildēta nepalika neviena mazā skatītāja replika. Bieži vien tā bērnu izrādēs ir reāla problēma, kā atkal nomierināt iekustinātos bērnus, bet Endīne Bērziņa ar savu skatītāju sarunājās bez pārpratumiem.

Īsumā – meitenei ir salauzta sirds, un viņa dodas vairākas dienas padzīvot mežā. Prom no visiem, bet ne jau no saviem tuvākajiem un uzticamākajiem draugiem – hamoka (no hammock – angļu val. – šūpuļtīkls), jogas paklājiņa ar atlaidi, guļammaisa, mugursomas un mazās vēdersomiņas, krūštura un kur nu vēl veselas baterijas mazo priekšmetu, bez kuriem nekādi nevar iztikt, kad meitene viena pati cieš meža vidū. Priekšmeti atdzīvojas un sarīko īstas sacensības par vietu Endīnes sirdī un noderības hierarhijā. Dūšīgi rībinām bundziņas! – aicina Endīne. Kas uzvar? Uzvaras serpentīnā gaisā izripinās laureāts tualetes papīrs! Jautri smiekli.

Nākamajā dienā jūtu, ka tā sirsnīgāk saspiežu sava vecā zilā lietussarga kātu. Kas tik kopā nav piedzīvots! Un kā es spēju tevi jau vairākus gadus nekur neaizmirst?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja