Valmieras Drāmas teātris aprīlī sagatavojis divas pirmizrādes, kas iezīmē atšķirīgas stratēģijas. Vienā gadījumā nodarbināti ir lielākoties pēdējā šim teātrim gatavotā aktieru kursa absolventi brīvi interpretētā klasikas sižetā, otrā – teātra trupas dažāda gadagājuma aktieru spēki, reflektējot par pavisam neseniem notikumiem Latvijā, kas skāra pilnīgi visus iedzīvotājus, tikai katru savā veidā.
Abu izrāžu režisori necenšas radīt ilūziju, ka uz skatuves notiekošais varētu būt patiesība. Abos gadījumos mērķa sasniegšanai tiek izmantoti videoieraksti. Te gan līdzība arī beidzas.
Dantes klātbūtnē
Režisore Indra Roga izrādē Paolo un Frančeska ar jaunajiem aktieriem brīvi interpretē amerikāņu dramaturga Dona Nigro ne mazāk brīvo interpretāciju par Dantes Dievišķās komēdijas piekto dziedājumu. Sižets par Frančeskas da Rimini un Paolo Malatestas mīlas sakaru ar traģisko iznākumu pasaules mākslā, mūzikā un dramaturģijā apspēlēts ne reizi vien. Režisore izmanto delartiskās komēdijas elementus, turklāt atdzīvina pašu Danti, Krišjānim Strodam pieliekot mākslīgu degunu. Sadarbībā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni ir radīta dzīvespriecīga, spēles priekā virmojošu norišu virkne. Brīva, rotaļīga atmosfēra, kurā sižets par atjautīgajiem mīlētājiem, kas veikli tin ap pirkstu mežonīgo Frančeskas vīru, rit jautri un omulīgi. Ievas Esteres Barkānes Frančeska ir kaprīza, izlutināta, tomēr simpātiska meitene, kas grib baudīt mīlas priekus ar jaunu un glītu, nevis vecu un brutālu vīrieti. Džovanni Malatestas lomu Meinards Liepiņš veido kā grotesku masku, kas smieklīga kļūst tad, kad izkrīt no savas komforta zonas. Jaunās sievas nevēlēšanās mīlēties pieredzes bagāto, pie atteikuma nepieradušo vīrieti padara ievainojamu un aizkustinoši muļķīgu. Spēles noteikumu diktētu atsvešinātību un pašironiju Aukles lomā demonstrē Sandis Runge, kurš ir arī notikumu muzikālais komentētājs. Jau pieminētajam Krišjānim Strodam ir vairākas nelielas lomas, ko eleganti izpildīt tīri formas līmenī.
Salīdzinoši nopietnāki uzdevumi, ietiecoties arī tēlu psiholoģijā, ir diviem aktieriem. Artim Jančevskim Paolo lomā ir dota iespēja izrauties no otrā plāna lomām, kam aktieris šķita nolemts jau kopš diplomdarba izrādēm, un viņš šo iespēju izmanto, radot interesantu raksturu – jaunāko brāli, kurš vienmēr piekāpjas vecākajam un ir izveidojis sev "pareizu", bet ne pārāk aizraujošu dzīvi, tāpēc ir gatavs mesties dēkā, lai cik bīstama tā būtu. Paolo sievas un meitas lomās Klinta Reinholde varētu iezīmēt divas pretējas stratēģijas – sieva saprot, ka vīram ir sānsolis, bet izvēlas ar to samierināties, savukārt meita, to atklājot, taisnības vārdā ilgstošos mīlētājus atmasko, nolemjot nāvei. Lomas zīmējuma līmenī ar prātu to saprast var, bet gribētos precīzāk nofiksēt, ka vizuāli līdzīgās māte un meita (ja reiz tās atveido viena aktrise) ir tik atšķirīgas raksturā un rīcībā.
Taču izrādē ir kontrapunkts, kas visas šīs pārdomas padara par samērā otršķirīgām, jo liek mainīt skata leņķi uz to, kāpēc šī izrāde vispār ir iestudēta. Brīdī, kad pēc lugas sižeta iestājas pārlēciens laikā, skatītājiem tiek parādīts Martas Marijas Gruzdovas samontētais video ar nesen aizsaulē aizsaukto režisoru un šī kursa pedagogu, Indras Rogas dzīvesbiedru Mihailu Gruzdovu. Negaidītais vēstījuma pārrāvums jau izpelnījies salīdzinājumu ar Māra Liniņa parādīšanos uz videoekrāna Alvja Hermaņa izrādē Viss zem debesīm Jaunajā Rīgas teātrī. Tas ir mulsinošs un diskutabls paņēmiens, ko, iespējams, neinformēts skatītājs nevar ne atšifrēt, ne novērtēt, taču tas būtiski maina skatpunktu, no kura var raudzīties uz izrādi kopumā. Ja šī ir luga, pie kuras režisors pedagogs strādājis ar studentiem, un izrāde domāta kā piemiņas akts, tad nianses konkrētu sižeta līniju izveidē un tēlu attiecību slīpējums zināmā mērā aizvirzās otrajā plānā. Kopumā iestudējums valdzina tieši ar jaunības enerģiju un atraisītību, un arī samērā dekoratīvās beigas, piekrāptā vīra atriebību ieskicējot visai nosacīti, iekļaujas šajā estētikā. Iezīmējot lugas piedāvāto dilemmu, ko izvēlēties – laimīgus melus vai uz iznīcību vedošu patiesību –, izrādes veidotāji dziļumā tomēr neiet un paliek komforta zonā, tajā atstājot arī skatītājus.
Sirreālie vaibsti
"Tas, ko ārsti jums nestāstīs" – tas nav žurnāla nosaukums, bet režisora Regnāra Vaivara izrādes Burbulis žanra apzīmējums. Nesenās Covid-19 pandēmijas apjēgšana mākslā ir tikai sākusies, un, iespējams, pēc kāda laika šādu darbu būs vairāk. Būdams idejas autors un īstenotājs, Regnārs Vaivars ir izvēlējies konkrētu rakursu, proti, situāciju slimnīcās kopš pandēmijas sākuma. Taču režisors paliek sev uzticīgs, uz dokumentāla pamata izveidojot savu vēstījumu, kam piemīt arī zināmā mērā sirreāli vaibsti.
Dramaturģiskā materiāla pamatā ir intervijas ar mediķiem, un daļa no tām tiek rādīta videoversijā, taču virsmas, uz kurām attēlu projicē, ir nelīdzenas un filmētas ir tikai aktieru intervētāju sejas, bet mediķu balsis ir pārveidotas. Personas datu aizsardzība transformējas dīvainā, izplūdušā tēlā – dokumentāls materiāls pārvēršas par savādas pasaules atspoguļojumu. Anonimizēts, tāpēc tikai simbolisks ir arī In memoriam saraksts izrādes beigās. Scenogrāfa Valtera Kristberga izveidotā slimnīcas vide ir reizē nosacīta un atpazīstama. Kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes uzdevums bijis precīzi strādāt ar detaļām, kur tas iespējams, jo standarta aizsargtērpiem nekādu individuālu iezīmju nav un nevar būt.
Aktieru ansambļa saliedētajā iezīmīgo raksturu virknē atmiņā paliek visi: Mārtiņš Liepa ar nodaļas vadītāja nesekmīgo cenšanos visu tvert filosofiskā mierā, Anna Nele Āboliņa ar jaunas medicīnas māsas entuziasmu, Elīna Vāne ar virsmāsas rutīnu, no kuras izlaužas pa cilvēciskam vaibstam, Inese Ramute kā paciente, kas neuzticas ārstiem, kā arī Māra Mennika vairākos emocionālos tēlos, iejūtoties gan slimnieku tuvinieču, gan no skaistumkopšanas nozares uz Covid-19 nodaļu nosūtītas medmāsas lomā. Kā caurviju tēli darbojas divi rezidenti, ar kuru pieņemšanu darbā izrāde sākas, – viņus atveido Rihards Jakovels, kurš paspēj nospēlēt vēl arī vairākas citas lomas, un Kārlis Dzintars Zahovskis. Sākumā naivi un entuziasma pilni, vēlāk iemesti neprātīgajā Covid-19 nodaļas mašinērijā, pārguruši, izdeguši, nemazgājušies un neizgulējušies. Epizodes mijas ar videointervijām, un no tām veidojas sistēmai neglaimojoša kopaina. Haoss un pilnīga neziņa sākumā, darbinieku trūkums un aizstājēju neprasmīgums atklājas vienkāršās, konkrētās un precīzās ainās.
Brīvprātīgo māsu, kas pieteikusies pati, uzņem ar aizdomām, savukārt no skaistumkopšanas nozares pārcelto kolēģi – ar neslēptām dusmām, jo viņai trūkst elementāru priekšzināšanu slimnieku aprūpē. Ar jauno aparatūru nav apmācīts strādāt neviens, medmāsas masveidā saslimst, pacienti ir ar dažādām savdabībām, te ir gan bomži, gan antivakseri, un tas viss veido reālistisku, tomēr absurdu sāgu, kurā ir vieta arī nāves eņģeļiem. Īpaša vieta izrādē ierādīta muzikālajam celiņam, kurā ir atpazīstami gan Imanta Kalniņa oratorijas Rīta cēliens fragmenti, gan citas dziesmas, kurās zināmi teksti saskaņojas ar mainītām melodijām.
Pakāpeniski norises Covid-19 nodaļā iegūst savādu rituālu aprises, realitāte saplūst ar bezmiega izraisītām halucinācijām, mediķu sejas no masku valkāšanas iekaist. Maz ir informācijas par to, kas notiek ārpus slimnīcas sienām un kā tas ietekmē šos cilvēkus, bet retie brīži, kad ārpasaule tomēr tiek pieminēta, rada papildu pārdomas, piemēram, mediķu ironija par aizsardzības pasākumiem, teātros ieviešot plastikāta norobežojumus starp skatītāju vietām. Atsevišķa tēma ir mediķu iekšējā hierarhija, ārstu un māsu attiecības, kas jaunāko kolēģu ieskatā ir saglabājušās kā padomju medicīnas sistēmas atlūzas un ir spēkā joprojām. Vairākas reizes mediķu teiktajā izskan apgalvojums, ka teju katras medmāsas mērķis ir apprecēt ārstu. Cilvēcisko un reglamentēto attiecību mijiedarbība ir sarežģīta. Tomēr mediķi nav gaudeni pesimisti, viņi saglabā stilu un pēc kārtējās smagās maiņas iedzer nevis atšķaidītu spirtu, bet prosecco. Gan uzfilmēto respondentu, gan aktieru intonācijās ir gana daudz pašironijas, kas vismaz daļēji ļauj izvairīties no krišanas pilnīgā bezcerībā. Savukārt teātra pašironija izpaužas pirmā cēliena beigās, kad iziešana no zāles tiek organizēta pa rindām loterijas kārtībā.
Regnāra Vaivara izrāde ir impulsīva, nedaudz neviendabīga, tai ir vairāki fināli, bet tas neapšaubāmi ir dzīva procesa teātris un uzjundī daudz vielas pārdomām. Mēs, ar medicīnu nesaistītie, tam esam izgājuši cauri, bieži vien pukstēdami un īdēdami, tieši tāpēc ir vērtīgi atgādināt sev, ka ir cilvēki, kurus pandēmijas laiks trāpīja daudz sāpīgāk un traumējošāk.
Paolo un Frančeska
Laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve Valmierā 31.V plkst. 18.30
Burbulis
Laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve Valmierā 16., 17.V, 1.VI plkst. 18.30, kā arī viesizrādēs Dailes teātrī 11.VI plkst. 18, 12., 13.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–25