Līgas Purmales personālizstāde Pagājušo prieku dārzs turpina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu ciklu Paaudze, kas Elitas Ansones (LNMM kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja (XX gadsimta II puse–XXI gadsimts) – Red. piez.) vadībā tika aizsākts pēc muzeja rekonstrukcijas 2016. gadā. Cikls aktualizē Latvijas XX gadsimta otrā puses māksliniekus, dzīvos klasiķus, kanonizētus un arī nedaudz piemirstus padomju perioda un trimdas autorus, lielākoties gleznotājus. Izstādes cenšas kompensēt pastāvīgas šī perioda ekspozīcijas trūkumu, tāpēc cikla nepieciešamība nav apšaubāma, lai gan nevar nepamanīt, ka cikls ir diezgan "ciklisks", pat monotons. Katra autora aktualizēšanai tiek izmantoti vieni un tie paši principi, hronoloģiski apkopojot darbus pēc stilistiskām, formālām un tematiskām iezīmēm, izmantojot līdzīgu scenogrāfisko iekārtojumu un no ārējiem faktoriem izolētas retrospekcijas modeli. Ar atšķirīgu pieeju izcēlušās Dainas Dagnijas (kuratore Elita Ansone) un Gunāra Bindes (kuratores Anna Binde un Elīza Ramza) personālizstādes, bet pārējā izstāžu virkne šķiet saplūdusi vienā lielā "paaudzē", izvairoties no jauniem kontekstualizācijas mēģinājumiem.
Nostalģiska ievirze
Līgas Purmales personālizstāde, ko kūrējusi Agnese Zviedre, ir tipiska izcilas mākslinieces retrospekcija – tā izceļ labāko, raksturīgāko, apkopo un atgādina vispārzināmas atziņas par autores daiļradi. Te nu varētu pārmest kritiķim pārlieku piekasību un pārspīlētas gaidas pēc sazin kā – piekrītu, ne jau katram mākslas notikumam ir jācenšas gāzt kalnus un radīt apvērsumus, turklāt arī "pārkūrēšana" var kļūt par problēmu, ja "interesants skatpunkts" kļūst par pašmērķi. Taču Paaudzes autori un viņu darbi ir neapgūts Latvijas mākslas zelta fonds, padomju modernisms (gan mērenās, gan pašpietiekamās, gan latentās formās) ir ļoti pateicīgs un mazizzināts materiāls jaunām pētniecības perspektīvām un kultūras naratīviem, jo līdz šim gandrīz nemaz nav ticis kontekstualizēts un grimst aizmirstībā.
Šī iemesla dēļ arī Līgas Purmales gadījumā gribētos redzēt grandiozāku ekspozīciju, un runa nebūt nav par kvantitatīvu vērienu. Piemēram, šobrīd mākslas centrā Zuzeum skatāmā izstāde Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite demonstrē no Latvijas prakses radikāli atšķirīgu kuratoriālo pieeju (zīmīgi, ka Baltijas kuratoru komandā trūkst Latvijas pārstāvja). Triju Baltijas padomju perioda mākslinieču daiļradē tiek uzsvērts atšķirīgais un kopīgais dažādos mikroelementos un niansēs, nevis lielajos stilu naratīvos – šis konceptuālais rāmis ekspozīcijā paver iespēju rasties dialogam/polilogam, jo kuratori rada kontekstuālus apstākļus, kuros mākslas darbs – atvainojos par banalitāti – var runāt jaunā valodā un atklāt sevī jaunas šķautnes, kas izolētos viena autora pārskatos bieži vien var palikt nepamanītas. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tik ļoti iemīļotā stilistiskās un tematiskās mākslas vēstures paradigma ievieto darbus jau iepriekš izdomātā plauktiņā, nevis no jauna aktivizē darbā eksistējošās nozīmes, pretrunas, metaforas utt.
Nosaukums Pagājušo prieku dārzs diezgan precīzi atspoguļo izstādes nostalģisko ievirzi, pagātnes apceri, tīksmināšanos un atcerēšanos. Līga Purmale tiek pozicionēta kā Latvijas mākslā svarīga, bet kādam citam laikam piederīga autore, necenšoties veidot pavedienus starp laikmetiem vai ģeogrāfijām. Zīmīgi, ka viens no visvairāk izstādītajiem cikliem ir Flashbacks jeb Atskats – kuratores vārdiem sakot, pēc fotoreālisma (es gan te vairāk saredzu popārta ietekmes) principiem veidotas kompozīcijas ar personīgu un preses attēlu fragmentu kolāžām, kas kļūst par XX gadsimta vēstures uzplaiksnījumiem.
Līgas Purmales temporāli ievirzītā glezniecība nav tikai dokumentālās fotogrāfijas paņēmienu pārnesums glezniecības valodā. Viņa meklē mirklīgumu un fiksē laika kodus noskaņā, tehnoloģiski smalkais reālisms ietver ne mazāk smalkus, bet grūti izsakāmus sajūtu līmeņus. Šī Līgas Purmales darbu specifiskā emocionālā toņkārta, vienlaicīgais sajūtu piesātinājums un rezignētība, šķiet, precīzi atbilst Latvijas sabiedrības un kultūras mentalitātei – varbūt tieši tāpēc Līgas Purmales ainavu tēls liekas tik latvisks un ikvienam intuitīvi uztverams, kā vairākkārt iepriekš uzsvēruši mākslas kritiķi?
Aizmiglojuma princips
Līga Purmale kā māksliniece daudziem saistās ar fotoreālisma izpausmēm Latvijas mākslā. Viņa kopā ar Miervaldi Poli 70. gados kļuva par šī virziena spilgtākajiem pārstāvjiem un veidotājiem lokālajā vidē, savā glezniecībā atkārtojot fotogrāfijas tehnoloģiskos principus, reproducējot realitāti un atdarinot fotogrāfijas vizuālos efektus. Glezniecības fotogrāfiskums bija daļa no dokumentālās tēlainības tendencēm padomju perioda mākslā, kas pretstatījās sociālistiskā reālisma uzspiestajam patosam, vulgāri audzinošajām tēmām un akadēmiskos principus atdarinošajam reālismam. Taču šīs iluzionisma un priekšmetiskuma studijas vienmēr nebija saistītas ar fotogrāfisko. Arī Līgas Purmales darbos plašais reālisma un realitātes studiju spektrs ne vienmēr atbilst fotoreālisma jēdzienam, tāpēc būtu gribējies izstādē rast precīzāku jēdziena definīciju un lietojuma izvēles paskaidrojumu gadījumos, kad drīzāk dominē hiperreālisms, superreālisms vai asā fokusa reālisms.
Būtiska Līgas Purmales reālisma iezīme 80. gadu darbos ir sfumato efekts, kontūru un apveidu aizmiglojuma princips, kas mīkstina formas paralēli iluzori hiperreālistiskam gleznojumam un fiksē meteoroloģisko atmosfēru. Līgas Purmales daiļrades kulminācija vērojama tieši kameržanros, apolitiskos un nesižetiskos interjera studiju darbos, ainavās, lauku mājās, necilos, vienkāršos priekšmetos un to salikumos, kas piesaka rezignēti meditatīvu saplūsmi ar apkārtējo pasauli. 2025. gada skatītājs gleznā ieplūst caur vissīkāko un smalkāko detaļu vērojumu – gandrīz nemanāmas plaisas logu stiklos, gaismas atspīdumi uz galda virsmas, vienkāršas lauku mājas istabas ģeometriskā plastika prasa palēninātu, rāmu gleznas lasījumu. Gleznu iekšējais ritms ir priekšnosacījums spēcīgai klātbūtnes pieredzei skatītājā, jo klusās un vienlaikus uzmanību prasošās kompozīcijas viņu hipnotizē un ievelk dažādos maņu, iztēles un uztveres līmeņos. Fotogrāfija vēsturiski ir tikusi uztverta kā laika apstādināšanas veids, un šī īpašība Līgas Purmales darbos izpaužas arī tēlainākās darbu sērijās, kurās fotogrāfiju tehnoloģijas nav dominējošas.
Līgas Purmales paaudzes māksliniekiem būtisks ir dialogs ar Rietumu kultūru. Ar to es nedomāju tikai stilistiskus vai tematiskus aizguvumus – tas bieži darbojas kā mākslas virzības atskaites punkts neatkarīgi no attieksmes vai identificēšanās pakāpes ar konkrēto parādību, jo dzelzs priekškars šo gadu kultūru automātiski uzlādēja ar bināru Rietumu/padomju nošķīrumu. Tāpēc, piemēram, cikls Sestdienas vakara kino ar XXI gadsimta sākuma populārās kultūras tēliem un sižetiem bez dziļākiem paskaidrojumiem var šķist dīvains, neiederīgs Līgas Purmales tēmu lokā. Arī kopumā izstāde ir saskaldīta mazās apakštēmās, piemirstot par kopsaucēju vai izliekoties, ka tāda vienkārši nav, ja reiz māksliniece pievērsusies tematiskai un formālai dažādībai.
Izstādes kopējā struktūra veido visnotaļ eklektisku ekspozīciju, daļēji ievērojot hronoloģisko principu, taču ne līdz galam. Izstāde ir kūrēta kā klasiska retrospekcija ar dažiem šogad gleznotiem darbiem, tāpēc loģiskāk būtu bijis šo tradicionālo pieeju ievērot pilnībā, tostarp stingri pieturoties pie hronoloģiskas secības, kas skatītājam ļautu precīzāk izsekot Līgas Purmales fenomenam, viņas rokraksta evolūcijai, atsevišķiem elementiem, kas turpinās un caurvij visu tēmu un sižetu darbus. Izstādes nosaukumā ietvertā dārza metafora atbilst arī mākslinieces pašas daudzveidīgajai daiļradei, no agrīnā, radikālā fotoreālisma tā aizvijas līdz popārtiskai kultūras tēlu apropriācijai, impresionistiskām urbānām mirāžām un naksnīgu gaismu apstākļiem – šie pirmajā brīdī šķietami atšķirīgie strāvojumi ietver aktīvu dialogu ar sava laikmeta tehnoloģijām un fiksē pārmaiņas cilvēka attiecībās ar apkārtējo pasauli. Tēmas, kuras 2025. gadā nebūt nav pagājušas un priecīgas.
Līga Purmale
Izstāde Pagājušo prieku dārzs
LNMM līdz 10.VIII