Galerijā Istaba ir skatāma ļoti blīva Gvido Kajona fotogrāfiju izstāde Pieci vētrainie gadi. 1987–1991. Piecdesmit melnbaltu fotogrāfiju, katram gadam pa desmit. Fotogrāfijas izkārtotas trīs līmeņos cieši cita citai blakus, veidojot tādu kā kaktā iedzītu ikonostasu. Anotācijā kultūras procesu vērotājs Pēteris Bankovskis raksta: "Kajona skumji domīgais fotoskatījums ir labi pazīstams, ar to esam saskārušies daudzās izstādēs Rīgā un citviet, taču tas, atkal un atkal konfrontējot vērotāju ar laika ritējuma niansēti pelēko melanholiju, aizvien ir ievelkošs. Padomju Savienības agonija glasnostj un perestroikas gados (atvadas no marksisma-ļeņinisma, kas sākotnēji izpaudās kā "ļeņinisma" attīrīšana no vēlākiem sārņiem). Pirmo pārmaiņu potenciālās iespējamības uzvēdītās, gandrīz vēl pusslēptās cerības uz vārdu tukšības, netīro skatlogu nabadzīgo atspīdumu fona. Skārda bundziņas, Rēriha karogs, Gorbija likteņzīme, Tautas fronte, Interfronte, Berlīne, Maskava, barikādes. Fotogrāfijas priekšrocība ir klusums, kas, pateicoties caur acīm skatāmo diagonāļu un perspektīvu, stūru un ēnu, gaismas un apveidu mēmajai pārtapšanai apziņas, atmiņas, domu plūdumā, dažbrīd kliedz skaļāk par skaļu, bet citkārt čukst un šņukst."
Lasiet izkārtnes!
Manuprāt, anotācijā pieteiktā melanholija ir klātesoša jebkurā melnbaltajā fotogrāfijā, to var uztvert kā ēnu valstību. Ar ko atšķiras tieši Gvido Kajons? Viņš ir paradoksāls autors, kurš barojas no attēla saspēles ar vārdiem. Gluži kā lielais kombinators Ostaps Benders viņš varētu teikt: "Lasiet izkārtnes!" Pārlūkojot savu arhīvu, Gvido Kajons ir izvēlējies publiskās telpas retoriku, kā liecina titulbildes dubultportrets, kas uzņemts 1990. gada 4. maijā. Kamēr viena Latvijas sabiedrības daļa pulcējās pie Saeimas nama, otra – Doma laukumā, kur notika Interfrontes mītiņš. Pie megafona klāt tika kāda večiņa, viņu iedrošināja respektabls kungs. Šaubu nav, ka večiņai, Oktobra apvērsuma vienaudzei, bija sakrājies sakāmais. Šis ir gadījums, kad bilde "runājot" klusē un ir nepieciešams kāds skaidrojums. Citas fotogrāfijas ir pat ļoti pļāpīgas.
Lingvistiskais tvērums nav nejaušs autoram, kurš ir beidzis Rīgas 50. vidusskolu ar angļu valodas ievirzi. Viņa skatiens ieķeras lozungos, pirmrindnieku portretos, veikalu skatlogos, žogos, vārtrūmēs un Berlīnes mūrī. Latviešu, krievu, angļu un gruzīnu valodā lasāmie teksti veido katra attēla kontrapunktu un parasti arī attēla nosaukumu. Iespējams, attīstot visus Gvido Kajona negatīvus, kas joprojām nekustināti glabājas kastītēs, rastos animēta filma.
Izstādē varētu domāt, ka Gvido Kajons ir brīvdienu fotogrāfs, kurš aktivizējas uz valsts svētkiem, lai, sakrustojot dinamiku ar statiku, pagatavotu mazus spridzeklīšus. Pistongu komplektu. Kādā no 1989. gada 7. novembra gājiena fotogrāfijām redzam militāristu grupu un darbaļaudis, kas traucas Oficieru (Rīgas Latviešu biedrības) nama virzienā, bet šī nama reklāma aicina uz videoseansa filmām: Riteņi ugunī, Žurkas, Saķeršanās, Lielais uzbrukums, Zombiji, Specbrigāde, Pie visa vainīgs Rio. Videoēra sākās 80. gadu otrajā pusē. Jaunums bija cenzūras trūkums. Samaksājot desmit rubļu, varēja piedalīties nakts seansos, ko rīkoja apķērīgi ļaudis ar videomagnetofoniem. Kad PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs pasludināja "pārbūvi", tika iedegta zaļā gaisma kooperācijai un peļņai.
Piecgades devīzes
Gājienu laikā labi ir redzamas saimnieciskas lietas, jo ielās nav auto un fotogrāfs var atkāpties. Lūk, veikals Marijas ielā ar izkārtni Zeķes, priekšplānā vīri kaut ko gaida. Galerijas Istaba direktore Linda Lūse piemin paziņu, kas strādāja zeķu fabrikā Aurora. Laiku maiņā strādniekiem algas izmaksāja burtiski zeķēs.
Lūk, veikals ar uzrakstu Vistas. Skatloga otrā pusē redzamas sievietes. Smieklīgi. Pēc Kajona vērtību skalas tas ir ļoti augsts novērtējums. Vispārzināms, ka sievietes nav vistas, vistas nav putni un Bulgārija nav ārzemes. Kādā fotogrāfijā redzam transparentu uz riteņiem ar uzmundrinošu – neticami, bet fakts – Aleksandra Bloka dzejoļa Divpadsmit (1918) rindu: "Revolucionāri, uz priekšu, marš!" (Leona Paegles tulkojums). Trah-tah-tah! Nāve nāves galā. Tendencioza pieeja fotogrāfijai, teiktu Gvido Kajons. Neviens neko neuztvēra nopietni. Distancējās. Bet, ja kāds dokumentē notiekošo, viņš nav ārpusē. Gribot negribot iesaistās. Humors un ironija kļūst par aizsargreakciju.
1987. gada 7. novembra gājienā sniga sniegs. Debess daile pārklāja profesionāli tehniskās skolas audzēkņus. Viņi bija tērpti uniformās ar baltām šallēm un cepurēm. Lozungā salasāms: "блять и ускорять". Vārda "углублять" pirmie četri burti nav redzami. Kas tiek padziļināts un paātrināts? Kurš gan vairs atceras piecgades devīzes. Tās ir izkusušas kā sniegs.
1989. gadā bija pēdējais padomju gājiens Komjaunatnes krastmalā Daugavmalā, bet tad jau sabiedrība bija sadalījusies divās nometnēs – Tautas frontē un Interfrontē. Vēl maza lielinieku kompānija \ sapulcējās 1. maija demonstrācijai 1990. gadā Grīziņkalnā, vietā, kurā vēsturiski aizsākās 1919. gada 1. maija monumentālā propaganda. Toreiz scenāriju rakstīja pats Andrejs Upīts. Kas rakstīja lozungus pēc tam, nav zināms. Bet padomju laikā divreiz gadā māksliniekiem darbs un iztikšana bija nodrošināta. Šis aplis nu ir noslēdzies.
Sapnis, ne motocikls!
Kāda svinīga fotogrāfija fiksējusi 1988. gada 14. jūnija dienu. Pie Brīvības pieminekļa stāv politologs Konstantīns Pupurs ar sarkanbaltsarkano karogu. Blakus ir vīrs ar Latvijas melnbaltmelnu sēru karogu. Ir jāieskatās, lai karogos ieraudzītu atšķirību. Par šo gājienu Pupuru izsūtīja no Latvijas.
1989. gadā Gvido Kajonam piezvanīja uz darbu – Rīgas Politehnisko institūtu, kura Radiotehnikas un sakaru fakultāti viņš bija beidzis 1979. gadā. Sievietes balss klausulē lietišķi teica: "Jūs esat iekļauts sarakstā." Katram, kas šo to zināja par sarakstiem, sirds sarāvās, dzirdot šādus vārdus. Izrādījās, ka tas bija brauciens uz Pasaules rakstnieku saietu Stokholmā. Pasaule vērās vaļā. Rīgā vēl nebija vēstniecību, un ārzemju vīzas bija jākārto Maskavā. Braucienos pēc vīzām Kajons ieraudzīja gan Ļeņina mauzoleju, gan žoga galeriju. Tajā līdzās Mihaila Gorbačova portretam bija Madonna, Brūss Lī un citi iedvesmojoši personāži. 1990. gada 7. novembra svētkos tapa fotogrāfija, kurā kāds pilsonis demonstrē uzrakstu "Gorbačovu sodīt ar nāvi!". Pilns spektrs no tautas mīlestības līdz atriebībai.
1989. gadā Gvido Kajons nokļuva Rietumvācijā Brēmenes izstādē Latviešu avangards. Tās iniciatore bija vācu kuratore Barbara Štraka. Viņas birojā Berlīnē Gvido Kajons nodzīvoja veselu nedēļu. Kā trofeju pārveda mājās bildi ar motociklu BMW, kam ir boksera motors ar sānu cilindriem, komentēja baikeram līdzīgais mākslinieks Valters Kiršteins. Fotogrāfijā BMW spogulītis pilnībā nosedz kādas kuplas sievietes seju, pāreksponējot jaudīgo transportu. Sapnis, ne motocikls! Toreiz no Vācijas veda divdesmit gadu vecas mašīnas, un visi bija laimīgi. Nenojaušot par Berlīnes mūra drīzo galu, Gvido Kajons bābeliskajā valodu sajaukumā atrada vienkopus esošus uzrakstus "Freedom for the Baltic States", "Latviju latviešiem" un "Kādas šausmas".
Uz Tbilisi 1990. gadā Gvido Kajons devās jau kā žurnāla Liesma štata fotogrāfs. Brauca kopā ar Andri Stavro, kurš intervēja slaveno Zviadu Gamsahurdiju, tolaik Gruzijas Augstākās padomes priekšsēdētāju. Gori nebija tālu, abi izmeta līkumu pa Staļina takām. Gruzīnu politiskā līdera kults dzimtenē ir noturīgi nemainīgs.
Kāda fotogrāfija fiksējusi arhitekta Artūra Reinfelda projektēto izstāžu zāli Latvija. Uz tās jumta Dziesmu svētku laikā (1990) skatītāji satupuši kā zīriņi, arī uz ielas ir izretinājušies vērotāji. Gājiens nav redzams. Dziesmu svētki ir tāds pats ideoloģisks uznāciens kā 1. maija vai 7. novembra svētki, tikai vēstījums atšķiras. Visu publisko gājienu vēsture sākas reliģiskajos rituālos. Ir ierasts gājienus fotografēt cildeni, bet tas jau tikai vispārpieņemts priekšstats. Izskatās, ka Gvido Kajons ir no gājieniem atpalicis reportieris vai pa ceļam nomaldījies un palaidis garām galveno. Vairāk par sistēmas centru viņu interesē perifērija, cilvēku reakcija uz notikumu. Vērotājs fiksē vērotājus. Piemēram, janvāra barikāžu laikā ir tapusi fotogrāfija, kurā ir redzams uz žiguļa novietots televizors – cilvēki skatās CNN ziņas, kurās stāsta par Latvijas notikumiem. Neviltota interese un mirdzums acīs ir galvenais kritērijs.
Gvido Kajona emocijas varbūt varētu ieraudzīt fotogrāfijā ar vientuļu tautumeitu, kura soļo pa Ļeņina (Brīvības) ielas pašu vidu, tieši pa dubulto līniju, kuru nedrīkst šķērsot. Varbūt viņa dungo skotu popgrupas Middle of the Road izpildīto dziesmiņu Chirpy Chirpy, Cheep, Cheep.
Miers uz paplātes
Redze un uztvere ir divas dažādas parādības. 1991. gadā Gvido Kajons, būdams Londonā, kur piedalījās nometnē 3 x 3, ieraudzīja to pašu, ko dzimtenē. Tāds pa zemi izvārtījies vīrietis pie veikala The Body Shop varētu atrasties arī Rīgā, kur tagad ir šīs kompānijas veikali. Londona ir ienākusi Rīgā. Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Londonas Gvido Kajons nokļuva Ļeņina pieminekļa demontāžas notikumā, un tapa fotogrāfija Ļeņins kulbā. Sākās ikonoklasms, tēlu graušana, kas joprojām turpinās.
Ar lozungiem arī nav vienkārši. Politiskajam mārketingam nemaz nav tik daudz ideju, uz kurām uzāķēt tautu. Kādā fotogrāfijā moskvičs jeb maskavietis, kā labotu Gvido Kajona iekšējais filologs, drāžas garām lozungam "Miers. Darbs dara darītāju". Foto uzņemts Talsu apkārtnē. Miers ir tāds dīvains jēdziens. "Miers ir tik uz skaidu spilventiņa," rakstījis Fricis Bārda. Pārfrāzējot latviešu romantiķi pēc Oskara Vailda dekadentiskās drāmas Salome ("Salome" nozīmē "miers"), varētu teikt: "Miers ir tik uz sudraba paplātes." Pēc režisora Alvja Hermaņa Rīgā iestudētās Riharda Štrausa operas Salome ir jāsaprot, ka mieru nesīs interfeisa pārrāvums. Dažreiz liekas, ka tikai stingri ticīgais var ticēt mieram. Debesu valstībā, protams.
Gvido Kajona piecgades izlasē iekļaujas laikmets, kad Latvija nonāca ārvalstu uzmanības lokā, jo mainījās sabiedriskā formācija un sociālisma bloka sabrukums Rietumeiropā bija modē. Ideoloģijas dekonstrukciju varēja pārdot tāpat kā padomju militārās zīmes Berlīnes utenī. Guvums gan bija īslaicīgs. Svarīgi, ka toreiz nebija datu aizsardzības un mākslīgā intelekta, kurus par šodienas draudiem mākslai izstādes atklāšanā nosauca fotogrāfs Andrejs Grants. Gvido Kajona ielu fotogrāfijas tapa sev un citiem par prieku. Jāatzīst acīmredzamais – viņa personiskie Pieci vētrainie gadi. 1987–1991 izskatās aizdomīgi labi. Nopietni, rotaļīgi, viegli, asprātīgi un delikāti maigi. Kāds autors, tāda māksla.
Gvido Kajons
Izstāde Pieci vētrainie gadi. 1987–1991
Galerijā Istaba līdz 18.IV