Sauklis "Mums vajag atpakaļ Gustavo" ir piepildījies, un izskatās, ka uz palikšanu, vārdam "vajag" reducējoties uz īsāko "ir". Par latviešu hiphopa klasiku sen jau kļuvušais 2004. gada albums Beidzot! piedzīvojis pārizdevumu, iznākusi arī Gustavo autobiogrāfiskā grāmata un jauns albums Tagad tikai sākās, bez tam ar kādreizējo grupas biedru Čižiku no 90. gadu grupas Fact pēdējos gados Gustavo veido grandiozus latviešu mūzikas koncertus Mežaparka estrādē, kuros piedalās vai viss mūsu popmūzikas zieds.
Mūsdienu šlāgeris?
Tomēr arī paša daiļrade kā stabils pamats visam šim pēdējo gadu vērienam ir mazliet jāpaspodrina, un tāpēc uz koncertu Arēnā Rīga jau dodies, gatavs izbaudīt labu koncertu, un īpaši negaidi arī pārsteigumus, ko tomēr aizvien sagādā pieminētie lielie latviešu mūzikas koncerti, vienai otrai dziesmai izskanot tā, kā neviens to nebija gaidījis. Pa ceļam uz Gustavo koncertu Arēnā Rīga pie Palladium redzu milzu rindu, jo tajā pašā vakarā tur notiek šībrīža amerikāņu popzvaigznes 6arelyhuman koncerts, kuru gaidošajiem tīņiem, iespējams, Gustavo dziesmas šķiet tikai viņu vecākus interesējoša pusmūža cilvēku mūzika, un tas ir normāli.
Desmitgades mainās, un paaudzes arī. Tāpēc šeit varētu piekrist aktiera un mūziķa Toma Auniņa nesen sociālajos tīklos paustajam, ka hiphops jau ir kļuvis par mūsdienu šlāgeri, kam ir jāpatīk visiem, un, ja tā nav, uz tevi skatās kā neriktīgu, kaut šī žanra pārstāvji sevi joprojām dēvē par ne līdz galam saprastiem un popularizētiem progresīvu vēsmu nesējiem. Toma Auniņa salīdzinājums ar Latvijā joprojām it kā populāro šlāgeri ir pamatots, un apliecinājums, ka nu jau tas viss saplūdis vienotā pieaugušiem cilvēkiem domātas putras katlā, ir gan visu vārdu zināšana un līdzi dziedāšana/rečitēšana, gan arī tie paši lielie latviešu mūzikas koncerti Mežaparkā, no kuriem nākamais – jau ceturtais – gaidāms 2025. gada 31. maijā.
Trumpjus met pamazām
Gustavo koncertu sāk ar jaunākā albuma Tagad tikai sākās ievaddziesmu Kāds sakars?, kamēr pašu vēl neredz, – var padomāt, ka tas ir tikai intro, kas skan ierakstā, jo repa partija ir identiska ierakstā dzirdētajai, bet tad pats varonis ar mikrofonu rokā parādās zem kustīgās un mainīgās torņveidīgās konstrukcijas skatuves priekšā. Viss ir tik perfekti, ka perfektāk nemaz nav iespējams. Pamazām atdzīvinās visa lielā skatuve, uz tās pirmais parādās Uldis Cīrulis jeb dīdžejs Monsta, kuram aiz muguras atklājas scenogrāfiska daudzstāvu konstrukcija – tās dažādos līmeņos darbojas neskaitāmi dejotāji. Kā nākamais iepriekš slēptais trumpis kādā brīdī tiek izgaismots arī pavadītājmūziķu sastāvs. Redzu Ritvaru Garozu pie taustiņinstrumentiem, Mārci Vasiļevski no Gustavo jau pasenos laikos novērtētās rokgrupas Laime pilnīga ar ģitāru, šķiet, it visur klātesošo Arti Orubu pie perkusijām un piedziedātāju trio – šoreiz tie nav tikai meiteņu, bet arī viens vīrieša vokāls.
Grandiozā scenogrāfijas konstrukcija aprīkota ar ekrāniem, un ir grūti izsekot, kurā mirklī daudzo stāvu šūniņās redzamie ir reāli cilvēki un kurā – viņu projekcijas. Kādā brīdī, kad pats Gustavo atrodas pirmajā līmenī, bet visos pārējos tiek projicēti viņa attēli dabiskā lielumā, jau sajūk, kurš gan ir īstais, līdz visi pārējie nodziest un paliek tikai viens vienīgs. Iepriekš nebiju pamanījis, ka koncertos kā vakara notikuma tematikai atbilstoši virtuālās scenogrāfijas elementi tiek izmantoti arī augšējie ekrāni visapkārt arēnai, kuros parasti redzamas sponsoru reklāmas.
Daudz baltu dieniņu
Protams, ir viesi: Fact laiku reperu trio ar Čižiku (viņš ir arī šova scenogrāfijas un video autors) un Ozolu, plus spilgtākie divu nākamo paaudžu reperi – ansis un Wiesulis. Nav daudz latviešu mūziķu, kuri rīko koncertus Arēnā Rīga, un tie paši paviesojas cits cita koncertā. Par Ozolu viss jau pateikts, un arī Jānis Šipkēvics ar Reini Sējānu no Instrumentiem pievienojas dziesmas Nāc dejot jaunajā versijā. Bet, ja jau darām visu, kas vien iespējams, varbūt uz skatuves parādīsies arī vēl pieejamie šīs dziesmas oriģinālversijas autori no grupas Linga? Tomēr nē. Varbūt nākamreiz? Un tāda noteikti pienāks – koncerta programma izveidota tik aizraujoša, ka paskrien nemanāmi ātri, atstājot mazuma piegaršu un finālam pienākot tad, kad patiešām ir sajūta, ka tagad tikai sākas, dziesmai ar šādu nosaukumu arī neizpaliekot, kulminējot Čižika varenajā no Led Zeppelin hita Immigrant Song aizgūtajā episkajā dziedājumā. Droši vien pēc dažiem mēnešiem tiks izsludināts nākamais arēnas vai varbūt Mežaparka koncerts. Jānotur tas "ir", vēl neļaujot tam kļūt par "bija", kā arī nedodot iespēju vārdu "beidzot" sākt lietot ar citu nozīmi – gaidīt, kad beidzot dabūsim to Gustavo prom.
Tas brīdis nav pienācis, un jādomā, ka tik drīz vēl nepienāks, jo 2024. gada 6. decembra vakara galvenais varonis zina, ko dara. Gan jau viņš atradīs veidu, kā mūs kādreiz vēl pārsteigt, kā to savā koncertā tepat Arēnā Rīga pirms gada lieliski izdarīja Ozols, pēc tam uz lielajiem kinoekrāniem piedāvājot arī tajā veidotu ne mazāk aizraujošu koncertfilmu. Tāda tapa arī šajā koncertā, kas notika Gustavo tēva dzimšanas dienā, tāpēc skanēja "daudz baltu dieniņu" (paldies, ka ne Happy Birthday to You) visu apmeklētāju kora izpildījumā, un tagad atliek gaidīt, kad filma būs gatava. Tās izdošanās labad Gustavo pat pāris reižu apturēja dziesmu un sāka to no sākuma, ja kaut kas nenotika, kā plānots. Arī dažas viesmūziķu apskaņošanas nepilnības, viņu pirmajām frāzēm paliekot klātesošo nesadzirdētām, noteikti koncertfilmā tiks labotas, jo Gustavo nekad neliek punktu, bet komatu.