Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Rīcības cena. Nacionālā teātra izrādes Terors recenzija

Skatoties režisora Valtera Sīļa Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi Terors, nākas domāt par personību nozīmi, par kuru trūkumu varas struktūrās arvien sūkstāmies. Vai esam gatavi pieņemt individualitāti, kad beidzot to sastopam?

Valtera Sīļa vārds nāktu prātā pirmais, ja būtu jānosauc Latvijas režisors, kurš savos darbos, neslēpjoties aiz metaforu daudznozīmības, skatītāju konfrontē ar aktuālajiem sabiedriskajiem procesiem: cilvēks un politika, cilvēks un vēsture, cilvēks un viņa vide, cilvēks un līdzdalība. Turklāt režisora skatījums vienmēr ir humānisma caurstrāvots.

Nule Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē Valters Sīlis iestudējis vācu autora Ferdinanda fon Šīraha lugu Terors. Tā piedāvā inscenētu tiesas prāvu, lai noteiktu, vai Vācijas gaisa spēku pilots ir vainojams 164 cilvēku nāvē, apzināti notriecot terorista nolaupītu lidmašīnu, kas bija uzņēmusi kursu uz stadionu, kurā futbola spēli vēroja 70 000 citu nevainīgu cilvēku. Acīmredzot laiks mudina māksliniekus šķetināt soda un taisnīguma kopsakarības – pagājušās sezonas izskaņā teātra trupā Kvadrifrons tapa režisores Paulas Pļavnieces satīriskais iestudējums Nebiju. Nezinu. Neatceros par nacistu kolaboranta Viktora Arāja neveiklo tiesāšanu trīsdesmit gadu pēc holokausta organizēšanas Latvijas teritorijā: viņam mūža nogalē piespriestā brīvības atņemšana bija pārāk novēlots un maigs sods, lai atsvērtu nodarīto.

 

Likums ir jāpilda 

Šoreiz skatītājs nav rosināts pie sevis vien domāt līdzi izrādē risinātajai tēmai. Atbilstoši autora iecerei Terora skatītājiem ir piešķirta zvērināto loma, un izrādes veidotāji tiem savu pārliecību lūdz apstiprināt publiski, izšķiroties starp apsūdzības un aizstāvības argumentiem, kas vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem tiecas piešķirt principiāli atšķirīgu nozīmi.

Ņemot vērā, ka dramaturgs ir krimināltiesību jurists, nebūtu pamata apšaubīt tiesvedības gaitas atbilstību Vācijas tiesībām, lai gan, šķiet, atsevišķas precizitātes ir upurētas dinamiskas notikumu attīstības labad un brīžam apsūdzētā pratināšana izvēršas vaļsirdīgā diskusijā, aizmirstot par šīs tiesas sēdes svaru kā upuru tuviniekiem, tā apsūdzētajam.

Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš spēles telpu ir iekārtojis bezpersoniski lietišķi – nopulētie koka paneļi, glāzes un pie tām identiskas ūdens pudelītes pretī katram procesa dalībniekam ilustrē Rietumu sabiedrības a priori labi funkcionējošās procedūras. Darbība notiek teātra pagrabstāvā, ko var tulkot simboliski – eksistenciāli jautājumi par cilvēka cieņu un dzīvības vērtību tiek risināti prom no zeltā rotātiem frīzēm un prožektoru izprasītiem kompromisiem uz augstās skatuves rampas. Publika, kā šeit ierasts, ir sadalīta divās grupās viena pret otru. Gandrīz līdz pēdējai rindai var saskatīt citu klātesošo sejas, tas kļūst būtiski, kad pirms sprieduma pasludināšanas katram ir jāpaziņo savs verdikts.

Nav grūti iztēloties, ar kādu aizrautību Valters Sīlis ir studējis prokurores un aizstāvja debašu runas, apsūdzētā, liecinieka un cietušās liecības. Taču, iedzīvinot tās izrādē, režisors ir vairījies no papildu izteiksmes līdzekļiem, kas jebkādā veidā apdraudētu notiekošā reālistisko dabu. Pirmajā cēlienā visā nopietnībā izspēlētās juridiskās formalitātes stipri paildzina ekspozīciju un darbību vērš visai vienmuļu. Turklāt īsākās replikas, kas vedīs uz viedokļu sadursmēm turpinājumā, aktieri lielākoties mehāniski izšauj, negaidot adresāta reakciju.

Voldemārs Šoriņš tiesneša tēlā iezīmē ikdienas rutīnā atkal interesi par savu amatu atguvuša tieslietu sistēmas profesionāļa vaibstus. Viņš azartiski iesaistās procesuālajās darbībās, bet nereti decentā runa kļūst mazliet forsēta un tāpēc komiska. Savukārt Egils Melbārdis liecinieka un apsūdzētā dienesta biedru zīmē visai stereotipisku, aiz robustajām karavīra manierēm īsti neļaujot saskatīt cilvēku. Bojāgājušā pasažiera sieva Sanitas Paulas atveidā ir niansētāka – tā vien šķiet, ka tēloti skarbais tonis, kādā viņa atbild uz jautājumiem, un mēmā pārmetumā kliedzošais skatiens uz apsūdzēto ir beidzamais līdzeklis, lai nesabruktu vēlreiz un pavisam.

Izrādes sākotnēji neobligāto tecējumu saviļņo Daigas Kažociņas nosvērtais tēlojums prokurores lomā. Aktrise iezīmē šīs specifiskās juridiskās profesijas sarežģīto dilemmu – saskatīt apsūdzētajā cilvēku un vienlaikus, neļaujoties savas inteliģences raisītai empātijai, sabiedrības augstāko interešu vārdā pierādīt viņa vainu un pieprasīt sodu, ko paredz likums. Dura lex, sed lex – likums ir jāpilda, lai cik neapskaužams būtu tā piemērošanas rezultāts.

Juristiem noteikti aizraujošas būs tiesu debates izrādes finālā, kurā vairāk sakāmā ir paredzēts arī Ivara Kļavinska atveidotajam advokātam. Abi aktieri izmanto teksta doto iespēju apliecināt vārda, precīzi formulētas domas spēku, ko mūsdienu multimediju teātrī darīt vairs nav tik daudz iespēju. Un to, ka tiesas sēdē abas puses citē Kanta ideālistiskās atziņas, nevajadzētu uztvert kā pārspīlējumu, bet gan kā aicinājumu nebaidīties no savām zināšanām un prasmīgi tās izmantot viedokļa pamatošanā.

 

Pārliecības nosacītība

Skaidrs, ka mūsdienās izrādi var iestudēt arī bez ekrāniem un videoprojekcijām, tomēr, ievērojot šīs zāles specifiku, kas ierobežo redzamību, būtu nācis tikai par labu, ja tuvplānā būtu iespējams novērot procesa dalībnieku mīmiku, izdzirdot tiesneša liktenīgos vārdus par žūrijas lēmumu. Aktieriem nav sagādāts papildu uzdevums atklāt katra varoņa tik pretējo iespējamo emociju gammu – lepnumu, atvieglojumu, prieku vai kaunu, vilšanos un izmisumu. Tekstam izskanot, spēji nodziest gaismas, tiesas sēde ir slēgta, bet taisnīgums paliek kaut kur starp sējuma vākiem. Tāpēc šoreiz saistošāks par skatuvisko darbību ir teksts, kas konspektīvi atklāj un apspēlē demokrātiskas, tiesiskas valsts ideju un cilvēka cieņu kā tās centrālo elementu. Kaut arī luga visai shematiski virza cauri tiesas prāvai, tā atklāj jebkuras pārliecības nosacītību un sarežģīto ceļu līdz tādu lēmumu pieņemšanai, kurus vairākums var atbalstīt. Citējot autoru, no vienas puses, likumi kā rīcības mēraukla ir gudrāki par mūsu jūtām, dusmām, bailēm un citiem subjektīviem apstākļiem, kas manipulē ar mūsu prātu, bet, no otras, pasaule nudien nav jurisprudences studentu seminārs, kur nonākt pie īstā rezultāta vienmēr varēs siloģisma shēmās.

Dramaturgs, bez šaubām, ir pievienojis vairākus apstākļus, kas liedz nonākt pie neapstrīdama secinājuma. Vācijas Konstitucionālā tiesa ir atzinusi par konstitūcijai neatbilstošu tiesību normu, kas armiju pilnvaro notriekt teroristu sagrābtas pasažieru lidmašīnas, bet, saprotams, nerisina atbildības jautājumus. Vienlaikus netika darīts nekas, lai evakuētu stadionu, kaut arī laika bija vairāk nekā pietiekami, jo visi Gaisa spēku štābā bija pārliecināti, ka jebkurš pilots, izpildot dienesta sūtību, lieki nekavēsies izmantot ieročus, lai neitralizētu ienaidnieku. Un vēl – pierādījumi liecina, ka pasažieri līdz trieciena brīdim centās ielauzties pilotu kabīnē. Tāpēc dažos atlikušajos dzīves mirkļos viņi būtu paguvuši ne tikai sazināties ar tuviniekiem, lai atvadītos, bet, iespējams, arī atbruņot teroristu un – izglābties.

Tiesājamo iznīcinātāja pilotu dramaturgs idealizē, vienkāršojot viņa izdarīto izvēli. Viņš ir studējis ar izcilām sekmēm, viņš ir intelektuālis un sportists vienlaikus, vēl arī jurisprudences entuziasts, ģimenes cilvēks ar pārliecinoši izstrādātu, noturīgu vērtību sistēmu. Kaut arī tas dod pamatu viņa spējai polemizēt ar prokurori, šādam personības salikumam ir grūti noticēt. Tajā pašā laikā viņš iemieso perfekcijas un nesatricināmas pārliecības biedējošo spēku. Turklāt iekšējā spriedze, kas acīmredzami nodarbina Kaspara Aniņa atveidoto varoni – apsūdzēto Larsu Kohu –, liecina ne tik daudz par šaubām, vai viņš ir rīkojies pareizi, bet gan par to, ka netiek saprasts un novērtēts. Tāpēc nākas domāt par personību nozīmi, par kuru trūkumu varas struktūrās arvien sūkstāmies. Vai esam gatavi pieņemt individualitātes, kad beidzot tās sastopam?

Nolūkojoties uz roku dzelžos saslēgto, nu jau bezpalīdzīgo apsūdzēto, zvērinātajiem ir jānosaka, ko maksā drosme un izlēmība. Likumiem ir jēga tikai tad, ja tiem pakļaujas vai piespiež tiem pakļauties. Tāpēc tiem, kas plāno veikt savas korekcijas, ir jārēķinās ar sekām.

Vakarā, kad skatījos izrādi, publikas sastāvs ar 49 pret 19 nobalsoja par cilvēka spēju izvērtēt situācijas individuālos apstākļus un pieņemt patstāvīgu lēmumu. Absolūtais vairākums klātesošo nobalsoja par precedentu un tiesiskās kārtības relativitāti… Atliek tikai vēlēties nenonākt apstākļos, kad paļaušanās vienīgi uz savu sirdsapziņu pirms liktenīga lēmuma pieņemšanas no hipotētiskas iespējas kļūst par realitāti.

 

TERORS
Nacionālā teātra Aktieru zālē 13., 19.X plkst. 18.30, 28.X plkst. 13, 3., 16., 29.XI, 19., 20.XII plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–28

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja