Ventspilī tādas ovācijas vēl nekad nav piedzīvotas. Tā man saka nepazīstama kundze, kuras sēdvieta koncertzālē Latvija trāpījusies tieši blakus. Stāvovācijas ir kaismīgas, ilgas un pelnītas, jo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķu un kolektīva mākslinieciskā vadītāja diriģenta Tarmo Peltokoski sniegums un pašatdeve Riharda Štrausa un Alfrēda Šnitkes programmā bija patiesi satriecoša. Tā bija ne tikai apbrīnas vērta, bet, pats galvenais, arī magnētiski piesaistoša. Mūzikas tēlu, ideju un skanējuma pasaulē ievelkoša, turklāt jau ar pašiem pirmajiem simfoniskās poēmas Dons Žuans mirkļiem, kurus Tarmo Peltokoski un orķestris piepildīja ar pārsteidzošu enerģiju un aizrautību. Lielisks sabiedrotais mūziķiem bija Ventspils koncertzāle, kas celta tieši tāpēc, lai tajā skanētu akustiskā mūzika. Klausītāji bija liecinieki tam, kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra skanējums uzplaukst un elpo.
Maigums un cildenums
Šī bija jau trešā Tarmo Peltokoski programma ar LNSO, kuru viņš diriģēja mūsu orķestra mākslinieciskā vadītāja statusā. Pirmos divus šīs sezonas koncertus viņi kopā sniedza Cēsīs un Rīgas Domā. Nu bija pienākusi reize muzicēt orķestra mājvietā Lielajā ģildē, kur pagājušā gada janvārī notika Tarmo Peltokoski pirmā satikšanās ar LNSO, un Ventspilī, kur jaunais somu mākslinieks viesojās pirmoreiz. Es izmantoju izdevību salīdzināt vienas un tās pašas programmas skanējumu abās koncerttelpās (31. martā Rīgā, 1. aprīlī Ventspilī). Salīdzinājums apstiprināja atziņu, ka akustiskā koncertzāle ir trešais nozīmīgais spēlētājs skaņdarbu interpretācijā. Te skaņai ir kur izvērsties un dzīvot telpā. Skaņa iegūst dziļumu, noapaļotību un glāsmainumu, tā kļūst teju erotiski valdzinoša, jo iegūst to dimensiju un neatvairāmo pievilcību, kuras Lielajā ģildē pietrūktu.
It īpaši svarīgi tas ir Riharda Štrausa partitūru orķestrālajam krāšņumam, kas akustiski labvēlīgā vidē izpaudās visā pilnībā. Vadot atskaņojumu ar neparastu temperamentu, izceļot kontrastus, izgaršojot smalkākās nianses un iedvesmojot orķestri, Tarmo Peltokoski piepilda mūzikas vēstījumu ar dāsnu noskaņu, emociju un raksturu krāsu paleti. Ir redzams, ka viņš pilnībā uzticas orķestrim un orķestris uzticas savam diriģentam. Kopā viņi ar acīmredzamu kolektīvu sajūsmu atklāj mūzikas vēstījumu, sākot ar enerģisku bravūru un neapvaldītu kaisli, kas vienā stāstā portretē tā varoni – avantūristu, bet citā – ļauj teju ielūkoties aizrautīgu mīlnieku guļamistabā, un beidzot ar izsmalcinātību, maigumu un cildenumu. Gan pilnā un varenā tutti spēkā, gan daudzajās orķestra instrumentu solo epizodēs, it īpaši obojai. Visi trīs programmā iekļautie Riharda Štrausa opusi – Dons Žuans, simfoniskā fantāzija no operas Sieviete bez ēnas un svīta Rožu kavalieris – ne tikai kinematogrāfiskā izteiksmībā uzbūra acu priekšā šo darbu varoņu tēlus, situācijas, emocionalitāti un vidi (caur sulīgu, elegantu Vīnes valsi, spodrajiem sudraba rozes atspīdumiem flautu augstajās skaņās u. c.) – šo skaņdarbu izpildījums arī uzskatāmi parādīja, kāpēc orķestra instrumentu grupu koncertmeistarus mēdzam dēvēt arī par solo oboju, solo klarneti, solo mežragu, solo flautu, solo fagotu utt. Solo pūšaminstrumentiem te ir kur izvērsties, lai gan, protams, izceļas arī izjustie pirmās vijoles solo.
Par pirmo vijoli šoreiz ir atsevišķs stāsts, jo Georgs Sarkisjans šajā programmā bija uzņēmies divkāršu slodzi, spēlēdams gan pie LNSO koncertmeistara pults, gan arī kā solists, kopā ar Darju Smirnovu un orķestra stīgu grupu atskaņojot Alfrēda Šnitkes Concerto grosso Nr. 3 divām vijolēm, klavesīnam, klavierēm un čelestai.
Laikmetu vēstījums
Savu sešu Concerto grosso ciklu tolaik vēl PSRS dzīvojošais vācu un ebreju izcelsmes komponists Alfrēds Šnitke sāka pēc vijolnieku Gidona Krēmera un Tatjanas Grindenko lūguma, piepildot populāro baroka laika žanru ar izteikti laikmetīgu, polistilistisku mūzikas valodu. Tā skaudri un nepārprotami atklāja arī radošā gara disonansi ar padomju varu. Tolaik komponistam neļāva doties ārpus sociālistiskā bloka valstīm, un šajā kontekstā slavens ir stāsts, kā viņš tomēr tika uz Rietumiem, jo pēc Concerto grosso atskaņojumiem Sanktpēterburgā, Viļņā, Maskavā, Rīgā, Tallinā un Budapeštā Gidonam Krēmeram izdevās pieprasīt komponistu kā klavesīnistu Lietuvas kamerorķestra turnejai uz Vāciju un Austriju, kur viņš piedzīvoja arī vēsturisko Concerto grosso pirmatskaņojumu Zalcburgas festivālā.
Trešais Concerto grosso (1985) tapa pēc VDR Radio pasūtījuma kā velte piecu ievērojamu komponistu jubilejām. Tie ir dažādu laikmetu komponisti, kuru dzimšanas gads beidzas ar skaitli "85": Heinrihs Šics (1585), Johans Sebastiāns Bahs, Georgs Frīdrihs Hendelis un Domeniko Skarlati (visi dzimuši 1685. gadā) un Jaunās Vīnes skolas pārstāvis Albāns Bergs (1885). Ievijot konceptuālajā, racionāli uzbūvētajā piecdaļīgajā kompozīcijā citātus un alūzijas, kas ir saistītas ar jubilāru mantojumu, Šnitke vienlaikus emocionāli atkailināti atklājis paša dzīves eksistenciālo īstenību – to, kā viņš jūtas, dzīvojot murgainajā padomju režīmā, faktiski bezizejā. Tolaik komponistam jau bija liegts izbraukt no PSRS, un 1985. gads viņa biogrāfijā ir saistīts arī ar pārciesto pirmo insultu un brīnumainu izķepurošanos no klīniskās nāves. No padomijas viņš emigrēja 1990. gadā.
LNSO vijolniecei Darjai Smirnovai šī nav pirmā tikšanās ar Alfrēda Šnitkes mūziku. Spilgtā atmiņā palicis dziļais, ekspresīvais Šnitkes Pirmā Concerto grosso lasījums duetā ar Sandi Šteinbergu 2019. gada pavasarī kopā ar LNSO, pie kura diriģenta pults stājās diriģēšanas lielmeistars Vladimirs Fedosojevs. Tagad, Tarmo Peltokoski vadībā atskaņojot Trešo Concerto grosso kopā ar Georgu Sarkisjanu, pianistu Mārtiņu Zilbertu (pie klavierēm, klavesīna un čelestas) un LNSO stīgu grupu, vēstījums nenovēršami atklāja ideālās un reālās pasaules traumatisko sadursmi: no sākotnēji harmoniskām barokālām pasāžām līdz brīdim, kad gan solisti, gan orķestris paliek bez balss. Simboliski.
Likteņa ironija, ka tieši tovakar, kamēr Rīgā notika pirmais šīs LNSO programmas koncerts, LTV Kultūršoks ziņoja par kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertmeistares Martas Spārniņas aiziešanu no darba, tādējādi protestējot pret to, ka orķestris nav izslēdzis no sava repertuāra krievu komponistu mūziku.
Aktuālais lielais jautājums ir: vai kara laikā pieļaujams, ka turpinām spēlēt Čaikovski, Rahmaņinovu, Šostakoviču? Kategoriski izslēdzam no aprites visus vai tomēr vērtējam katru konkrēto personību, tās dzīvi un devumu? Diskusijas vietā atgādināšu tepat Dienā vēl miera laikā muzikoloģes Ingrīdas Zemzares rakstīto pēc tam, kad divos vakaros 2004. gada rudenī LNSO un Kremerata Baltica diriģenta Andra Nelsona vadībā atskaņoja visus sešus Šnitkes Concerto grosso: "Acīmredzot kultūra jūt nepieciešamību tikt skaidrībā ar aizgājušo, bet nepagājušo gadsimtu – ko mums nozīmē teju aizmirstā garā dzīve totalitāras sabiedrības apstākļos, kas mākslā mēdza uzkarsēt zemdegu spriedzi līdz pat baltkvēlei. (..) Zālē bija daudz jauniešu, un viņi teica, ka patīkot. Ka viņi saprotot. Tas nozīmē, ka pašas mākslas vērtība ir lielāka par ieprogrammēto laikmeta zināšanu."