Summertime - gan zelta mirkļi, gan neveiksmes

Armands Znotiņš * * *

Abi festivāla Summertime kamerkoncerti priecēja ar repertuāra izvēli. Šostakoviča Svīta ar Mikelandželo Buonaroti dzeju un K. Debisī sonātes vijolei un klavierēm izteikti individuālā domu un noskaņu pasaule, kas radīja skaidra, retināta gaisa izjūtu. Latvijā tikpat kā nezināmā Louela Lībermana kamermūzikas emocionālais vēstījums un Maskata šedevrs Venēcijas rindas ar tajā pausto cilvēcisko jūtu un pārdzīvojumu dziļumu un izteiksmību. Taču interpretu muzikālā sagatavotība un attieksme arī nomāca. Šostakoviča Spāņu dziesmās un No ebreju tautas poēzijas pretstatā Inesei Galantei Irina Dolženko un Vsevolods Grivnovs dziedāja blāvi un rutinēti. Anatolija Safiuļina interpretācijai pietrūka Mikelandželo svītā nepieciešamās noslēpuma klātbūtnes, savukārt Innas Davidovas koncertmeistares priekšnesums uzskatāms par neveiksmīgu. Otrajā koncertā diskutabls šķita Andreja Osokina racionālais skatījums uz Lista oriģināldarbiem un transkripcijām, toties vijolnieka Dāvida Liskera sniegums teicamā sadarbībā ar pianisti Valentīnu Gotlību liecināja par izkoptu māksliniecisko gaumi, prasmīgiem tembrālajiem rakursiem un niansētu emocionalitāti. Ingas Kalnas un klavieru kvarteta RIX uzstāšanās bija spriega un aizrautīga, visspēcīgākos iespaidus līdz ar to atstājot tieši koncerta finālam.

Ieva Rozentāle * * * *

Drēgnās vasaras īpašā noskaņa mani piesaistīja nevis lielajiem, vērienīgajiem brīvdabas koncertiem, bet emocionāli krāsainām, sirsnīgām epizodēm vēsturiskajā koka celtnē Dzintaru Mazajā koncertzālē, kurā festivāls Summertime ar vadītāju pianisti Innu Davidovu nebaidās piedāvāt drosmīgas, elitāri izsmalcinātas kamermūzikas programmas. Šostakoviča vokālie cikli bija vakara pārbaudījums gan vasarnieku publikai, gan māksliniekiem. No to neviendabīgā snieguma pārsteidzoši izskanēja reti dzirdētais traģiskais No ebreju tautas dzejas - dziedātāju Ineses Galantes, Irinas Dolženko, Vsevoloda Grivnova, Anatolija Safiuļina un Innas Davidovas klavieru tembru ansamblis organiski ienira šīs mūzikas intonatīvajā straumē. Impresionistiski romantiska gaisma dega programmā Ceļojumu mirkļi. Šie mazie uzliesmojumi, kad pianists Andrejs Osokins apstulbinoši muzikāli atskaņoja Vāgnera Izoldes nāvi klavierpārlikumā, pavēlot mugurai pārskriet vieglam drebulim, vai neaizmirstami dzidrā un precīzā intonācijā ietrīsējusies Ingas Kalnas balss Maskata meistardarbā Venēcijas rindas, vai Galantes siltajā tembrā smalki filierētās frāzes izskaņas Ebreju dziesmās ir mani Summertime zelta mirkļi. To un Maskata apsolītā, bet neuzrakstītā opusa dēļ vērts meklēt nākamā festivāla piedāvājumu.