Latviešu (padomju laika) estrādes mūzikas vēsturei ir veltītas jau vairākas Daigas Mazvērsītes grāmatas, un ne jau tai vien – ir arī grāmatas par tenoru Jāni Zāberu, grupu Jumprava un popmūziķi Mārtiņu Freimani. Fakts, ka tagad tapusi grāmata par Margaritu Vilcāni, ir tikpat likumsakarīgs, cik pārsteidzošs, ka šāda grāmata uzrakstīta tikai dziedātājas 80 gadu jubilejā.
Tiesa, autore vairākas reizes piemin neīstenoto Daiņa Jukona ieceri – viņa grāmatai būtu bijis jānāk klajā 90. gadu sākumā, bet, cik noprotams, kāda daļa materiālu gājuši bojā, OMON vienībai ieņemot Preses namu 1991. gada janvārī, tāpat ir versija, ka tobrīd nav atrasts izdevējs, bet tā skaidri un gaiši Jukona manuskripta liktenis izklāstīts netiek. Pērnā gada nogalē apgādā Latvijas mediji izdotā grāmata Mirgo mana Margarita ir patstāvīgs autores pētījums, kurā ir izmantoti pieejamie preses materiāli un dažu laikabiedru atmiņas. Diemžēl daļa no tiem, kuri ir strādājuši ar Margaritu Vilcāni, jau ir mūžībā.
Laikmeta nospiedums
Autorei nācies maksimāli koncentrēt grāmatas varones dzīves svarīgākos faktus un arī informāciju par viņas repertuāru, upurējot plašākus izklāstus par laikmeta fonu, kas būtu lieti noderējis gados jaunāku lasītāju uztveres atvieglošanai. Tomēr lasītājs redz ceļu no baiļu sastindzinātās iesācējas Margaritas Bogoleišas līdz dziedātājai, kuru par estrādes karalieni sauc pat Nacionālā enciklopēdija.
Margarita Vilcāne ienāk latviešu padomju estrādē Hruščova valdīšanas laikos, virsotni sasniedz Brežņeva ledus laikmetā, un, jau muzicējusi arī ārpus Latvijas, triumfu piedzīvo ar uzvaru Mikrofona aptaujā 1970. gadā ar Raimonda Paula Balto sauli – dziesmu, kuras nozīmi solistes dzīvē grāmatas autore ik pa brīdim it kā neuzkrītoši akcentē. Pēc gada Margarita Vilcāne kopā ar Ojāru Grinbergu, Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku atkal uzvarēs Mikrofona aptaujā ar dziesmu Teic, kur zeme tā, tomēr, Raimondam Paulam pievēršoties grupai Modo, Margarita Vilcāne no tālaika neapstrīdamā estrādes līdera uzmanības loka izslīd, un Daiga Mazvērsīte nesniedz atbildi – kāpēc tā.
Grāmatā ieskanas vilšanās, ka dziedātājai nav izdevies īstenot sapni kādreiz sagatavot jaunu Raimonda Paula dziesmu programmu. Pērnā gada beigās, jubilejas sakarā sniedzot interviju LTV kultūras ziņām, Margarita Vilcāne neviltoti atzina, ka laimīgs ir tas solists, kuram ir savs komponists. Viņai pēc Maestro par tādu kļūst Gunārs Freidenfelds un Uldis Stabulnieks. Iespējams, tā nekad vairs nav slavas "baltā saule" pārākajā pakāpē, taču tajā pašā TV sižetā dziedātāja teica, ka visu pārdomājusi un nonākusi pie secinājuma, ka tomēr jūtas laimīga.
Viņa strādā ilgus gadus, koncertē ar grupu Tip Top, daudz uzstājas Padomju Savienībā, braukā ar koncertiem pat uz karaspēka daļām, arī ārzemēs. Jā, nav veicies ar uzstāšanos starptautiskos konkursos, ir bijusi arī zināma nenovērtētības sajūta, taču konkrētajā laika posmā, kuru mūsdienās apzīmējam par okupācijas laiku, paiet dziedātājas zelta gadi, un tur nu neko nevar darīt. Margarita Vilcāne – un to Daiga Mazvērsīte liek skaidri manīt – nav nekāda disidente, viņa izmanto tās iespējas, kādas viņai kā Latvijas PSR Valsts filharmonijas māksliniecei tiek piedāvātas, un Latvijas neatkarības gadi pienāk tad, kad slavas zenīts ir aiz muguras, pieprasījums sarūk, mūzikas kopaina mainās, tāpēc šī perioda vērtējumā manāms zināms rūgtums un vilšanās.
Grāmatā vairākkārt ieskanas arī šaubas, vai ir bijis pareizi ļaut sevi tik daudz izmantot duetā ar Ojāru Grinbergu, tādējādi dots mājiens, ka individuālās programmas varētu būt bijušas mākslinieciski kvalitatīvākas. Nodarbošanās ar minējumiem "kas būtu, ja būtu" ir neauglīga prakse. Un nav jau tā, ka Margarita Vilcāne būtu balāžu dziedātāja vien, kā, cik noprotams no grāmatas, labprāt būtu vēlējies viņas koncertu režisors un domubiedrs Edmunds Freibergs. Iespēja dulloties duetā ar Ojāru Grinbergu dziedātājas talanta krāsām par sliktu nav nākusi, un pikanto Krogus dejotājas dziesmu no Leļļu teātra Šveika, kas nelāgi kņudināja kontrolējošo biedru iztēli, viņa varēja dziedāt un vēl platē ierakstīt lielā mērā tieši tāpēc, ka bija Margarita Vilcāne. Galu galā tieši duetā ar Ojāru Grinbergu Margarita Vilcāne dzied Raimonda Paula Par pēdējo lapu krievu valodā, bruģējot komponistam ceļu uz slavu "varen plašās" padomjzemes ārēs – tās augstākais punkts saistīsies jau ar krievu estrādes lielajām personām Allu Pugačovu un Valeriju Ļeontjevu.
Vispār jau šo grāmatu vajadzētu lasīt komplektā ar audiopielikumu – un te nu pārliecinājos, ka ir ieraksti, kurus internetā sadabūt pašlaik nevar. Jo viena lieta ir rakstītais vārds, otra – iespēja dzirdēt, kā skan konkrētā dziesma.
Pateiktais un nojaušamais
Daigai Mazvērsītei piemīt prasme – un to varēja just, piemēram, viņas grāmatā par Mārtiņu Freimani – delikāti pateikt to, kas citos apstākļos par aprakstāmo personību izklausītos nekomplimentāri. Lasītājs pamana, ka Margaritas Vilcānes raksturs nav nekāda "baltā saule" – viņa savai grupai, ja vajag, izsit no vadības to, kas ir nepieciešams, un, ja nonāk konfliktā ar kādu kolēģi, ir spējīga uz ultimātu – viņš vai es – un no šī strīda, protams, iziet kā uzvarētāja. Tāpat ļoti delikāti autore ļauj noprast, ka pēdējie lielie Margaritas Vilcānes koncerti pirms pieciem gadiem diezgan nežēlīgi ļāvuši sadzirdēt, cik lielā mērā gadi nav saudzējuši dziedātājas balsi, un publikas pārpildīts bijis tikai koncerts Rīgā.
Daiga Mazvērsīte ir ļoti atturīga, lai neteiktu – piesardzīga, aprakstot mākslinieces un viņas dēla Andra Vilcānu kopīgo albumu, kura dziesmas radio nespēlē kā neatbilstošas formātam, taču autore īpaši neanalizē, kādas šīs dziesmas ir.
Tas varētu būt vai nu Daigas Mazvērsītes, vai kāda cita autora nākotnes lielais darbs – iziet cauri 60.–80. gadu estrādes ainavai kopumā, lai raksturotu tās tematiku un muzikālās kvalitātes salīdzinājumā, reflektējot par ietekmēm un tendencēm. Gribētos, lai kādreiz kāds autors pievērstos interpretācijas smalkumiem un raksturotu, ar ko atšķiras, piemēram, Margaritas Vilcānes un Mirdzas Zīveres vienu un to pašu dziesmu versijas, jo ieraksti taču ir.
Taču negaidīsim to no šīs grāmatas. Daigas Mazvērsītes veltījums Margaritai Vilcānei dod priekšstatu par tām iespējām izpausties talantam, kādas bija konkrētā vēsturiskā nogrieznī, un pārliecina, ka arī tā sauktajā vieglajā žanrā bija iespējams atstāt savas pēdas mūzikas vēsturē.
*Fragments no Dagnijas Dreikas teksta UIda Stabulnieka dziesmai Paliec un neaizej