Pandēmijas pirmā gada izskaņā latviešu skatītājus – sākotnēji ne visai pierastajā maksas formātā, bet šovasar arī visus pārējos – sasniedza Alvja Hermaņa režisētais oriģinālseriāls Aģentūra, kurā piedalījies viss Jaunā Rīgas teātra aktieru štats. Kaut gan seriālu caurvij pamata sižeta līnija – pazuduša cilvēka detektīvintriga –, pieredzējis skatītājs ātri vien aptvēra, ka Aģentūru nav iespējams skatīties kā ierastu seriālu, primāri sekojot līdzi notikumiem un cenšoties atminēt saturiskās mīklas. Aģentūras lielāko vērtību veidoja spoža noskaņu, mirkļu tvēruma un dažādu žanru etīžu mozaīka, uz kuras efektīvā fona sižetiskais pavediens atvirzījās pat brīžiem trešajā plānā tikai kā formāls iegansts, kas sasaistīja kopā desmit sēriju un vairākus desmitus lielisku aktierdarbu – un tos bija iespējams izbaudīt arī visai nosacītās fabulas klātbūtnē.
Blīvais tēlu klāsts
Asociācijas ar Aģentūru gribot negribot radās, lasot dzejnieka, rakstnieka un tulkotāja Leona Brieža otro romānu Skuķe, kas pie lasītājiem nonācis tagad, kad autors jau vairāk nekā gadu devies mūžības ceļos. Romāna ievadvārdos redaktore Gundega Blumberga stāsta, ka par šo darbu pats autors izdevējam pavēstījis neilgi pirms nāves un pēc tam teksts šķietami pazudis nekurienē: "... neviens neko nezināja, pat nebija dzirdējis. (..) Līdz šopavasar Skuķe ieradās apgādā." Redaktore piebilst, ka, iespējams, pirms darba iesniegšanas autors būtu tajā vēl ko mainījis, taču to vairs neuzzināsim, un tagad Skuķe ir izlasāma autora atstātajā veidolā.
Kāpēc asociācijas ar seriālu? Tāpat kā Aģentūra, romāna teksts sākotnēji mazliet apmulsina ar blīvo tēlu klāstu, ar autora bezrūpīgi straujo klaiņojumu pa laikiem un telpām – no Latvijas un Lietuvas līdz Jakutijai un Moldovai, no Otrā pasaules kara līdz pēckaram, septiņdesmitajiem un mūsdienām –, pa vidu talantīgā vieglumā sviežot gaisā un virpinot visdažādāko valodu vārdus un teikumus un kaut kā spējot noturēt visu šo krāsaino materiāla daudzumu vienotā plūdumā. Vairākas sižetiskās līknes plūst it kā katra pa savu gultni, līdz kā strautiņi romāna noslēdzošajā daļā satek vienotā straumē. Tomēr, ja arī līdz šim apjausmas momentam katrai atsevišķajai plūsmai izsekot nav viegli, gribas teikt, ka ne jau tas Skuķē ir galvenais.
Galvenais nav arī raibā tēlu galerija, kas ņirb acu priekšā, un to vidū ne jau darba nosaukumā minētā Skuķe (priekšvārdā un arī veltījumā atšifrēta kā Loreta Kalniņa) ir centrālajā lomā, bet gan cits personāžs, kurā gribot negribot saskatīsim daudz no paša autora vaibstiem un kuru sākumā rakstnieks spītīgi dēvē vienskaitļa trešās personas vietniekvārdā ("viņš"), bet vēlāk piešķir tam vārdu Meijs. Dzimšanas vieta un izglītība, filoloģijas studijas un mīlestība uz valodu mūža garumā, Rīgas dzejnieku bohēma, kurā pavīd vairāki viegli atpazīstami tēli (Berjoza, Baltvilciņš un citi), ceļojums uz Moldāviju un liktenīgā mīlestība pret skaisto rumānieti Fa – šai ziņā no teksta daudz vairāk iegūs lasītājs, kas vismaz pavirši pazīstams ar autora biogrāfiju.
Mīnotaura labirints
Savā ziņā romāns turpina un izvērš Leona Brieža pirmā lielā prozas darba Vilcene un atraitnis mītisko pašanalīzi, taču no cita, kaut tikpat personiska, skatpunkta. Skuķe ir dinamisks teksts, kurā mazāk lirisku atkāpju, vairāk notiekošā, it kā autors būtu steidzies samērā nelielajā darba apjomā savīt visus vēl izstāstāmos stāstus. Un nu tur cieši līdzās, tikpat kā bez pārejām un sagatavošanas, ir Jakutijas mazais šamanis Kuluns un turpat izsūtījumā dzimusī lietuvietes Jadvigas un latvieša Georga meita Lora/Lorelei/Skuķe, tur ir jau no Vilcenes pazīstamā tēvmāsa Karlīnas tante un viņas dzīvesgudrība, tur ir jaunā vīrieša sarežģītās attiecības ar vecākiem; tur ir pēckara Rīgas pilsētvide un Moldāvijas tradīciju un ticējumu apvītā ainava, un Latvijas lauki, tur ir kaislība, dzimšana un nāve; tur noslēpumaini smaržo ziedi, gaudo vilki, dzimst dzeja un plūst, ko tur slēpt, ievērojamos daudzumos patērēts alkohols.
Teksts gāžas aumaļām tēlu un detaļu pārpilnībā, ainas un tēli zib acu priekšā tikpat strauji kā televīzijas ekrānā, un lasot ik pa brīdim rodas bailes stāsta intensīvi poētiskajā koncentrētībā kaut ko palaist garām nepamanītu. Tāpat kā Vilcenē, bieži jūtams, ka dzeja un proza savijas neatšķetināmā veselumā – bet, nē, dzejnieks nekaro ar prozaiķi, viņš to ved pie rokas. Taču lasīt kļūst vieglāk, ja pārtraucam mēģināt sižetiski izsekot visiem strautiņiem un personāžiem vienlaikus un vienkārši izbaudām stāsta plūdumu, ticot, ka beigu beigās galvenās straumes satecēs kopā. Ne viss tiek atkodēts, un ne visu vajag atkodēt; atmiņā saglabājas impresionistiski mirkļi, redzes un dzirdes ainu uzplaiksnījumi: košs lakats uz kraukļa melniem matiem, neizgludinātu bikšu bukte, jaundarīta Moldovas vīna smarža, zelta āboli uz sudraba plauktiņa, žemaišu, rumāņu un jakutu valodas mīksti apaļās skaņas.
Ir pilnīgi pieļaujams, ka autors darbu vēl būtu slīpējis, jo vietām teksta plūdums palecas pār negludāku virsmu. Taču arī pašreizējā veidolā Skuķe piedāvā aizraujošu ieskatu stāstā par dvēseles klaiņojumiem – stāstā, kurā ir daudz biogrāfiskā un vēsturiskā, bet kurš neizbēgami ievijas mitoloģiskajā. Jaunā romāna mītisko iedabu daļēji palīdz atšifrēt noslēguma epizode, kurā Meijs/"viņš" kopā ar Skuķi apmaldās un meklē ceļu tumsas un drazu pārpilnajās pazemes Rīgas notekcauruļu sistēmās (aina, kas atkal sasaucas ar Vilcenē un atraitnī izlasāmo stāstu par varoņa aiziešanu mežā kā mītiskajā noslēgtībā ar nāves un atdzimšanas motīviem). Tur "viņš", kuru satriekusi sievas nāve un eksistenciālas šausmas, kurš ar pūlēm lauž ceļu uz piedošanu un mieru gan ar saviem tuvākajiem, gan pats sevi, apmaldījies un sašķelts, beidzot simboliski sastop paša dvēseles lamatas un plūdus, neziņas tumsu un izvēles strupceļus. Tas ir Mīnotaura labirints, kurā līdznākošā Ariadne nevar parādīt citu ceļu kā vien esošo un monstru labirinta centrā nevienu citu kā vien pašu varoni. Un, tāpat kā Orfejs no Aīda valstības un Žans Valžāns no Parīzes pazemes, tāpat kā Kristus no kapa un Dante no elles, arī "viņš" atrod ceļu laukā, augšup un gaismā. Stāsts beidzas, strauti neatgriezeniski ietek jūrā, un tur jau arī viņi visi ir: ar zelta āboliem uz sudraba plauktiņiem, ar mūža pilnību un vīna saldumu, ar dzeju un valodu, mūžīgi.