Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Tas apokaliptiskais Zeitgeist. Dāvja Sīmaņa filmas Marijas klusums recenzija

Beidzot arī Latvijā uz ekrāniem nonāk režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma Marijas klusums, kas jau atzīmēta starptautiskajā arēnā – tā ir saņēmusi ekumeniskās žūrijas balvu Berlīnes kinofestivālā

Lai gan mēs zinām, ka mākslas pasaulē nav nekādu objektīvu lineālu un oficiālu kvalitātes kategoriju, tāpat zinām arī to, ka jebkuras filmas festivālu dzīve var būt arī vairāk vai mazāk laimīga loterija, šāda skaļa starptautiskā publicitāte un virkne aizrautīgu recenziju Eiropas kinopresē liek meklēt kaut ko īpašu Dāvja Sīmaņa filmā Marijas klusums, kas visādi citādi iederas Latvijas kinoskatītāju tik iemīļotajā, bet visai lokālajā žanrā – vēsturiska spēlfilma par nozīmīgiem pavērsieniem valsts un tautas likteņgaitās. Tiesa, staļinlaika 30. gadu Krievijā sarīkotie "nacionālie slaktiņi", kuros apzināti tika likvidēti latvieši, poļi un citu tautību pārstāvji, tā laika Latviju vēl šķietami neietekmēja, tomēr tagad zinām, ka tā ir viena no melnajām lappusēm latviešu tautas vēsturē un vēl vērienīgāku represiju un ciešanu priekšvakars.

 

Skatuves saliņa 

Filmas centrā un tuvplānā izceltais Maskavas latviešu teātris Skatuve, kurā īsu brīdi spēlē filmas galvenā varone Eiropas aktrise Marija Leiko (lomā ļoti iespaidīgā Olga Šepicka), ir kā tāda koncentrēta un simboliskām zīmēm piepildīta saliņa draudīgi tumšajā un aukstajā Maskavas ziemā – tiešā un pārnestā nozīmē. Gandrīz jau pat pārāk tieši izklausās visi tie teksti, kurus Blaumaņa Kristīnes tēlotājai Marijai iedvesmojoši klāsta režisore Anna Ernestovna (arī reāla vēsturiska personība, kā daudzi tēli šajā filmā, – Asja/Anna Lācis, lomā Inese Kučinska). "Viņa iet kā pa trauslu ledu, viņa savu likteni jau ir izvēlējusies – būt nelaimīgai," saka režisore Marijai. Un "tas apokaliptiskais Zeitgeist", ko piesauc Anna Ernestovna, veļas no Marijas klusuma kā melna migla. Nav brīnums, ka cilvēka griba tiek sasaldēta un veselais saprāts pamirst, ļaujot priekšplānā iznākt izdzīvošanas instinktam, kas mudina paciest un pielāgoties. Un, ja tā pati Anna Ernestovna pēc pirmizrādes "jau divas dienas nekur nav atrodama", neviens nekādu uztraukumu neizrāda, vienkārši pārkārto darbošanos tā, lai bez viņas varētu mierīgi iztikt.

Ar teātra Skatuve iestudējumu un trupas likteni ir saistītas skaistākās un emocionāli ietilpīgākās ainas filmā, īpaši divi radikāli atšķirīgie vienas un tās pašas izrādes fināli. Un ārkārtīgi iespaidīgi inscenētā un nofilmētā fināla aina ar ēnām Butovas poligonā (izcils operatora Andreja Rudzāta darbs) paradoksālā kārtā atstāj pat tādu kā negaidītu mierinājuma sajūtu – viņi vismaz ir visi kopā…

 

Barbari pret civilizāciju

Esmu dzirdējusi kolēģes kinokritiķes sakām, ka Marijas klusums ir režisora Dāvja Sīmaņa līdz šim labākā filma. Es teiktu – viskinematogrāfiskākā, un tas var izklausīties dīvaini, jo Dāvis Sīmanis jau tāpat ir viens no kinematogrāfiskākajiem kinorežisoriem, atvainojiet par tautoloģiju. Tomēr tas iespaidīgais mērķtiecīgās vizualitātes un fatālo sajūtu slānis, kas filmā biezi apņem šķietami jau iepriekš zināmo sižetu, piešķir stāstam īpaši iedarbīgu smagumu un trauksmainu jaudu – un šīs, atļausiet ieteikt, patiešām ir īpašības, kas vislabāk novērtējamas uz kinozāles lielā ekrāna.

Vispārēja un nekontrolēta bandītisma sajūta jau kopš tā viena belaša, kas žigli garāmejot tiek nočiepts filmas pirmajos kadros Maskavas stacijā, pamazām apņem Mariju Leiko un arī skatītāju. Drīz jau pat tramvaja durvis aizveras ar liktenīgu smagumu un rinda pēc kartupeļiem, kurus nozog gaidītāju acu priekšā, izskatās kā rēgu virtene, bet tas lēnais un stindzinoši draudīgais gājiens, ar kādu filmā pirmoreiz parādās Jēkabs Peterss (Artūrs Skrastiņš), ir atsevišķas uzmanības vērts.

Kulmināciju ar griestos šaušanu un dzīvniecisku instinktu neierobežošanu Marija savā eiropietes izbrīnā piedzīvo ainās, kuru centrā ir iekšlietu komisārs Ježovs, viens no Lielā terora organizētājiem un totāli primitīvs tips (lomā Gļebs Beļikovs). Starp citu, vēsturiskā prototipa biogrāfija rāda, ka šim Staļina "ministram" nav bijis pilnīgi nekādas izglītības, tikai tolaik augstu vērtētā "izcelšanās no strādniekiem", un, atkāpjoties kopplāna vispārinājumā, šis man patiesībā šķiet gandrīz galvenais konflikts šajā traģēdijā un daudzās citās traģēdijās pat vēl šodien.

Civilizācijas un barbarisma sadursme caurauž laikmetu un filmu Marijas klusums – no sižetam šķietami nepiesaistīta huligāniska uzbrukuma parkā līdz ilgi un naturālistiski izvērstajai divkaujai starp Mariju un Maskavas iekšlietu komisāru Zakovski (lomā Ģirts Ķesteris). Atšķirībā no dažiem filmas mediju seansa skatītājiem man nerodas jautājums, "kāpēc tad Marija nevarēja vienkārši parakstīt to papīru", – civilizēta cilvēka pašcieņa vienkārši nepieļauj domu ne par kādu sadarbību ar barbariem, kuru domāšana viņam vispār nav saprotama (tāpat kā barbariem nav saprotama tā "inteliģentu jūtināšanās"). Tomēr šajā gadsimtu divkaujā civilizācija visbiežāk zaudē, un tas nav nekāds patīkamais secinājums. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja