Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

…Tas idiots Brodskis neko nesaprot! Izrādes Oņegins. Komentāri recenzija

Izrāde Oņegins. Komentāri. Režisors Alvis Hermanis. Jaunais Rīgas teātris. Kurš, izņemot nošauto dzejnieku zina, «kāds ir Puškins»?

Nabokovs, virtuozais krievu – angļu vārdotājs, pie pasaules slāvistu vienbalsīgi par izcilāko atzītā Jevgeņija Oņegina angļu tulkojuma tehniski strādāja 10 gadu – akurāt tikpat ilgi, cik Puškinam bija nepieciešams, lai savu leģendāro romānu vārsmās sacerētu. Rezultātā «mums», kārīgajiem pasaules kultūras labumu patērētājiem, ir iespēja mieloties ar «krievu dzīves un dvēseles enciklopēdiju» vismaz divās valodās. Latviski šo dzejromānu lasīt ir nevis mokoši – neiespējami. Taču ej tu, nabags, ieskaidro eirobirokrātijas jaunvārdu «radošums» (kalks pa taisno no reklāmas industrijas terminoloģijas – angļu creativity) bez mitas propagandējošajiem kultūras funkcionāriem, ka «starptautiski konvertējama latviešu literatūra», pie kuras, starp citu, kā cimdiņš pie rokas piederētu arī jauni, kvalitatīvi un daudzmaz oriģināla garam, ne burtam atbilsmīgi Puškina vai tā paša Raiņa izķēzītā Gētes Fausta tulkojumi, netop nedz ātri, uz sitiena (dzīvs tulkotājs tomēr drusku atšķiras no Google translator – var pajautāt kauč vai Uldim Bērziņam, kā viņam veicās ilgstošais amizieris ar Korānu), nedz arī darba kvalitāti garantēs valstiski pompozā «nacionālā pasūtījuma» birka. Kar to priekšā pakaļā vai uz pieres.

Nav «necieņa un ņirgāšanās»

Jaunā Rīgas teātra izrāde Oņegins. Komentāri, ko gada laikā pieveikuši režisors Alvis Hermanis, scenogrāfs Andris Freibergs un sešu aktieru grupa, arī ir viens no Puškina darba tulkojumiem. Būdami pieticīgi pilsoņi, JRT mākslinieki ar savu izrādi – lekciju, šķiet, tikai vēlas atgādināt, ka eksistē šāds krievu valodas kanons kā Jevgeņijs Oņegins, kurš tieši valodas daudzveidīgās dailes kosmiskā vēriena ziņā joprojām meklē savu latvisko analogu (varbūt tie ir Virzas Straumēni vai vienā kastītē kopā sakratīti Bārda, Čaks un Belševica – ej sazini). Bet tiem, kas «ar aknām» vai citām tikpat smalkām sava garīgā ķermeņa matērijām neizjūt, ar ko melodijā šķiras plūstošais Ja k vam pišu, čevo že boļe… no klabošā Es rakstu jums, ko vairāk gan, pieļauju, būs grūti saprast, ka izrādē caur aktieru aizvērtām acīm krieviski skanošais Puškina sonets ir loģisks turpinājums Hermaņa inspirētajam dzejas un kokļu meditācijas seansam Fricis Bārda. Dzeja. Ambients. Viss ir viens. Bārdas vārsmu un kokļstrinkšķu čabēšanas hipnoze dažam labam skatītājam lika aizmigt (kas ir lieliski!), Puškina iedarbība – gluži otrādi – uzbudina. Jo uz skatuves pirms logosa dzimšanas izlec primāts – Puškins mērkaķa veidolā. Vilis Daudziņš brūnā velveta žaketītē un pielipinātām «puškiniskām» bakenēm atkal taisa pigorus. Caur Daniila Harmsa sociālā darvinisma (lasi: izcilā rakstnieka eleganti parodēto socreālisma metodi) un sarkasma pilna absurda ainām tiek pieteikts viens no izrādes uztveres pamatkodiem: nekas nav tas un tāds, par ko izliekas. Teātra dabā vienlīdz iespējams Puškinu rādīt kā šimpanzi (replikas par dzejnieka afrikānisko izcelsmi Puškins atklausījās arī savas dzīves laikā, tā arī neticis gudrs, vai tas ir kompliments un dāmu izaicinājums iepazīties ar «mežoni» vēl tuvāk vai kā…).

Taču pārsviedīsimies gadsimtu uz priekšu – kad Nabokovs strādāja pie Puškina tulkojuma, viņa vulgārā replika – «tas idiots Brodskis neko nejēdz no Puškina soneta tulkošanas angliski» – nepavisam nenozīmē, ka Nabokovs dzejnieku Brodski nevērtēja augstu. Puškins ar mērkaķa galvu vai Jevgeņijs O. (Kaspars Znotiņš) balerūna pederastiskajās pozās JRT arī nav «necieņa un ņirgāšanās» par klasiku vai, pasarg dies, krievu nāciju. Vienkārši vairāk lasīt vajag, draugi. Ebrejam Harmsam Puškins vispār ir kanibāls un, protams, nemaz nav krievs.

Dzeja – pārāka, atzīst JRT komanda

Hermaņa & Co izrādes formveides paradokss ir tas, ka… režisors ar aktieriem burtiski cenšas iemiesot Krievijā joprojām populāro, katram skolasbērnam kā pantiņu ar lineālu paurī iedauzīto lepno nacionālo lozungu «Puškin – naše vsjo!». Un, lūk, šis «Puškins – mūsu viss», izrādās, nemaz nav teātrim pa spēkam. Ģēnija dzeja tāpat ir pārāka, godīgi atzīst JRT komanda. Tas, ko redz skatītāji, ir komentāri – jā, postmodernā diskursā asprātīgas etīžu kaskādes, variācijas par tēmu, «pazudis tulkojumā» smeldze. Oņegins. Komentāri noskaņa, poētiskais patoss brīnišķi sasaucas ar Valentīnas Freimanes grāmatu Ardievu, Atlantīda! – tikai katrs savās individuālajās vai – ja veicas – kolektīvajās fantāzijās mēs varam pietuvoties Puškina laikmetam un tā esencei (kā Freimanes atmiņās – pirmskaru Latvijai un tās Zeitgeist/laika garam). Atlantīda ir Puškina laikmets.

Tamdēļ pirmais, kas krīt acīs, protams, ir visi tie izrādē nosauktie amizantie sīkumi – sausā ateja, pie kuras durvīm Hermanis ar aktieriem liek sastapties Tatjanai ar Oņeginu, ķiršu kompots asiņu vietā («šausmas, es noasiņoju dzērveņu sulu» – vēlāk brēks Puškina pēctecis Bloks Balagāniņā) vai reālās pasaciņas par sieviešu dueļiem (un viņas ar zobeniem un kailām krūtīm – noelšas zālē, un – bāc! – arī attiecīgas tēmas diapozitīvs iznirst uz Andra Freiberga uzburtā mājīgā «puškinmuzeja» sienas) vai komentārs par Ļenska nelāgo, no «ārzemēm» ievesto Vācijas mediķu ieteikto padomu pie galda «nesaturēt gāzes». Interesanti, ka šādai «gāzu neturēšanai» Puškins pielīdzināja romantismu vācu literatūrā – dzejnieks vācu sentimentālo eksaltāciju nevarēja ciest – un kā gan lai te neaizdomājas par «fašistu» Vāgneru, romantisma apoloģētu? Bet Čaikovskim Vāgners patika – raudāja, klausoties.

No Oņegina līdz Šarikovam

Otrs arhisvarīgs Oņegins. Komentāri uztveres kods ir – parodija. Tatjana par vēlu attopas, ka viņas bērnības sapņu princis Oņegins ir parodija – tukša čaula neeksistējušam saturam. Izrādē, arī pateicoties Ivara Krasta burvīgajam, smalkajam tēlojumam, nešaubīgi skaidrs, ka īstais «liriskais varonis» (lasi: just spējīgais cilvēks) ir Ļenskis. Cilvēks, par kādiem desmitgades vēlāk Čehovs dziļās skumjās nopūtīsies – «vīrs, kurš gribēja»/l’homme qui voulut. Bez šīs radošās gribas katra būtne pārvēršas parodijā – akurāt kā dzejas maģijas nozombētie izrādes varoņi, pār kuriem vara ir tikai autoram. Ne velti gaudojošā sunī pārvērtušos Oņeginu Puškins personīgi nošauj. Un, sakiet, kā lai te nedomā par Mihaila Bulgakova Šarikovu (Suņa sirds) – aina ar Znotiņa rejošo, pautus kasošo, nelaimīgo lopiņu Oņeginu uz galda ir kā nokopēta no profesora Preobraženska operāciju zāles! Parodija par paša egoistiskā stulbuma dēļ zaudētu mīlestību ir nožēlojama un rūgta.

Vēlreiz Vladimirs Nabokovs: «Dziļa banalitāte, ko izstaro reklāma, neslēpjas faktā, ka reklāma piešķir vērtības spozmi mantai, kurai tās nav, bet gan pieņēmumā, ka cilvēcisku laimi vispār ir iespējams nopirkt un ka šāds veiksmīgs pirkums kaut kā paaugstina pircēja statusu. Nav šaubu – reklāmas radītā iluzorā pasaule pati par sevi nav kaitīga, katrs taču saprot, ka šī «pasaule» ir pārdevēja radīta un pircējs vienmēr šajā spēlē piedalās labprātīgi. (..) Smieklīgākais ir tas, ka šādas iluzoras ēnu pasaules eksistencei realitātē netic nedz pārdevējs, nedz pircējs. Un tomēr… tas joprojām strādā pat mūsu pragmatiskajā, gudrajā pasaulē!»

Cieņpilns sveiciens Ahmatovai

Tas ir kaut kas būtisks arī par teātra dabu – šo iluzoro mītrades mehānismu, kurā vieni Oņegins. Komentāri saredzēs diskusiju par goda un kauna tēmām dažādos laikos un kultūrās, citi – parafrāzi par literāra teksta ambivalenci un faktiski neierobežotajām interpretāciju iespējām mūsdienu teātrī (tāpēc arguments «tas taču nav Puškins!» vispār ir debils, jo kurš, izņemot varbūt nošauto dzejnieku, tad nu zina, kas «ir Puškins», – kritiķi un mākslas zinātnieki vai?). Vēl cits – dīku laika nosišanu, vērojot, kā uz skatuves divas ķiķinošas pusaugu muļķītes tin ap pirkstu divus pajoliņus. Un tikai Kristīnes Krūzes Tatjanas marmorbālā sastingusī seja izrādes finālā, kad, asarām šķērsojot vaigu paugurus, pamirusī jaunā sieviete somnambuliskā rāmumā de profundis (no dzīlēm) izplēš murgam līdzīgās krievlatviešu valodas Puškina vārsmas par mīlestības un draudzības, un jūtu noslepkavošanu, apjēdz, ka šajās pāris stundās esi saskāries ar kaut ko ļoti dārgu. Sandras Kļaviņas Olga mirusi vai jukusi – kaltušiem ziediem apbērusies, stinga guļ gultā, Kaspara Znotiņa Oņegins un Ivara Krasta Ļenskis ir nošauti, Jura Baratinska šūlers Amerikānis aizlaidies, Viļa Daudziņa Puškins, atbrīvojies no nelāgās mežoņa karmas, tup zem svētbildītes uguntiņas un kaut ko nesakarīgi murmina… Varbūt tas ir – «es tevi radīju, es tevi arī nogalināšu». Izrāde ir cieņpilns sveiciens Annai Ahmatovai – ak, ja jūs zinātu, no kādiem mēsliem, mokās, kaunu neprazdamās, dzimst māksla... Kaut kā tā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja