Nelaimīga laulība, aizliegta mīlestība, raganu medības un dedzināšana sārtā VII gadsimta Bizantijas laikmeta Ravennā. Drūms, arhaisks, dramatisks un eklektisks skanējums – ar austrumniecisku kolorītu, veristiskām kantilēnām un dziedājumiem, kas atgādina seno mūziku un Monteverdi stilu. Tādas ir itāļu komponista Otorīno Respīgi (1879–1936) operas Liesma/La fiamma "koordinātas". Ļoti ilgu laiku tā nekur nav skanējusi, un vēl tikai divas reizes šajā sezonā – 15. un 18. oktobrī – Liesmas jauniestudējumu varēs redzēt Berlīnes Vācu operā. Tā ir absolūta raritāte un ekskluzīvs teātra piedāvājums. Itāļu maestro Karlo Rici diriģētā pirmizrāde Berlīnē notika 29. septembrī un sniedza unikālu iespēju iepazīt šo darbu.
Monumentālās melodrāmas Liesma iestudējums veiksmīgi turpina izcilā vācu režisora Kristofa Loja un Berlīnes Vācu operas sēriju, kurā no jauna tiek atklātas maz zināmas XX gadsimta pirmās trešdaļas operas. Šajā ciklā pēdējos gados ir izskanējusi Rikardo Dzandonai Frančeska da Rimini, Franča Šrekera Dārgumu meklētājs un Ēriha Volfganga Korngolda Helianes brīnums (Korngolda opera ir guvusi sensacionālus panākumus – visas biļetes bija pārdotas, un arī tās ieraksts DVD/Blu-ray ir kļuvis par dižpārdokli).
Respīgi Liesma tika pirmatskaņota Romas operā 1934. gada 23. janvārī. "Tajā laikā Eiropa jau ilgi bija skatījusies fašismam acīs. Operas sižets – brutāla paraugprāva un izrēķināšanās, ko uzkurina masu histērija, – ir neviltots tā paša sociālā apvērsuma šausmīgo izpausmju atspoguļojums," uzsvērts Berlīnē tapušā jauniestudējuma pieteikumā. Klaudio Gvastallas libreta pamatā ir norvēģu autora Hansa Vīrsa-Jensena luga Ragana Anne Pēdešdotere.
Kāds Berlīnē notikušās pirmizrādes apmeklētājs augstprātīgi raksturojis Liesmu kā "Pučīni bez melodijām", bet tā gluži nav. Otorīno Respīgi ir viens no XX gadsimta Itālijas spožākajiem simfoniskās mūzikas komponistiem. Mūsdienās koncertu programmās visbiežāk skan viņa tā sauktā Romas triloģija – simfoniskās poēmas Romas strūklakas, Romas pīnijas un Romas svētki –, taču Respīgi desmit operas tiek ignorētas.
Liesmā skaņradis paliek uzticīgs savai kolorītajai tonālajai valodai, kuru ir ietekmējusi itāļu renesanses mūzika, franču impresionisms un krievu komponistu darbi. Liesmas šķietami arhaiskais sižets un vērienīgums atgādina vēsturiskā eposa žanru, kas kļuva populārs tajā pašā laikā, kad tapa opera. Tieši tāpēc XX gadsimta 30. gados Liesma uzreiz pēc pirmizrādes guva lielus starptautiskus panākumus, taču pēc tam darbs tika aizmirsts. Tomēr ietekmīgais kritiķis un muzikologs Paolo Izota 2015. gadā slavēja Liesmu kā unikālu historisma un modernisma simbiozes paraugu, apliecinot tās vietu XX gadsimta meistardarbu vidū.
Komponista reputācija
Respīgi dzimis 1879. gadā Boloņā. Komponēt sācis piecpadsmit gadu vecumā. 1902.–1903. gadā viņš strādāja par altistu Sanktpēterburgā un mācījās pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Abiem mūziķiem ir raksturīga aizraušanās ar austrumnieciskām tēmām. Rimska-Korsakova vadībā itāļu mākslinieks pilnveidoja savu instrumentācijas tehniku, viņa mūzikā ir dzirdama arī Riharda Vāgnera, Riharda Štrausa un Kloda Debisī ietekme. "Nereti par Respīgi mūziku joprojām saka: "Izklausās pēc kino skaņu celiņa!" Viens no iemesliem, kāpēc viņa operas nespēj atrast vietu mūsdienu repertuārā, ir tas, ka Respīgi kinematogrāfiski plašais skanējums šodienas ausīm nemaz neizklausās tik itālisks. Pirms simt gadiem par viņa itāliskumu šaubu nebija: senās baznīcas mūzikas un gregorisko dziedājumu ietekme spēlēja galveno lomu. Komponista laikabiedriem mūku dziedājums bija vissenākā un vistīrākā itāļu mūzikas izpausme," Berlīnes Vācu operas mājaslapā publicētajā esejā apgalvo publicists un žurnālists Tomass Victūms, kurš ir uzrakstījis doktora disertāciju par nacionālismu itāļu mūzikā fašisma laikā, īpašu uzmanību pievēršot Otorīno Respīgi.
Respīgi daiļrades brieduma gadi sakrita ar fašisma periodu Itālijas vēsturē, turklāt viņš bija ļoti veiksmīgs autors, tāpēc joprojām bieži vien tiek diskreditēts. Komponista atraitne Elza līdz savai nāvei 1996. gadā 102 gadu vecumā turpināja aizstāvēt vīru, noraidot aizdomas par Respīgi kolaboracionismu, atgādina Tomass Victūms. Taču viņš piebilst, ka komponistu apciemoja un godināja valsts vadītāji. 1934. gadā Romā Benito Musolīni apmeklēja operas Liesma pasaules pirmizrādi, savukārt Berlīnē tā pirmo reizi skanēja 1936. gadā – olimpisko spēļu gadā. "Musolīni aplausi operas pirmizrādē automātiski nepadara Respīgi par fašistisku mākslinieku. Viss ir daudz sarežģītāk. Par laimi," raksta Tomass Victūms.
Kad 1922. gadā pie varas nāca Benito Musolīni, Respīgi reputācija jau bija nostiprināta. "Nav nevienas rakstītas rindiņas, kurā komponists slavētu fašismu, taču tikpat neesoša ir arī kritika," konstatē Tomass Victūms. Respīgi negaidīti nomira 1936. gadā 57 gadu vecumā.
Debija visiem
"Liesmas iestudējums ļauj mums justies ļoti neierasti: visiem iesaistītajiem – orķestra mūziķiem, dziedātājiem, režisoram un arī man – tā ir debija. Liesma praktiski nekad netiek atskaņota, un mums bija unikāla iespēja kopīgi apgūt šo darbu no nulles," saka diriģents Karlo Rici. "Kāpēc Liesma skan tik reti? Pirmkārt, pēc uzplaukuma XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā verismam kopumā klājās grūti. Par spīti stilistiskajam plašumam žanra ietvaros, verisma operu skanējums un sižeta konstrukcijas drīz vien šķita pārspīlētas un nelaikmetīgas. Eiropas mūzika attīstījās citos virzienos, notika eksperimenti ar atonalitāti un minimālismu. Daži verisma laikmeta komponisti laika gaitā nonāca aizmirstībā – manuprāt, nepelnīti. Kad 2021. gadā Berlīnes Vācu operā iestudējām Rikardo Dzandonai Frančesku da Rimini – vēl vienu ļoti reti iestudētu verisma operu –, šī žanra potenciāls bija skaidri redzams un dzirdams," turpina diriģents.
"Esmu pārliecināts, ka kaut ko līdzīgu piedzīvosim arī ar Liesmu. Tā ir opera ar neticami plašu dinamisko diapazonu – no ļoti maigiem fragmentiem, kuros līdzās gandrīz runātai valodai dzirdami tikai divi vai trīs instrumenti, līdz varenam orķestra skanējumam – diez vai tas varētu būt vēl jaudīgāks. Respīgi ir orķestrācijas un aranžēšanas ģēnijs, un krāsas, ko viņš rada ar tik lielu instrumentu daudzveidību, ir fantastiskas. Lai iestudētu šādu melodrāmu, ir vajadzīgas gandrīz Vāgnera stila dramatiskās balsis. Liesmas galvenā varone Silvāna ir atslēga operas izpratnei: viņas vokālais stils ir ārkārtīgi daudzveidīgs, un balss pielāgojas situācijai, kurā viņa nonāk, – runājot ar savu vīramāti, viņa dzied citādi nekā tad, kad ir kopā ar savu padēlu Donello. Šādā veidā Respīgi zīmē psiholoģiski sarežģītu savu varoņu portretu, gluži kā gleznotājs, kas rada milzīgu gleznu, izmantojot dažādas krāsas, materiālus un otas. Esmu laimīgs, ka man ir iespēja diriģēt šo darbu pie Berlīnes Vācu operas orķestra pults. Šī orķestra siltais, apjomīgais, Vāgnera un Štrausa mūzikā izkoptais skanējums ir ideāli piemērots Liesmas krāšņumam," apgalvo Karlo Rici.
Nopelnu summa
Liesmas darbība risinās Austrumromas un Rietumromas impērijas konfliktu laikā, kad liela daļa Itālijas piederēja Bizantijas ietekmes sfērai. Par Austrumromas pārstāvi ir iecelts eksarhs Bazīlio, kurš pirms daudziem gadiem kopā ar ģimeni pēc imperatora pavēles ir atstājis Konstantinopoli. Viņa pirmā sieva ir mirusi, un dēls Donello studē Konstantinopolē. Bazīlio apprec Silvānu, kura ir daudz jaunāka par viņu un nāk no vienkāršas ģimenes. Pret šo laulību iebilst Bazīlio māte Eudosija. Silvāna jau vairākus gadus dzīvo sava vīra mājā kopā ar Eudosiju, kura tā arī nav spējusi pārvarēt antipātiju pret jauno sievieti. Pēc atgriešanās Itālijā Bazīlio dēls Donello iesaistās kaislīgā mīlas dēkā ar savu pamāti. Kad Bazīlio cenšas noskaidrot attiecības ar sievu, viņš sabrūk un nomirst. Viņa māte Eudosija vēlas atriebties Silvānai un apsūdz viņu ne tikai Bazīlio slepkavībā, bet arī burvestībā, jo arī Silvānas māte tikusi uzskatīta par raganu. Silvānas dzīve beidzas uz sārta.
Cita režisora interpretācijā Liesma varētu pārvērsties par patētiski kičīgu izrādi, bet Kristofs Lojs ir dižs meistars, kurš katrā darbā spēj izcelt galveno un pasniegt to aktuāli un laikmetīgi, bez radikālām manipulācijām. Viņa skatiens ir precīzs un fokusēts, viņa izrādes ir mūsdienu klasika. Lai skatītājiem aizrautos elpa, šim režisoram un viņa radošajai komandai uz skatuves nav jāatdarina Ravennas kultūrvēsturiskais mantojums, – šoks un trīsas ir stāstā un mūzikā. Efekts ir stindzinošs.
Soprāns Oļesja Golovņova atveido galveno – Silvānas – lomu operā Liesma. Foto – Monika Ritershausa
Nav brīnums, ka dažas dienas pēc Liesmas pirmizrādes Kristofs Lojs 2. oktobrī Minhenē notikušajā Starptautisko Operas balvu/International Opera Awards pasniegšanas ceremonijā tika kronēts par gada režisoru. Kristofa Loja pagājušās sezonas nopelnu summa ir Džakomo Pučīni Bezdelīga Cīrihē, Riharda Vāgnera Loengrīns Amsterdamā, Riharda Štrausa Elektra Londonā, Fransisa Pulenka Cilvēka balss un Arnolda Šēnberga Gaidīšana Madridē, Alberika Maņāra Gerkūrs Strasbūrā, kā arī Žila Masnē Verters Milānā.
Režisors Kristofs Lojs (no kreisās) kopā ar galveno lomu atveidotājiem soprānu Oļesju Golovņovu un tenoru Georgiju Vasiļjevu pēc Liesmas pirmizrādes 29. septembrī. Foto – Jegors Jerohomovičs
Kristofs Lojs prot strādāt ar dziedātājiem un kori – viņa iestudējumos allaž ir interesanta, oriģināla kora mākslinieku horeogrāfija, un Liesmā koris ir milzīgs. Kristofa Loja izrādes ir domātas dziedošajiem aktieriem, kuri ir personības. Ja viņi tādi nav, režisora radītajos apstākļos (nereti minimālistiskos) nav iespējams veiksmīgi izpausties. Kristofs Lojs palīdz dziedātājiem un iedvesmo viņus būt dabiskām personībām uz skatuves – kopā viņi rada ļoti spēcīgas emocijas, kas paplašina priekšstatus par mūzikas teātra iespējām.
Liesmā Kristofs Lojs strādā ar šādām personībām – ar krievu soprānu Oļesju Golovņovu, kura Silvānas lomā steidzami aizstāja lietuviešu prīmu Aušrini Stundīti (sarežģīto partiju Oļesja Golovņova sāka apgūt mēnesi un divas dienas pirms pirmizrādes), austriešu soprānu Martinu Serafinu (Eudosija), krievu tenoru Georgiju Vasiļjevu (Donello) un itāļu baritonu Ivanu Inverardi (Bazīlio). Vienmēr ir bauda redzēt un dzirdēt leģendāro vācu mecosoprānu Dorisu Zofeli – Liesmā viņai ir iespaidīgā Agneses di Červijas loma (Agnesi uzskata par raganu un sadedzina pirmā cēliena beigās). Izrādē ir noslīpētas visas otrā plāna lomas, piemēram, kalpones Monikas tēlā ar balss skaistumu apbur korejiešu soprāns Sua Džo.
Liesma vēsta par brutāliem konfliktiem, reliģiskām un politiskām cīņām, masu histēriju, pūļa efektu, publisku nomelnošanu un linča tiesu. No aizmirstības izceltais Respīgi darbs Berlīnē ir izraisījis lielu rezonansi un gūst daudz pozitīvu atsauksmju. "Steroīdu uzlādēta opera!" sociālajos tīklos tikko ierakstījis Berlīnē dzīvojošais britu komponists Filips Veneblss, kurš tiek uzskatīts par vienu no laikmetīgās operas līderiem Eiropā.
Liesma
Diriģents Karlo Rici, režisors Kristofs Lojs
Berlīnes Vācu operā 15., 18. oktobrī
deutscheoperberlin.de