Uz skatuves sēž četri cilvēki un lūkojas nevis skatītāju zālē, bet kaut kur sev priekšā nekurienē. Arī skatītāji lūkojas kaut kur tālumā – izkliedēts redzes fokuss, sasprindzināta dzirde, pieklusināta elpa. Runātāju balsis skan vienlaikus aizlauzti un monotoni. Nav vajadzīga nekāda īpaša izteiksme. Zāle tāpat klausās tā, it kā vienlaikus gribētu dzirdēt katru vārdu un nedzirdēt nevienu. Ukraiņu rakstnieku eseju krājuma Karastāvoklis prezentācijā nav vietas ierastām apsveikuma runām, smaidiem, pat ziediem īsti ne. Ko apsveikt un par ko, ja visi klātesošie vēlas tikai vienu – lai šādam krājumam nekad nebūtu bijis iemesla tapt? Taču tas ir tapis un, pateicoties fantastiskajai tulkotājai Mārai Poļakovai, izlasāms latviešu valodā.
Brīdis pirms Haosa
Piecdesmit rakstnieku, vēsturnieku, filosofu raksta par karu. Krievijas pilnmēroga iebrukums Ukrainā rosinājis tādu tekstu tapšanu, kuri, tāpat kā notiekošā izpratne, balansē uz cilvēkam aptveramā robežas. Viņu vidū ir tādi, kas paši bijuši frontē, zaudējuši tuviniekus un draugus, piedzīvojuši iekarotāju vardarbību. Vienas jaunas, brīnišķīgas rakstnieces dzīvību pirms dažiem mēnešiem izdzēsa krievu armijas raķete. Taču, kā grāmatas atvēršanas pasākumā atzīst Māra, mēs, lasītāji, neesam šī kara dalībnieki. Līdzjūtības un šausmu pārņemti skatītāji, kas savu iespēju robežās cenšas palīdzēt, – jā, bet ne vairāk. Mēs nezinām – un lai Dievs ļauj mums nekad to neuzzināt –, ko nozīmē no mājas kāpnēm mazgāt savu bērnu asinis. Viņi to zina. Tāpēc pozīcijas nav līdzvērtīgas. Taču tik un tā šis krājums ir jālasa pamazām. Viena, divas esejas, pauze, atelpojamies. Viena, divas esejas, pauze. Atelpojamies.
Kā runāt par karu, kas ir nevis romānā vai atmiņu stāstā izlasāms, nevis vecvecāku stāstos vai filmu kadros ietērpts, bet norit šobrīd gandrīz tepat gandrīz ar mums? Bērnībā vectēva māsai bieži uzplijos ar lūgumiem: "Pastāsti par karu!" Četrus piecus gadus veca bērna apziņā karš bija aizraujošs piedzīvojums. Sirmā kundze tad parasti novērsās, kaut kā sparīgāk sāka mazgāt traukus un atbildēja nelabprāt. Līdzīgu epizodi no zēna gadu atmiņām grāmatas prezentācijā stāsta arī redaktors Vents Zvaigzne. Starp karu redzējušajiem un neredzējušiem ir ne tikai plaisa, ne tikai aiza – tā jau ir dimensija. Un no šīs dimensijas otras puses ukraiņi mums vēsta – par ko? Vai tikai par krievu kareivju noziegumiem, vardarbību, spīdzināšanām?
Nē. Vispirms daudzi no viņiem stāsta par dzīvi "pirms". Par pēdējiem mierīgajiem mirkļiem, kad, kaut gan nemiera mākti par gaisā virmojošajiem draudiem un kaimiņvalsts militāro spēku pulcēšanos pie valsts robežām, viņi tomēr cenšas vēl dzīvot savu normālo dzīvi. Pirmā cilvēciskā reakcija 24. februāra rītā visbiežāk ir nevis šausmas, bet neticība. Nu nevar taču būt – XXI gadsimts, Eiropa, civilizētā pasaule... un karš? Tas vēl nav šoks, tā ir kognitīvā disonanse. Izjaukta normalitāte. Apziņas atteikšanās pieņemt esošo. Realitāte ir pārlūzusi divās daļās, un otrā kā tāds spītīgs bilžu mozaīkas gabals nekādi negrib ietilpināties lūzuma vietā. Šī ir tā vieta, kurā pazūd valoda, pazūd spēja formulēt notiekošo, – un ko gan tas nozīmē cilvēkiem, kuri strādā ar vārdu, ja ne vēl vienu apokalipsi? It kā nepietiktu jau ar to tur, ārā. Vēlāk apokalipses sekos cita pēc citas – uz Ukrainas robežas, divdesmit kilometru no Kijivas, tad – Bučā, Izjumā, Irpiņā, Mariupolē, Azovā, Bahmutā... Cik daudz jaunu vietvārdu mēs pēdējā laikā esam iemācījušies un cik ļoti gribētu joprojām tos nezināt. Varbūt tieši tāpēc cilvēciskā atmiņa cenšas iemūžināt pēdējos loģikas mirkļus, pēdējos sakārtotības brīžus pirms haosa, kad vēl varēja aptvert notiekošo, rezumēt, formulēt, izstāstīt. Tālāk seko neizstāstāmais.
Tas, ko nevar aptvert
Piecdesmit cilvēku stāsta neizstāstāmo. Cits, savācis saujā profesionālismu, no vēsturnieka vai filosofa pozīcijām analizē kara jēdzienu, norisi, iemeslus. Cits stāsta savu pieredzi no kara pirmajām dienām. Cits raksta vēstules kritušajiem tuviniekiem. Nekas no tā nav teorija, māksliniecisks pārspīlējums. Nekur nemana eksaltāciju. Tieši pretēji, lasāmās balsis izskan tāpat kā tās uz skatuves – pieklusinātas, lauztas, brīžiem baismi lietišķas. Jo ir. Tas, ko nevar aptvert, ir. Un veids, kādā rakstnieks spēj iedzīvināt notiekošo tā, lai to redzētu arī citi, ir vārds. Tāpēc jāraksta, lai gan šķiet, ka viņi cenšas paust neuzrakstāmo. Vienlaikus viņi atzīst: "Literatūra neglābj. (..) man bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai atrastu lasīšanā jaunu jēgu un izstrādātu jaunu pieeju. Ja reiz līdzšinējā lasīšanas pieredze nenosargāja ne mani, ne manu ģimeni, tad kā mūs var pasargāt zināšanas, kuras, pateicoties lasīšanai, iegūstam šobrīd?" jautā rakstnieks Oleksandrs Miheds.
Jurijs Andruhovičs papildina: «"..krievijai (apzināti lietots mazais burts – B. S.) nekad nepietiek ar teritoriju sagrābšanu – tai vienmēr vajag sagrābt smadzenes." Te atceros nesen redzētu daudzsēriju filmu portālā Netflix, kurā skarbi humoristiskā veidā raksturoti XX gadsimta diktatori, piedāvājot savdabīgu "rokasgrāmatu", kā par tādu kļūt. Ar teroru un neiedomājamu nežēlību izcēlās teju visi aplūkotie – Mao, Kadafi, Huseins, Idi Amins... Taču tikai viens tika atzīts kā tāds, kurš pilnībā savā varā pārņēmis nācijas informatīvo lauku un attiecīgi spējis ietekmēt daudzu paaudžu domāšanu jau pēc savas nāves, jā, jūs uzminējāt – Josifs Staļins. Iekaro literatūru, presi, televīziju, radio, mūsdienās – sociālos medijus, iekaro nācijas domas, un tu radīsi vēl pēc daudzām desmitgadēm viegli aktivizējamu aklu kara mašinēriju. Jo cilvēks bez lielas piespiešanas dara vien to, kam tic.
Taču ukraiņus vairs īpaši neinteresē, kas un kāpēc motivē ienaidnieku tik trulam un neatlaidīgam ļaunumam. Vairs nav citas izejas kā dehumanizēt pretinieku, pat ja literatūrā to iespējams paveikt vien ar lielo sākumburtu nelietošanu. Viņi gaida pavasari, kas no ienaidnieku galvaskausiem izplaucēs ziedus. Viņi gaida, un mēs gaidām.
Un tad ir pretestība. Ne tāda kā ziņās. Veca sieviete, "Kijivas ragana", kas no visa spēka sit priekšnama paklājiņu pret aprikozes stumbru. Bērna zīmējums ar dzeltenzilu sirdi plaukstas vidū. Čaplina filmas un Stīvens Kings. Futbols ložu saplosītos vārtos. Zem bumbu lietus pagatavota Ugandas kafijas krūze. Melna, salda tēja, uzdzerta ceriņlapu piecīšiem. Melns humors un melni maisi kritušajiem. Maigais spēks? Kāds vēl maigais spēks, ja tas tiek konfrontēts ar brutālu, pilnīgi visu iznīcinošu, ķermenisku šausmu uzlidojumu. Vai tomēr ir iespējams vakarā pirms pasaules gala vēl iedēstīt vienu ābelīti un pie tās turēties?
Gailis fēniksa vietā
Uz grāmatas vāka rotājas gailis, kura astē savijušies rakstnieku vārdi. Kāpēc gailis, nevis, teiksim, fēnikss? Mēs taču ticam, ka pastāv augšāmcelšanās no pelniem? Eleonoras Solovejas esejā Par kultūras spēju pretoties atceramies Borodjankas gailīti. Dzeltenbrūnu suvenīru – majolikas figūriņu, kas izaicinoši karājas pie krievu armijas sabombardētas daudzdzīvokļu mājas atsegtās iekšējās sienas. Neskarta. Un tādējādi kļuvusi par ukraiņu izturības un nepakļāvības simbolu. Kam gan vajadzīgs fēnikss, ja ir tāds gailis? Gailis tautas pasakās ar savu dziesmu aizdzen visus nakts rēgus, un vienlaikus gaiļa dziesma kristīgajā tradīcijā uzrunā bailīgo noliedzēju Pēteri katrā no mums.
Nemānīsim sevi ar urrāoptimismu. Karš vēl nav beidzies, un pašlaik no tā noguruši ir visi – gan dalībnieki, gan skatītāji. Visbriesmīgākais laikam ir pierast pie neizrunājamā. Pie ikrīta ziņām. Pie statistikas. Tik un tik. Tur un tur. Melno maisu rindas. Tāpēc Karastāvoklis ir iestājies īstajā laikā. Personiski stāsti ir kas cits nekā ziņu bezkaislīgie skaitļi. Katrs stāsts ir uzplēsta brūce tiešā tuvplānā, katrs stāsts ir lūgums turpināt just. Pat ne obligāti just līdzi, vienkārši nepazaudēt justspēju. Karastāvoklis ir ne tikai viņiem – arī mums, kas to negribam apzināties, bet sākam notrulināties šausmu paēnā. Bet gaismas uzaušana no Borodjankas gaiļa dziesmas vēl arvien ir atkarīga no ļoti, ļoti cieši sadotām rokām.