Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Valmieras vasaras teātra festivāla recenzija. Prom no garlaicības un stulbuma

Valmieras vasaras teātra festivāla ceturtais gads uzrāda jauno režisoru spēju saskatīt bērniem svarīgas tēmas un prasmi par tām runāt vienkārši un emocionāli

Ir jau zināma ironija apstāklī, ka bērniem veltītā Valmieras vasaras teātra festivāla centrs šogad bija Vecpuišu parkā. Tiesa, neviens nav teicis, ka vecpuišiem nevarētu būt bērni. Vasaras kultūras notikumu pārbagātībā festivālam nākas konkurēt par uzmanību ne pa jokam, tomēr šā gada programmas centrēšanās uz repertuāru bērniem un pusaudžiem skatītāja izvēli zināmā mērā fokusē. Konkurence ir arī starp paša festivāla notikumiem, jo ne visi var atļauties redzēt visu.

No deviņiem iestudējumiem šogad septiņi bija tapuši īpaši šim pasākumam, un mans stāsts būs par tiem. Pieminēšu gan, ka Kārļa Krūmiņa izrādi Nelabā roka Valmierā skatījās arī daudzi rīdzinieki, kuriem tas nebija izdevies Zirgu pastā, kur Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktieru kurss rādīja savus diplomdarbus. Programmā bija iekļauts arī jauno režisoru un horeogrāfu Arinas Bubovičas, Janas Jacukas un Lauras Gorodko viencēlienu apkopojums Ārējais klimats/Iekšējais laiks.

 

Bārdainie puikas

Festivāla "štābiņš" šogad bija mazliet aizvirzīts no paša pilsētas centra uz jau minēto Vecpuišu parku, kas atrodas joprojām centrā, tomēr mazliet nostāk, taču ir ļoti piemērots bērnu pilsētiņai, kam tiešā tuvumā netraucas automašīnas un virs galvas ir koku lapotnes, kas spožas saules gadījumā ir svarīgs faktors. Bērniem bija piedāvātas arī darbnīcas un iespēja būvēt savu pilsētiņu pašiem no koka elementiem – te gan jāatzīst, ka atsauksmēs bija gan viedoklis, ka neviens bērns no pašu sabūvētajām konstrukcijām nenokrita, gan atziņa, ka daži nokrita gan, bet bez nopietnām sekām.

Ir svarīgi, ka festivāls turpina strādāt ar vecākiem un vecvecākiem, pierādot, ka ievērības cienīgs un teātra spēlēšanai piemērots ir arī ābeļdārzs, garāžas, braucošs autobuss, parks, patilte, angārs vai mājas ārsiena. Bērniem jau nekas nav jāpierāda, viņi uztver visu, kas pievērš uzmanību jebkuros apstākļos, bet biļetes pērk pieaugušie. Izraudzītie režisori veidoja izrādes konkrētai videi, lai gan pieredze rāda, ka atsevišķos gadījumos tās ir iespējams pielāgot arī citām telpām, kā tas notika ar pērn festivāla producēto iestudējumu Pavasaris.

Noskatoties septiņas izrādes divās dienās, var viegli pamanīt tendences, kas acīmredzot atspoguļo zināmu priekšstatu komplektu par to, ar ko iespējams uzrunāt auditoriju un kā raksturot zināmas parādības. Vairākās izrādēs aktieri repoja. Četros iestudējumos vairāk vai mazāk būtiskas izvēles izdarīja ar spēli "Akmens, šķēres, papīrītis". Divos uzvedumos darbības centrā bija īstas automašīnas, kas nebrauca, vienā arī brauca. Vecāko paaudzi divās izrādēs raksturoja trimdas mūziķu pieminēšana (Čikāgas piecīši) vai mūzikas atskaņošana (Ilmārs Dzenis). Vēl gluži uzkrītoši likās, ka bērnu vai pusaudžu vecuma varoņus atveidoja vairāki pieauguši vīrieši ar nenoskūtu bārdu – un nekas slikts no tā neizcēlās, jo mērķa grupa uztvēra ne jau ārējo atribūtiku, bet to, ka šie varoņi darbojas adekvāti tam vecumam, ko atveido. Visas festivālam speciāli radītās izrādes ilga ne vairāk par stundu.

 

Kūleņi un salto

Man šogad festivāls sākās ar horeogrāfes Lienes Gravas iestudēto kustību izrādi Pus Otrs – atraktīvu stāstu par dvīņiem, no kuriem viens gribētu atpūsties no otra, taču tas neizdodas. Te nu skumji jānopūšas, ka svētdienas rītā Biļešu paradīzē parādījās diezgan liels neizpārdotu biļešu daudzums uz divām pēdējām šī iestudējuma rādīšanas reizēm, jo laikmetīgās dejas un akrobātikas elementu apvienojums varētu būt aizraujošs auditorijai, par kuras ignorēšanu reizēm teātrim pārmet, – puikām.

Kaspars Kurdeko ar bungām izveido izrādes ritma zīmējumu, kurā Ivars Broničs un Ģirts Bisenieks dvīņu lomās gan parāda brāļu attiecības, kurās viens grib mieru, bet otrs nemitīgi meklē kašķi, gan šajā stāstā ievij žonglēšanu un salto mešanu. Aldis Liepiņš atveido vecmāmiņu, kura šķietami ir mazkustīga un rāma, tomēr, visticamāk, ir īsts mājāzis, kas ieved kārtību. Dejotājs iemiesojas vēl vienā tēlā, spēlējot acīmredzot jaunāku puiku, kurš lielākoties prot tikai spļaudīties ar caurulīti. Artūra Dīča scenārijā vieta ierādīta arī Egijas Abarovičas meitenei, kura ir zēnu interešu objekts, ko katrs cenšas parādīt savā veidā.

Perfekti variējot ritmu, izrādes veidotāji notur skatītāju uzmanību un pierāda, ka viss ir saprotams arī bez teksta, jo izmantotie rekvizīti, piemēram, ar ūdeni piepildīti baloni, ir skatītājiem labi pazīstami un visdrīzāk daudzi tos arī izmantojuši dažā labā dzīves situācijā. Izrādei izvēlēta divstāvu māja, kuras siena pielāgota, lai rāptos augšā un lejā, bet mājas priekšā ierīkots batuts. Šis bija gadījums, kad iestudējuma veidotāji lūdza skatītājus nemēģināt izrādē redzēto atkārtot.

Otra festivāla dejas izrāde uz Valmieru jau atkārtoti atveda igauņu kustību teātra United Dancers of Zuga dalībniekus, kuri priekšnesumā Tools to Rule iesaistīja arī trīs Valmieras teātra aktierus. Izrādes tapšanā līdzdarbojies arī pēc Nacionālā teātra izrādes Dūja latviešu skatītājam pazīstamais dramaturgs Andri Lūps, bet parka vidū izspēlētais stāsts ir par noteikumiem, kas sagaida jebkuru bērnu augšanas procesā. Aigara Apiņa balss ieraksts komandē: "Sēdi taisni! Uz ko tu skaties? trāk, ātrāk! Vietā!" Bariņš kombinezonos ietērptu aktieru cenšas orientēties šajā nemitīgo komandu un aizrādījumu pasaulē, vienlaikus risinot arī attiecības grupas dalībnieku starpā.

Izrādes sākumā aktieri jautā bērniem, vai drīkst darīt dažādas lietas. Lielākoties atbilde ir "nē", tāda atskan arī, kad tiek jautāts, vai parkā drīkst pačurāt, tomēr, kad aktrise uzdod papildjautājumu, ko tad, ja to neviens neredz, daži bērni sauc, ka tad drīkst. Izrāde ļauj pieaugušajiem no malas iztēloties sevi bērna vietā un saprast, ka aizrādījumu gūzma, kas veļas pār viņa galvu, ir ļoti intensīva. Bet, no otras puses, kādas ir alternatīvas? Bērni tiešām ir ļoti aktīvi, un nemitīgi gadās situācijas, kad liekas, ka aizrādījums atturēs no nepārdomātas rīcības. Izrādi skatījos ar aizrautību, mazliet jūtot līdzi igauņiem, kuri bija iemācījušies pajautāt skatītājiem, bet saņēma brīžiem tik izvērstas atbildes, ka diez vai saprata, ko bērni viņiem stāsta.

 

Pagātnes ielaušanās

Viens no spēcīgākajiem festivāla piedzīvojumiem bija Austrālijas režisores Džesikas Vilsones darbs Unwanted, kurā skatītāji devās stundu ilgā braucienā pa Valmieru ar satiksmes autobusu, lai noklausītos Mārtiņa Meiera vēstīto stāstu par puisi, kas klasē bijis atstumts, un meiteni, kura viņam seko. Līdz izrādes 40. minūtei Mārtiņa Meiera varonis runā trešajā personā un tad atzīstas, ka stāsts ir par viņu pašu pirms vairākiem gadiem.

Skatītāji caur autobusa logiem vēro teju trilleri, lai arī tā intonācija nav baisa, bet brīžiem drīzāk smieklus raisoša, taču ilgu laiku mums ir tikai vāja nojausma, kāpēc Klintas Lejas atveidotā meitene dzenas pakaļ pa visu pilsētu Eduarda Johansona iemiesotajam zēnam. Pilsēta, kurā notiek darbība, nav dokumentāla Valmiera, jo, piemēram, kad braucam garām vietējā laikraksta redakcijai, vēstītājs apgalvo, ka tur izdota avīze krievu valodā.

Lūzums vēstījumā iestājas brīdī, kad autobusa vadītāja pievērš stāstītāja uzmanību tam, ka ābelē uzrāpusies meitene raud. Mārtiņa Meiera varonī tas rada satricinājumu: "Es esmu tas, kurš cieš!" Viņš saprot, ka konfliktsituācijai ir arī otra puse, un izlīdzinājums, kas nav noticis starp puisi un meiteni toreiz, varbūt ir iespējams tagad, kad abi jau ir pieauguši. Izrādē izmantoti skaņas efekti, kas ļauj atsevišķām frāzēm vairākkārt atkārtoties, un no visiem festivāla iestudējumiem šim pēcgarša ir visilgākā. Izrādē ir iesaistīts plašs statistu loks, un tā prasa zināmu sinhronizāciju, lai pareizā vietā atrastos pareizie varoņi.

Pavisam citu pieeju pagātnei piedāvā Toma Treiņa sapulcinātā aktieru komanda – Alise Danovska, Emīls Krūmiņš, Matīss Budovskis un Rihards Zelezņevs. Pašā Valmieras centrā atrodas laika zoba skartas garāžas, un vienā no tām aktieru atveidotie bērni atrod daudz interesanta, lai raisītu iztēli un spēlētos. Izrādes Pagalms atdzīvojas varoņi strīdas, vai, garāžā ierīkojot štābiņu, vajag izmest vecas lietas. Uzvar Alises (varoņus sauc tāpat kā aktierus) viedoklis, ka nevajag, jo ar vecām lietām var interesanti spēlēties, un šī atziņa ir visai izaicinoša laikmetā, kad padomu grāmatas un portāli aicina atbrīvoties no krāmiem. Aktieru spēja uzburt stāstus no visdažādākajām lietām un ievīt arī pusaudžu jūtu plaukšanas stāstu izraisa skatītāju sajūsmu, jo tas notiek šķietami viegli, asprātīgi, bet uzrunā ikvienu neatkarīgi no vecuma.

Negaidīti spēles laukumā ieklīdusi kundze kādu brīdi nesatricināmi vēro notiekošo – pārējai publikai par lielu prieku, un tad tomēr dodas tālāk. Un Matīsa skaidrojums Rihardam, kāpēc meitenēm nevajag teikt pārāk daudz vārdu (ar diviem kroņiem un vairākām pudelēm), ir tik ģeniāls, ka to vajadzētu uzfilmēt un izmantot par uzskates līdzekli saskarsmes psiholoģijā. 

 

Īstu vīru bailes

Noliktavas angārs nosacītā nomalē ir īstā vieta baiļu izpētes laboratorijai – Reiņa Botera izrādei B_Ž_S. Ejot iekšā, skatītājus pārbauda ar detektoru, kas pīkst tikai bērniem, un viņi tiek pie amuletiem. Izrādes tēls aizkustina – trīs it kā militāru struktūru pārstāvji, kurus sākumā, vaibstiem nenodrebot, kā īstus mačo atveido Reinis Boters, Uldis Sniķers un Āris Matesovičs, eksperimentējot ir spiesti atzīties, ka viņiem ir no daudz kā bail, izskaidrojot arī, kā bailes cilvēka smadzenēs rodas un kādiem vienkāršiem līdzekļiem ar tām var mēģināt tikt galā.

Izrādes shēma ir diezgan vienkārša, kad tiek demonstrēts baiļu ķeršanas video, un pieaugušajiem var šķist, ka rādītās situācijas ir izspēlētas drusku par garu, bet uz bērnu auditoriju tas viss iedarbojas precīzi un rosina viņus padomāt, no kā un kāpēc viņiem ir bail un vai ar to var cīnīties. Svarīgi, ka aktieri prot gan pajautāt, gan uzklausīt un nenoraidīt nevienu atbildi, bet visu savīt vienojošā stāstā.

 

No ironijas līdz absurdam

Diviem festivāla iestudējumiem vēstījums ir vairāk komplicēts. Paulas Pļavnieces iestudējumā Stacija Nezinkaskuriens, ko profesionāli un neprofesionāli aktieri izspēlēja zem Valmieras memoriāla tilta, no stāsta par četriem bomžiem izaug sirreāls vēstījums par lidojumu kosmosā, kurā ir iesaistīts bariņš vietējo bērnu – Tautas deju ansambļa Gauja dalībnieki, kā arī dziedošas seniores akordeona pavadījumā, kas programmā nav minētas, tādēļ sagādāja lielāko pārsteigumu.

Izrādi, kurā praktiski nav teksta, ir grūti analizēt, izvairoties no norišu pārstāstīšanas. Ingus Kniploka ērmīgā varoņa attiecībās ar bērnu pūlīti ir kaut kas no leģendas par Žurkķērāju, tikai te stabules vietā ir rotaļlieta ar pīkstuli. Burvīgi ir tas, ka bērni šo stāstu uztvēra ar daudz mazākiem aizspriedumiem nekā pieaugušie, kuriem gribējās atrast pamatojumu, kāpēc notiek tas, kas notiek. Bērni nemeklēja notikumos loģiku, bet milzīgais pirksts, ar kuru dziedošās dāmas nospiež kosmosa kuģa palaišanas pogu, pēc izrādes kļuva par iemīļotu fotografēšanās objektu.

Ar vecuma ierobežojumu 12+ apzīmētā Klāva Meļļa izrāde Mūžīgā izlaušanās drīzāk šķiet piemērota pieaugušo auditorijai, kas spēj nolasīt parodiskās situācijās izmantotos kultūrkodus, taču ir ļoti iespējams, ka jauniešiem, kuriem varbūt gluži visas "durvis" šajā ziņā neizdevās "atslēgt", radās pavisam cits asociāciju loks. Ābeļdārzā izstāstītais divu jauniešu piedzīvojums, kurā liela nozīme ir arī diviem dzīviem zirgiem, ir ironisks attiecībā pret parādībām, kas, nemitīgi atkārtotas, iesēžas atmiņā, proti, "garlaicību un stulbumu, kas visapkārt notiek", tomēr cīnītāji pret tām arī brīžiem uzvedas diezgan muļķīgi.

Izrāde ir parodiska dažādos līmeņos, piedāvājot aizdomīgu sēņu zupas iespaidā radušās halucinācijas, kurās telts deklamē Raiņa Spīdolas tekstus, ābele Silvija par sevis nomazgāšanu izpauž burvju vārdus (un pavisam brīnišķīgi, ka uzdāvina jauniešiem divus... bumbierus) un ļaunā automašīna kā tāda Sfinksa uzdod trīs mīklas, precīzāk, vēlas uzdot, bet atbildes varoņiem ir jau zināmas. Ironija par filoloģiju (aktieri tekstus lasa no bakalaura darbu vākiem), folkloru (vairākkārt variētais sižets par Garlaicības un Stulbuma kāzām), aktiermākslu (Jānis Kronis un Ance Strazda ir aktieri, bet Inese un Kārlis Tones nav, ko paši deklarē, tomēr izrādē spēlē), vecmodīgām tautiešu nometnēm un ekstravagantām garīgajām praksēm uz narkotisko vielu pamata savijas sirreālā vēstījumā. Līdzīgi kā Paulas Pļavnieces izrādē, arī Mūžīgā izlaušanās nekontaktējas ar skatītāju un neprasa no tā jebkādas reakcijas, tā ir pašpietiekama.

Vienā ziņā Klāva Meļļa izrāde ir konceptuāla tieši šim festivālam – Garlaicība un Stulbums te kāzas nedzēra. Atmosfēra ir tā virsvērtība, kas padara šī festivāla apmeklētājus par utopisku ideālo kopienu, pat ja apzināmies šīs sajūtas iluzoro dabu. Bija lieliski, gribu vēl!

Top komentāri

.
.
Tas ir nevis "prom no stulbuma", bet stulbums tīrā veidā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja