Naktī bieži sajūk sapnis un īstenība, bet dažkārt lietas arī noskaidrojas. Ir ierasts, ka vairākums ļaužu naktīs guļ, bet īsti labi neguļ meitenes, kuru draugi strādā naktsmaiņā. Vikas Ekstas personālizstāde P. ir par šo tēmu visā tās skaudrumā un skaistumā.
Jau ierodoties galerijā Alma, kuras iekštelpas skaldnes īpaši šim notikumam pārklātas ar zelta krāsu, nākas konstatēt, ka nelielajai fotogrāfiju izstādei piemīt vairākas klasiski labas mākslas pazīmes. Tā ir tik precīza, tieša savā vēstījumā kā tautu pasakas un dziesmas, tāpēc atsauc prātā grūti apstrīdamo atziņu, ka visa pasaules māksla un literatūra ir atvasināta un metaforiski sapīta no dažu biblisku sižetu pavedieniem.
Apburts jauneklis
Manā asociāciju bagāžā izstādes P. iespaidā no potenciālo sižetu pinekļa pirmās sarosījās līdzības ar pasaku par meiteni, kura tiek izprecināta lācim un alas pustumsā, vērojot savu gultas biedru, saprot, ka vīrs ir apburts jauneklis. Gandrīz vienlaikus pamodās arī vizuālās maņas, kas uzreiz sāka sasaukties ar mākslas vēstures grāmatās un muzejos vērojamiem attēlu komponēšanas paņēmieniem, jo acīmredzot tā ir, ka palaga drapēriju ieskauts puskails jauna vīrieša ķermenis miegā izskatās tāpat un rosina tādu pašu kadrējumu tiklab manierisma un baroka laikmetā kā šodien.
Labas mākslas pazīme jau no laiku laikiem ir bijusi spēja aizkustināt un iedvesmot citus, autoram šķietami vienkārši, vaļsirdīgi atklājot personisko pieredzi un pārdzīvojumu. Vikas Ekstas izstādē redzamas dažādu izmēru fotogrāfijas un palasāmi īsi dienasgrāmatas ieraksti, kuros jūtams, kā gada laikā sabojājas dzīvesbiedru attiecības; tur ir reģistrēts arī modeļa P. pie visa vainojamais darba grafiks.
Jāatzīst, ka, tikai fotogrāfijās raugoties, ir jaušams gan saspīlējums, gan vientulīgums, pat zināms traģisms ieskanas gaismas izspēlētajās palagu kroku simfonijās, tomēr tieši dienasgrāmatas ieraksti izstādes vēstījumu padara asu un skaudru kā tipisku reālisma romānu, kur nauda agrāk vai vēlāk sagandē visu skaisto un labo. Piemēram, 6. septembra ieraksts: "P. pārnāk no maiņas 8.15. Es naktī divreiz modos, biju mazliet dusmīga. Teicu, ka visu laiku esmu viena, un man tas ir ļoti apnicis (..)."
Būt vai nebūt kopā
Izstādes kurators – jaunais, aktīvais Rīgas mākslas dzīves dalībnieks Tomass Pārups – anotācijā apgalvo, ka fotogrāfijas atspoguļo savdabīgu komunikācijas formu, kurā viens no dzīvesbiedriem iesaistās tikai kā modelis, un ka šādai neordināras kopdzīves dokumentēšanai piemīt terapeitiskas funkcijas. Zināms, vietējā vizuālās mākslas ainā atšķirībā no situācijas dzejā un prozā tik atvērta komunikācija privātā telpā liekas pagalam pārsteidzoša. Visdrīzāk šī jaunā vēsma – iztikt bez kautras tīšanās aizspriedumu plīvuros – ir skaidrojama ar faktu, ka autores draugs un modelis, kurš tik drosmīgi un ar tik apskaužamu uzticēšanos ir ļāvis sevi savās mājās, savā gultā sirdsšķīstā miegā guļošu fotografēt un fotogrāfijas eksponēt, pilnībā akceptē laikmetīgās mākslas ekshibicionismu, jo arī pats ir talantīgs, daudzsološs fotogrāfs.
Vēl kurators uzsver izstādes novitāti saistībā ar dzimumlomu nošķīrumu, proti, sieviešu un vīriešu lomu dalījumu, kas izstādē P. ir apvērsts pretēji pēdējos gadsimtos Rietumu un vēl jo vairāk Austrumu kultūrā ierastajam. Gan gleznās un skulptūrās, gan fotogrāfijās, kino un video kā objekti, par kuriem autori izrāda un vedina arī skatītājus just intīmi ķermenisku interesi, gandrīz vienmēr ir sievietes, bet vīrieša ķermenis ar vīģes lapu vai bez tās tradicionāli tiek pieprasīts kā muskuļots fiziska spēka iemiesojums. Piekrītu, ka ir tikai godīgi abiem dzimumiem nodrošināt vienādas iespējas ļaut justies kā ķermeniski iekārojamiem objektiem un arī tikt pasargātiem no šīs iespējas, lai gan man tomēr nešķita, ka šis aspekts ir primārs tik eksistenciālā – būt vai nebūt kopā – situācijā, kāda atainota Vikas Ekstas personālizstādē.
Radnieciskā aktuālu domu apmaiņā izstāde iesaistās, iekļaujoties Rīgas fotogrāfijas biennāles Next programmā. Šogad biennāles izstādes, lekcijas un simpozijs daudzkārt un no dažādiem aspektiem pievērsās tieši ķermenim fotogrāfijā. Poļu kurators Adams Mazurs lekcijā lika paraudzīties uz ķermeni Centrāleiropas fotogrāfijā no vēsturiska skatpunkta, un poļu jauno mākslinieku izstāde (Ne-)dabiskie ķermeņi izjautāja cilvēku ķermeņu jutekliskumu digitālajā laikmetā. Balvas Meklējam jauno fotogrāfijā laureāte Annija Muižule izstādē Priecīgi uzņēmēji mētājas ar dokumentiem un izklaidējas birojā reflektēja par mūs apdraudošo bezķermenisko realitātes ražošanu ar attēliem vien, savukārt starptautiskā simpozija (Ne-)aktīvisma manifestācijas Baltijas jaunākajā mākslā mērķis bija aktualizēt sociālo aktīvismu, kura raksturīga iezīme mākslā ir sava ķermeņa performatīvs izmantojums.
Divas no Rīgas fotogrāfijas biennāles izstādēm vēl ir aplūkojamas – tā ir Vikas Ekstas izstāde P. galerijā Alma (līdz 14. jūnijam) un Lietuvas izdevniecības NoRoutine Books ekspozīcija kultūras pilī Ziemeļblāzma (līdz 28. jūlijam; izdevniecība ik gadu godalgo ar paša fotogrāmatu vienu no konkursa Meklējam jauno fotogrāfijā dalībniekiem).
Vika Eksta
Izstāde P.
Galerijā Alma līdz 14.VI