Aizgājis patiess teātra mūks

Lai cik banāli izklausītos teiciens par zibeni no skaidrām debesīm, vēsts par lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus aiziešanu mūžībā dienu pirms savas 66. dzimšanas dienas nāca tieši tik negaidīti. Viena no nozīmīgākajām figūrām Lietuvas un arī Eiropas teātrī, Eiropas teātra Jaunās realitātes balvas ieguvējs 1994. gadā, daudzu godalgu laureāts, taču galvenokārt – režisors, kurš būtiski ietekmējis teātra valodu un tos, kam tā likusies nozīmīga, padarījis teju par svētceļniekiem, kas dodas uz kārtējo pirmizrādi.

Pēc Eimunta Nekrošus radinieka Lietuvas Seima vicespīkera Arvīda Nekrošus rakstītā sociālajos tīklos, režisors atgriezies no ceļojuma, negaidīti sajuties slikti un aizvests uz slimnīcu, kur trijos naktī uz 20. novembri miris.

Eimunts Nekrošus ar savām izrādēm vairākkārt viesojies arī Latvijā. Šosezon ļoti gaidījām viņa iznācienu Jaunajā Rīgas teātrī, kur meistars bija piekritis iestudēt Henrika Ibsena Brandu. Augustā intervijā Undīnei Adamaitei KDi Alvis Hermanis stāstīja: "Nekrošus izrādes vienmēr ir par garīgo vertikāli. Runājot ar viņu, ir sajūta, ka viņš ir uzņēmies uz sevi visas pasaules problēmas un uz saviem pleciem tur visu pasaules sāpi. Tādā ziņā viņš ir radniecīgs Grotovskim, kurš ir dižens teātra moceklis. Nekrošum pilnīgi nelīp klāt nekāda veida postmodernisms. Viņš uzreiz ar šprici dur pašā mugurkaulā. Atceros, pirms piecpadsmit gadiem apspriedām iespējamo materiālu, tas bija kāds Romualda Granauska stāsts. Es viņam prasīju – kāpēc? Viņš atbildēja tādiem vārdiem, kādiem neviens mākslinieks toreiz un vēl jo vairāk tagad nerunā. "Jā, zini, Alvi, tajā stāstā ir viss – tur ir mīlestība pret dzimteni, mīlestība pret tēvu, mīlestība pret ģimeni, mīlestība pret dabu." Nezinu, cik vajadzētu piemaksāt mūsdienu māksliniekam, lai viņš lietotu šādu leksiku."

Tagad, pieminot pieredzējušo kolēģi un atgādinot, ka sākotnēji Eimunts Nekrošus Jaunajā Rīgas teātrī vēlējies iestudēt eposu Gilgamešs, Alvis Hermanis sociālajā tīklā Facebook ierakstījis: "Eimunts Nekrošus bija cilvēks, kurš spēja apvienot teātri ar garīgumu. Viņš bija patiess teātra mūks."

Rakstu krājumā Teātra režija Baltijā (Jumava, 2006) Silvija Radzobe Nekrošus stilu raksturo tā: "Savus metaforiskos uzvedumus viņš stāsta kā leģendas vai pasakas – uz skatuves organizētas konkrētas, sadzīviski tiešas norises, kurās iekodēta mītiskā jēga, kas piešķir šīm norisēm poētisku raksturu. Rodas divi jēgas līmeņi – pirmais saistās ar sadzīviski konkrēto līmeni, otrs (metaforiskais) ar poētisko vispārinājumu."

Ceļu uz teātri sācis, iestājoties aktieru kursā, Eimunts Nekrošus tomēr izlēmis kļūt par režisoru, 1978. gadā pabeidzis Maskavas Valsts teātra mākslas institūtu (GITIS), diplomdarbam izraudzīdamies Šeilas Dileinijas lugu Medus garša. Īsu brīdi strādājis Kauņā, savas nosacīti pirmā daiļrades perioda slavenākās izrādes radījis Viļņas Jaunatnes teātrī, kur strādājis no 1980. līdz 1991. gadam. Pērn viņš tur iestudēja izrādi Cinks, kas veidota pēc Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas darbiem.

80. gados tapa iestudējumi, kas apliecināja režisora neapstrīdamo talantu un oriģinālo domāšanu, piemēram, Valentīna Jeļisejeva Kvadrāts (1980), kurā no oriģinālā stāsta bija palikušas pāri dažas lappuses teksta un kuru parādīja 315 reižu sešpadsmit gados. Starp 80.–90. gadu pazīstamākajām izrādēm minamas Vadima Korostiļova un Sauļus Šalteņa Pirosmani, Pirosmani (1981), Čingiza Aitmatova Un garāka par mūžu diena ilgst (1983), Antona Čehova Tēvocis Vaņa (1986) un Nikolaja Gogoļa Deguns (1991). Divreiz iestudējis mūziklu Mīla un nāve Veronā pēc Viljama Šekspīra Romeo un Džuljetas motīviem. Vēlāk izrādes top festivāla LIFE un teātra Meno fortas paspārnē, pievēršoties gan Aleksandra Puškina Mazajām traģēdijām (1994), gan Antona Čehova Trim māsām (1995), visbeidzot Šekspīra traģēdijām – Hamlets iestudēts 1997., Makbets – 1999., Otello – 2001. gadā. Savu metaforiskās domāšanas bagātību Nekrošus atklājis arī izrādēs pēc Kristijona Donelaiša Gadalaiku motīviem (2003), Gētes Faustā (2006), Dostojevska Idiotā (2009), Dantes Dievišķajā komēdijā un Ellē (2012), Puškina Borisā Godunovā (2015) un citos darbos, kā arī daudzos operu iestudējumos Viļņā, Maskavā, Milānā, Palermo un citviet.

Eimunta Nekrošus domāšana ietekmējusi režisoru darbus Lietuvā un aiz tās robežām. Taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka ietekme jūtama arī uz teātra zinātniekiem un kritiķiem, kuriem izdevies redzēt kaut dažas no meistara izrādēm. Liecības par cilvēku, kurš iemieso veselu teātra laikmetu, paliek recenzijās un ierakstos.