Atļaušos personīgu atkāpi. Kad studēju teātra kritiku, pasniedzēja Silvija Radzobe mūs ļoti lutināja, aicinot ciemos spilgtas teātra personības. Protams, mums, galīgiem dundukiem, kas tikko vēl iestājeksāmenu testā nebija spējuši pareizi savilkt kopā teātrus ar to galvenajiem režisoriem, interesants bija viss. Tomēr tikšanās reize ar scenogrāfu Andri Freibergu atmiņā ir īpaša. Pārsteidza, ka viņš runāja ar mums kā ar līdzīgiem. It kā mēs to visu varētu zināt un saprast. Apbūra viņa netēlotā vienkāršība. Tāds kā maigums, vai? Pret cilvēkiem, priekšmetiem, idejām, visu. Tajā pašā laikā, runājot par sev svarīgo, Freibergs varēja kļūt pat kvēls. Toreiz tā notika, kad scenogrāfs stāstīja par sadarbību ar Ādolfu Šapiro iestudējumā Zelta zirgs ar Andu Zaici Antiņa lomā. Varēja just – scenogrāfs pats ļoti lepojas ar šo darbu. Toreiz Freibergs manī radīja neizdzēšamu pārliecību – īsts talants zina savu vērtību, var kaismīgi aizstāvēt ideju, bet tomēr ir pieticīgs. Ja uz redakciju piezvanītu Andris Freibergs un pieprasītu ar sevi interviju (mēdz notikt arī tā), tad gan beidzot būtu pienācis pasaules gals.
"Viņš darbojās ar tādu smalku adatu. Nevis raka ar lāpstu, bet ar tādu smalku adatu dūra ķermenī – asi un precīzi. Un, ja viņš trāpīja, tad bija sirdī," nesen kā izdevniecībā Neputns izdotajā grāmatā Andris Freibergs saka otrs Latvijas scenogrāfijas pīlārs Ilmārs Blumbergs. Viņi abi Latvijas teātrī pārsvītroja jēdzienu "dekorācijas", lai turpmāk runātu par scenogrāfiju un telpu.
"Man liekas, ka ar visām lietām un cilvēkiem ir jārunā dvēseļu līmenī. Ja es pieņemu, ka tas sēžamais beņķītis arī ir mans partneris un garīgi mēs esam savienoti, man ir cita sajūta, cita stāja. Es vairs neesmu vientuļš, jo apkārt ir lietas un priekšmeti, kas ir mani draugi un kolēģi. Šī atvērtība ļauj arī emocionalitāti ienest man atvēlētajā fiziskajā telpā," saka Andris Freibergs. Ādolfs Šapiro, ar kuru Jaunatnes teātrī radītas spožās izrādes Zelta zirgs, Centrifūga, Trešās impērijas bailes un posts, Dzīvais ūdens u. c., viņu dēvē par "scenogrāfu, kas raksta dzeju (..) Tikko viņš sajūt poētisku, muzikālu uzdevumu, viņš rada brīnumus".
Saruna savējo līmenī
"Visiem iesaistītajiem tas bija sirdsdarbs," par gandrīz piecus gadus tapušo grāmatu saka izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. Ideja nākusi no kādreizējā Nacionālās operas direktora Andreja Žagara. Grāmata veidojusies kā ciešs Andra Freiberga, teātra zinātnieces Margaritas Ziedas un grāmatas mākslinieku Rūtas un Arta Briežu kopdarbs. "Viņi cīnījās par katru svītriņu. Es reizēm sapūtos, bet viņi ietiepās un palika pie sava," – Andris Freibergs ir pārliecināts, ka šis dizainiski filigrānais darbs var pretendēt uz augstāko ievērību.
Margarita Zieda uzsver, ka grāmata par Andri Freibergu nav akadēmisks, teorētisks pētījums. Tā ir attīstījusies no sarunām ar Andri Freibergu un daudziem viņa darbam būtiskiem teātra praktiķiem – režisoriem, scenogrāfiem, gaismu māksliniekiem, kā arī laikabiedriem un studentiem. Viņu vidū Ilmārs Blumbergs, Reinis Dzudzilo, Mihails Gruzdovs, Anna Heinrihsone, Alvis Hermanis, Māra Ķimele, Monika Pormale, Alla Sigalova, Reinis Suhanovs, Ādolfs Šapiro, Andrejs Žagars u. c. "Grāmata ir dažādu perspektīvu summa par tēmu scenogrāfija, Andra Freiberga teātris," saka Margarita Zieda, kura, būdama abās pusēs, ievērojusi, ka bieži praktiķu un teorētiķu redzējums nesakrīt. Grāmata pieskaras arī Freiberga starptautiskajai karjerai un scenogrāfijai operu un baletu iestudējumiem.
Grāmatas Andris Freibergs veiksme ir autores šķietami lietišķais, precīzais stils, nemēģinot sacensties metaforās ar Freibergu. "Mums ar Margaritu bija jēgpilnas sarunas. Tās notika savējo līmenī. Nebija distances. Piemēram, par to, kāpēc Šapiro iestudējis Gunāra Priedes lugas, lai arī dramaturģiski abi ir tik nesaderīgi cilvēki. Vai arī – par mūsu kopdarbu Zelta zirgs, kas bija ne tikai romantiski salds vai pasakains, bet parādījās šekspīriskas dimensijas," sadarbību novērtē scenogrāfs.
Margarita Zieda kā autore ir uzmanīga klausītāja, mērķtiecīgu jautājumu uzdevēja un jūtīga, teātra mākslas kontekstus pārzinoša rezoniere, kura nav mēģinājusi no Freiberga dzīves smagākajiem notikumiem "uztaisīt stāstu". Var apbrīnot autores drosmi – 2013. gadā viņa Andri Freibergu aicinājusi izstaigāt baptistu draudzes namu, kādreizējo Jaunatnes teātri. Tās ir grāmatas emocionālākās lappuses. "Ir vēl viena bilde, ko es atceros no pēdējās reizes (1992. gadā Jaunatnes teātri likvidēja – U. A.), kad biju Jaunatnes teātrī. Šausmīgi lija. Man vajadzēja vēl kaut ko paņemt no butaforu ceha, kas atradās pagalmā, un, kad gāju atpakaļ uz galveno māju, redzēju, ka pagalms bija pilns ar papīriem. Tie arhīvi laikam tika mesti ārā, no lietus jau bija salijušas peļķes, un vienā no tām bija Lūcijas Baumanes fotogrāfija. Peldēja ūdenī."
Ievārījuma burciņas kā citāts
Grāmatas atvēršana notika zīmīgā vietā – Zirgu pastā, kur kādreiz no Skrundas skoloties Rīgas Daiļamatniecības skolā ieradās piensaimnieka dēls Andris un secināja, ka "te izskatās galīgi čābiski. Tādas mājiņas jau ir arī Skrundā". Andris Freibergs ir pārliecināts, ka šī grāmata nav tikai par viņu. Un viņam ir taisnība. Daudz viņa atmiņu ir ar kolosālu kultūrvēsturisku nozīmi. Piemēram, daiļamatniecības mācību stila apraksts un "Rietumu cilvēka" Martas Staņas portretējums. "Un, kad es jau kādus trīs gadus zīmēju ozolu un lauru girlandes, pēkšņi uzradās Marta Staņa. Viņa sāka stāstīt par Ziemeļvalstu dizainu, par struktūrām, par formas tīrību, par eklektiku. Tas bija kā atvērt logu. Viņa bija tik neadekvāta tam laikam! (..) Marta Staņa mūs attīrīja no visiem meliem un banālās liekulības."
Kopš 1994. gada Freibergs vada Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, kurā izveidojis savu pedagogu komandu. Neoficiāli Latvijas scenogrāfijas skolu, kas attīstījusies vairāk nekā četrdesmit gadu garumā, dēvē par Andra Freiberga skolu. Viņa skolnieki – Monika Pormale, Reinis Dzudzilo, Reinis Suhanovs un daudzi citi.
Kinorežisores Kristas Burānes un operatora Valda Celmiņa topošajā dokumentālajā filmā par Andri Freibergu viņš ar medaļas kastīti rokās slīd pa pilnīgi tukša metro eskalatoru. Prāgas scenogrāfijas un arhitektūras kvadriennāles žūrijai Freibergam nācās radīt īpašu balvu Scenography Mentor Award, lai novērtētu faktu, ka Latvijas Mākslas akadēmijas ekspozīcija ieguvusi zelta medaļu trīs reizes pēc kārtas.
Reinis Dzudzilo: "Šodien laiks ir cits, un es esmu cita paaudze, bet ko es būtiski novērtēju – tā ir ievārījuma burka Jūlijas jaunkundzē. Varbūt sākotnēji liktos – ievārījuma burka ir vai nav, kāda tam nozīme? Bet šī burciņa ir tas "priekšmeta stāsts". Kāds ievārījumu tajā ir ielējis un ogas novācis. Tās ir Freiberga siltās lietas, kas man liekas svarīgas. Un es cenšos par tām domāt. Nezaudēt cilvēcisko klātbūtni savā konceptuālismā. Rīgas Krievu teātra izrādē Indrāni manā scenogrāfijā ir citāts – Andra Freiberga ievārījuma burciņas."