Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Blaumaņa festivāls: Ne svinēt, tik saprast

21. martā Valmierā sākas Piektais Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls

Raiņa Jāzepam dotais teksts: "Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast" kļuvis par tik universālu formulu, ka, pat aizstājot pāris vārdu ar citiem, saglabājas mesidža enerģija. Lasot pagājušajā KDi Laura Gundara Nātnās domas, tā pārveidotā formula burtiski ieurbās smadzenēs. Taisnība! Nevis ņemties ar svinēšanu un dzīvoties aplamos priekšstatos, bet lasīt. Neturēt Blaumani zāļu skapītī vai būrītī, bet izlasīt vēlreiz. Un vēlreiz. Neskaldīt matus ap "īstenā patiesuma intonāciju" vai "ekstrēmu lasījumu", bet ņemt un sarīkot Piekto Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu, kaut arī to līdz ar starptautisku konferenci Lauris vieglu roku sametis jubilejas kampaņu kaudzē kopā ar TV šovu un bērnu zīmējumu konkursu.

Jo kopš 1999. gada katrs festivāls ir kļuvis par spicu pirkstu, kas iebaksta acī – ir mums tāds Blaumanis! Neaptverams, visvisāds: plēš pa gabaliņam pašdarbība, amizējas amatieri, spridzina, pieglauda vai deformē profesionāļi. Visiem pietiek. Viena nedēļa ik pēc dažiem gadiem 120 kilometru no Rīgas ne sacentīsies popularitātē ar Dziesmu svētkiem, ne sagaidīs Blaumaņa cienītāju gājienus ar teltīm un karogiem. Un, visticamāk, neko nemainīs mūsu dzīvē. Toties, savācot vienkopus visus blaumaņus, kas tapuši noteiktā laika posmā, uzrādīs – jau ir uzrādījusi –, kā mainās lietas un paaudzes profesionālajā vidē. Ka Trīne nav smejama, parādīja Felikss Deičs un Dace Eversa Valmieras teātra izrādē, ka Līgonakts ir mistērija, nevis tikai dzeršana – Viesturs Kairišs JRT Skroderdienās, Māra Ķimele ielika Kaspara Zvīguļa Krustiņu mūsdienu spēļu zālē, ne nieka nezaudējot no Pazudušā dēla pārlaicības.

Spuraina noskaņa

Piektais festivāls laimīgi sakritis ar jauno režisoru ienākšanu Latvijas teātros. Kaut arī īsti jaunie ir tikai divi – Elmārs Seņkovs un Valters Sīlis –, viņi ir pamanījušies visai programmai piešķirt īpašu noskaņu. Jauneklīgu? Varētu teikt arī tā. Spurainu.

Savā ziņā šis ir Indrānu festivāls – tie būs veseli trīs. Seņkovs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra veco Indrānu kā tauriņu piešnallē muzeja vitrīnā un pēta, kamēr viņa uzticamais scenogrāfs Reinis Dzudzilo spēlējas ar telpu. Sīlis Nacionālā teātra izrādē kāpjas atpakaļ laikā, preparē skatuves tradīciju, ētiskās vērtības, kas katrā posmā bijušas svarīgas, un piemēro, der vēl šodien vai ne. Viktors Jansons savā Jāņa Akuratera muzejā tapušajā izrādē – lekcijā Indrāni. Caur adatas aci kā arheologs noņem lugai slāni pēc slāņa, atklāj universālas zīmes, kas nākušas no Bībeles, no dieszina kurienes, un viena konkrēta gadījuma vietā pēkšņi izrādās mūžīgs konflikts, kas nemaz nav par ošiem.

Bet ir jau arī citi jautājumi. Elmārs Seņkovs pārplēš Purva bridējā uz pusēm Kristīni un lūko, vai tā maz saliekama atpakaļ. Viņā nav baiļu kļūdīties, jo arī strupceļš taču būs kaut kur aizvedis. Elmāram festivālā sanākusi vesela triloģija par sievietēm (jo arī Indrānu Ieva un Guste viņu esot interesējušas vairāk par vecajiem un Edvartu – tā viņš apgalvo). Valmieras teātra Raudupietē viņš nošauj vairākus zaķus uzreiz: iesaista izrādē pilsētas ģimnāzistus un padara viņus par Blaumaņa faniem, izskaidro, ka sengrieķu teātrī veselo saprātu pauda koris, un viņi nu to iemiesos šeit, saliek puikas kopā ar cienījamām aktrisēm no otra kora un rada deformētas, nefunkcionējošas sētas tēlu, un nodrošina iestudējumam jauniešu auditoriju, jo savējie taču jāredz. Un pa starpu panāk, ka puišiem ir kamols kaklā, kad jānolasa pavisam vienkāršie vārdi par piedošanu.

Ķiķinātājus iesaista darbībā

Patiesībā tieši vidusskolēni un studenti ir šā festivāla mērķauditorija. Pie viņiem klasēs un skolu sporta zālēs bezbailīgs kā gladiators iet Ēriks Vilsons ar savu Nezāli, nolūko potenciālos nemiera cēlājus un ķiķinātājus, iesaista darbībā, pie reizes parādot, ka būt vienam pret visiem nav ne viegli, ne smieklīgi. Kad Ēriks, slapjš pēc dueļa ar pārsimt pusaudžiem, krauj mašīnā savus rekvizītus un kā nejauši garām noslāj tīņu bariņš, bet drosmīgākais izmet – bija forši, tā atkal ir Blaumaņa uzvara. Tāpat kā tad, kad Viktors Jansons melnajā kastē liek skatītājiem vizualizēt to, kas notiek Nāves ēnā, un pēc tam analizē katra savējo Blaumani. Tāpēc vien ir vērts censties un darīt. Ne kampaņai vai 150. vai vēl kādai jubilejai, bet nākamajam festivālam, uz kuru – cerams! – paaugušies gribēs atnākt šodienas ģimnāzisti.

Divu izrāžu šajā festivālā ļoti pietrūks – Indras Rogas Skroderdienu Silmačos Nacionālajā teātrī ar īpaši sievišķo, mātišķo skatījumu uz to, kas tiklab varētu būt lieli meli, tiklab – patiešām nomaldījušās sirdis. Iedomājieties, tas patiešām ir latviešu profesionālā teātra vēsturē pirmais gadījums, kad Silmačus iestudējusi režisore! Laikam tāpēc šis skatījums ir tik rūgts un tik liela vieta tajā ir mazajai Toniņai, kura liek norimt saimnieces Jāņu nakts lidojumam. Diemžēl Silmaču sēta būvējama trīs dienu garumā, un to var atļauties reizi gadā, gaidot Skroderdienu pirmsjāņu maratonu.

Otra izrāde ir liepājnieku Ugunī Rolanda Atkočūna režijā. Kurš gan nezina, ka lugas galvenie varoņi ir staļļa puisis Edgars un istabmeita Kristīne? Režisors Rolands Atkočūns nezināja, spītīgi meklēja un arī atrada Blaumaņa drāmā to pašu cilvēku balsu polifoniju, ko Čehova komēdijās. Alaines muiža ar tās tipiem, dzīvi un sadzīvi bija izrādes galvenā varone. Ikviens bija uzmanības vērts. Katra raksturs un dzīve, kas tikai palaikam nojaušams aiz Blaumaņa skopajām rindiņām, bija pelnījis izpēti un iedziļināšanos. Bet galvenais – Atkočūns bija padarījis Edgaru un Kristīni nepiederīgus purvam. Neviens no viņiem to nebrida, un tālab Kristīnei nevajadzēja nolikt savas vieglās dienas. Izrādes beigās viņa prasīja Dievam, ko darīt ar savu mīlestību, nevis sagatavojās mūža upurim. Pieci gadi starp festivāliem izrādei izrādījās par ilgu.

Tomēr abas izrādes tik un tā ir piederīgas šim neticīgajam un spurainajam festivālam. Questioning – tā reiz kādā intervijā savu attieksmi pret dzīvi definēja Baņuta Rubesa, un te nu tāda būs skaidri saskatāma. Ne graut un noliegt, bet uzdot jautājumus. Neticēt nekam uz vārda, un pašam vārdam jau nu ticēt vismazāk, likt uz zoba un pārbaudīt visu, bet divkārt to, par ko šaubas liekas vismazākās, – tieši tādas man rādās jauno un ne tik jauno režisoru izrādes, kas veido festivāla mugurkaulu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja