Laimīga tā paaudze, kas nav pieredzējusi karu. Taču tas nenozīmē, ka par to varētu nedomāt un nezināt. Lai kādas būtu atmiņas, tās ir pieredze, vēsture, dzīve. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Sanitas Reinsones dokumentālās prozas darbs Meža meitas atklāj skarbu vēstures lappusi. Pēc Otrā pasaules kara daudzas sievietes pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām. Kara laikā viņas bija palīdzējušas nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Lai izvairītos no okupācijas varas iestāžu aresta un represijām, mežs kļuva par viņu vienīgo patvērumu. Šo sieviešu stāsti ir patiesas liecības par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, par ģimeni un bērniem, par sāpēm, personīgās brīvības zaudēšanu un šķiršanos, par salauztiem sapņiem, bet pāri tam visam – spēku dzīvot.
Tagad viņu likteņi no 12. janvāra sāks dzīvi uz Valmieras teātra skatuves. Pat ne uz skatuves, jo speciāli iestudējumam ir radīta īpaša spēles telpa – bunkurs zem Lielās zāles skatuves. "To noskatīja režisors Mārtiņš Eihe," saka scenogrāfs Māris Ruskulis, kurš domā, ka labāka vieta šai izrādei nemaz nav iespējama. "Trāpīgi! Nekādu scenogrāfiju nemaz nevajag!" Ar šo bunkuru tiek panāktas ne tikai emocijas, bet pat fiziskas sajūtas. "Protams, neviens skatītājs tur nebūs bijis, un tāda pagrīde noskaņo, sasprindzina. Teātris reanimē kaut kādas sajūtas," skaidro M. Ruskulis. Pret kara tēmu viņam ir duāla attieksme. "It kā tas būtu jāaizmirst, bet tajā pašā laikā par meža meitām līdz šim nemaz nebija informācijas. Grāmata Meža meitas mani emocionāli aizskāra jau tad, kad nezināju, ka man piedāvās strādāt izrādei," viņš saka. Iespējams, daudziem izrāde būs impulss papētīt savu senču dzīvi. M. Ruskulim atmiņā uzreiz nāk vecmāmiņas stāstītais. "Tas laiks nav tik sens, un tas ir bijis tepat Latvijā," viņš piebilst.
Arī aktrise Baiba Valante uzskata, ka par šo tēmu jārunā, kamēr vien kāds atceras, un arī vēl pēc tam. "Tas ir svarīgi ne tikai vecākajai paaudzei, kas tam izgājusi cauri, bet arī jaunajiem, lai zina, ka bija citādi laiki, kad cilvēki baidījās no savas ēnas."
Meža meitas ir reālas sievietes. Baibas Valantes atveidotās varones segvārds ir Kaija, īstajā vārdā Mihalīne Supe. Kad viņa 1946. gadā iznāca no meža, viņu aizsūtīja uz Vorkutu. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Mihalīne strādāja par pavāri. "Sarežģīts laiks, salauzti likteņi," domīgi saka B. Valante. Izrādes sakarā neviļus gribas runāt arī par čekas maisiem. "Man personīgi liekas, ka nav jāver vaļā. Viss jāsadedzina! Bet, ja jautā man kā Kaijai, varbūt… Bailes, neziņa, spīts un spēks bija tas, kas pavadīja pēckara gadus. Aizvainojums vēl ilgi pēc tam," skaidro aktrise. "Bet ko tas dos? Uzjundīs, būs vajāšana… Nē, ir lietas, kas jāsadedzina."
Tuvākās Meža meitu izrādes 13., 14., 24., 28. janvārī.