Tā man liekas ne tikai saistoša, bet pat aizraujoša gan estētiskā ziņā (rafinēta spēles un reālpsiholoģiskā teātra sintēze), gan vēl jo vairāk aktuālo ideju ziņā, kas šķiet kā norakstītas no mūsu šīsdienas dzīves un vedina domāt par kādām acīmredzot nepārejošām latviešu kaitēm. (Gandarījums arī par saliedēto ansambli un sajūtu, ka aktieri spēlē gudri.)
Varbūt visprecīzākais izrādes apakšvirsraksts varētu būt Aklums. Kā psihofizisks fenomens aklums neparasti intensīvi uzsvērts veco Indrānu, īpaši mātes, skatuviskajā eksistencē, kā garīgs fenomens – Ievas un Edvarta – šo moderno, lietišķo ļaužu – dzīvē. Vecākā paaudze domā vienīgi par pagātnes vērtībām un to restaurāciju, spēkpilnais jauno pāris – tikai par tagadni un savu karjeru tajā. Bet neizdodas un neizdodas nevienam nodibināt (pat prātā neienāk, ka to vajadzētu) jēgpilnu pagātnes, tagadnes un nākotnes saistību, kurā katrs cilvēks varētu ieraudzīt sevi, nevis justies vienīgi par traucēkli lielākas sociālās kopas – valsts vai ģimenes – eksistencē. Bet Latvija pa to laiku kļūst arvien tukšāka, itin kā kāds būtu apēdis tās rītdienu.
@@@@@