Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Lolita Cauka: Blaumani lasīt ir pilnīgi kas cits nekā spēlēt

Kad nevarēšu vairs neko padarīt, sēdēšu un kavēšos atmiņās – stāsta Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka. Jaunajā R. Blaumaņa Indrānu iestudējumā Lolita Cauka spēlē  Indrānu mātiEs jau esmu sena. Tāpēc arī ir Indrānu māte jāspēlē! – smejas Lolita Cauka, un viņas izteiksmē nepavīd ne mazākā nožēlas kripatiņa, ka šodien vairs nav gluži tā pati Rūta, kas savam Andrim un pārējiem vella kalpiem palīdzēja nosargāt Rīgas atslēgu pirms 40 gadiem režisora Aleksandra Leimaņa uzņemtajā piedzīvojumu komēdijā Vella kalpi.

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves aktrisei ir daudz lomu. Viņas darbs Violetas lomā pērnsezon Valtera Sīļa iestudētajā amerikāņu autora Treisija Letsa lugā Osedžas zeme tika novērtēts ar Spēlmaņu nakts balvas nomināciju Gada labākā aktrise. Savukārt šo sezonu iezīmē divas jaunas tikšanās ar šā gada jubilāra Rūdolfa Blaumaņa daiļradi. Septembrī Lolitu Cauku Vešerienes lomā uzaicināja Purva bridēja režisors Elmārs Seņkovs, šovakar notiks Valtera Sīļa iestudēto Indrānu pirmizrāde – šajā iestudējumā viņa kopā ar Ģirtu Jakovļevu spēlē veco paaudzi.

Daudzi latvieši uzskata Blaumani par vienu no saviem mīļākajiem latviešu rakstniekiem. Jūs arī?

Neesmu šķirojusi. Ir darbi, kas mani uzrunā, un tie, kas neuzrunā. Protams, Blaumaņa lugas uzrunā kopš bērnības. Taisni tagad domāju, cik interesanti – viena no manām pirmajām lomām Liepājas teātrī bija Blaumaņa Kristīne (iestudējums Ugunī 1972. gadā – L. K.), un tagad ir Indrānu māte. Kaut kāds aplis ar Blaumani ir noiets.
Blaumani lasīt ir pilnīgi kas cits nekā spēlēt. Viņš ir ļoti īpatnējs autors. Ļoti. Tā Blaumaņa latviskā valoda! Vienreiz intereses pēc paskatījos, kāda ir viņa laikabiedru valoda, lai saprastu, vai tolaik tiešām tā visi runāja. Nē, nav to mežģīņu, ko Blaumanis ielicis savos tekstos. Viņam principā katrs teikums ir mežģīne. Mēs, aktieri, bieži vien nepasakām precīzi tekstu, taču ar Blaumani tā nevar – pasaki ne to vārdu, ko ir ierakstījis Blaumanis, un tas kaut kā "nesēž". Interesanti, kā viņš ir rakstījis savus darbus – vai tie ir viegli plūduši, vai tomēr tās mežģīnes viņš ir tamborējis? Nezinu.

Kas vēl bez Blaumaņa valodas ir izaicinājums aktierim?

Ārēji viss notiek it kā ļoti vienkārši, bet tēlu iekšējā pasaulē notiek diezgan dīvainas lietas. Man ļoti patīk, ka režisori Jaunušāns, Kairišs, Freibergs un Roga Skroderdienās Silmačos katrs ir meklējuši citu motivāciju tēlu rīcībai. Faktiski – mēs varbūt tikai tagad sākam viņu atšifrēt. Tie paši Indrāni. Tur nemaz nav sliktie jaunie un labie vecie vai otrādi. Arī vecajā pasaulītē, ko pārstāv vecie Indrāni, ļoti daudz kas nav kārtībā, lai tālāk veidotu attiecības ar bērniem. To, ka sieva ir akla, vecais Indrānu tēvs tā patiesi ierauga tikai finālā, bet visu garo lugu viņš tikai runā riņķī un apkārt par to aklumu – neko nedara.

Vai, jūsuprāt, Blaumaņa darbi padodas eksperimentiem?

Domāju, ka viņš padodas visam, tikai jebkuram eksperimentam jābūt pamatotam. Tas ir jādara talantīgi.

Jūs pieminējāt Kristīnes lomu jaunībā, bet vai tagad to sirmās Indrānu mātes lakatiņu ir viegli uzsiet sev galvā?

Jā, to ir visvieglāk! Kādreiz Mihaila Kublinska Indrānu iestudējumā (1988. gadā Nacionālajā teātrī – L. K.) es biju Līze – man ļoti patika viņu spēlēt. Lakatiņu jau ir viegli aplikt, daudz grūtāk ir, tās mīklas minot, ar sevi iekšēji pavandīties.

Izrādē Osedžas zeme arī ir izgaismotas vienas dzimtas attiecības. Vai starp abiem darbiem iespējams vilkt kaut mazākās paralēles?

Viena no paralēlēm ir tā, ka spēlēju mātes lomu gan tur, gan šeit. Patiesību sakot, kāda ir māte un tēvs, tāds būs arī bērns, kurš savukārt arī kļūs par māti vai tēvu. Kur ir tās kļūdas, ko mēs pielaižam, kur ir mūsu rakstura vainas vai kas cits…

Osedžā spēlētā māte ir absolūti cits cilvēks. Cik milzīgs ego ir Violeta, tik liels antiego ir Indrānu māte. Tās man ir kā psiholoģijas studijas.

Līdzīgi kā citu krustvārdu mīklu minēšana, mani ļoti aizrauj mēģinājumu process teātrī. Atšifrēt, kāpēc cilvēks dara tā, kas ir viņa iekšējais dzinulis, – tas man ļoti patīk.

Man ir laimējies, ka tas, pie kā nonākam mēģinājumos, nepaliek kā akmenī iecirsts. Ir interesanti, ja partneris pēkšņi sāk improvizēt. Šajā ziņā fantastisks partneris bija Ivars Stonins, kuru reizēm biju gatava nogalināt, un tajā pašā laikā tas bija vienkārši fantastiski interesanti. Man bijušas vairākas partnerības ar viņu – mēs zinājām, kas mums ir jāizdara, bet, kā šo uzdevumu realizēsim un kas notiks, – nekad. Citreiz aizgājām šķībi. Visādi ir gadījies! Tur ir tas dzīvais moments, kamdēļ skatītāji vispār nāk uz teātri. Ja sēdi zālē un starp aktieriem šo momentu sajūti, tas zināmā mērā ir tas pats, kas skatīties pa atslēgas caurumu. Vismaz man tā ir.

Vai pašai arī ir sajūta, ka par ieguldīto darbu izrādē Osedžas zeme bijāt pelnījusi Gada labākās aktrises

nomināciju?

Labs vārds, atzinība ir patīkama, taču tas nav ne pasaules sākums, ne gals. Sevi tik ļoti nemīlu, lai nodarbotos ar šādām pārdomām. Lielākais prieks ir par to, ka ir bijuši skatītāji, kam šis darbs arī ir sagādājis kaut kādas emocijas.

Visam teātra kolektīvam, arī tehniskajiem darbiniekiem, šogad pirmo reizi izdalīja anketas, kurās bija jāaizpilda sadaļas gada aktieris, aktrise, tehniskais un administratīvais darbinieks. Biju slima un uz eglītes pasākumu neierados, kolēģi piezvanīja un pateica, ka esmu saņēmusi augstāko balsu skaitu. Tas gan mani patiešām aizkustināja.

Droši vien šī balva daudz ko pastāsta par jūsu attiecībām ar kolēģiem.

Es pat nezinu! Kā jebkurā ģimenē gadās kādreiz paplūkties, bet uzskatu, ka mums ir ļoti labs kolektīvs. Domāju, ka zināms nopelns ir arī direktoram. Viņš rūpējas par mums visiem, un kādreiz pat tā mazā uzmanība ir ļoti vērta.

Saistībā ar Osedžas zemi kādā intervijā teicāt, ka aktierī ir atrodams viss – vajag tikai dziļāk parakāties sevī. Kādas jaunas pieredzes šī loma jums ir nesusi?

Es līdz tam nedomāju, ka pati arī esmu tik briesmīga – ka manī arī ir tik daudz ne pārāk pozitīvā. Osedža man nāca ļoti grūti. Citreiz padomāju – laikam esmu maztalantīga, jo man viss nāk grūti. Es tā viegli nemāku, arī dzīvot nemāku viegli – tā ir mana nelaime. Vajadzētu vecuma galā iemācīties.

Vienmēr gribas rakt dziļāk?

Jā, man tiešām gribas daudz ko saprast. Teātrī arī. Pirmkārt, tev ir jāsaprot teorētiski, un, otrkārt, tev tas ir jāatrod sevī. Vismaz man... Man vieglāk izdodas runāt par citu darbiem, bet, kad pašai jāstāsta par saviem, es tā nemaz nemāku – kļūstu dusmīga, jo man liekas, ka tā tāda pļurkstēšana vien ir. Katram aktierim – tā vismaz es domāju – ir savs ķēķis, kurā viņš to zupu vāra. Katram no mums tas ir pilnīgi citāds. Es pat nezinu, vai man gribas publiski stāstīt par savu ķēķi. Ir ļoti interesanti skatīties uz jaunajiem  aktieriem – kāds nu katrs ir. Redzu, kāds no viņiem sev mazu ķēķīti jau ir iekārtojis, cits vēl tikai klauvējas pie tām durvīm un īsti nesaprot, kas viņam ir jāatrod. Man ir citādi – es jau esmu sena. Tāpēc arī ir Indrānu māte jāspēlē!

Cilvēki komentāros raksta: Lolita Cauka jaunībā bija skaista, bet tagad – ļoti šarmanta.

Es biju ar smuka, jā! Jaunība ir jaunība – ar ko mūs Dievs un vecāki ir apveltījuši, ar to jaunībā arī staigājam. Jaunajām meitenēm saku: "Meitenes, dzīvojiet dzīvi, jūs esat jaunas, neatlieciet to uz rītdienu vai parītdienu!" Lai tev sāp, lai tev smeldz, lai ir prieks – lai tev ir viss. Kad būsi vecs un ar vienu kāju stāvēsi jau kapā, lai ir ko atcerēties, nevis – mēģina kavēties atmiņās, bet tur nekā nav, tikai pelēkā krāsa.

Savā jaunībā to apzinājāties?

Nē, tad es par to nedomāju. Uzskatu, ka liktenis pret mani ir bijis ļoti labvēlīgs. Ir arī daudz sitis, ļoti daudz, taču vienmēr arī pasniedzis roku. Kad man ir licies – zeme atveries, es vairāk nevaru –, pēkšņi blakus ir bijusi šī roka. Kad nevarēšu vairs neko padarīt, sēdēšu un kavēšos atmiņās. Būs ko darīt.

Aktrise Dace Bonāte jaunākajām kolēģēm esot stāstījusi, ka, kļūstot vecākam, ir svarīgi nepārtraukti uzturēt sevi labā fiziskā un garīgā formā, lai būtu gatavs jebkurā mirklī pieslēgties darbam, kad tas nepieciešams.

Jā, fiziskajai formai jābūt. Slims cilvēks jau nevienam īsti nav vajadzīgs, un kur nu vēl teātrim. Arī garīgajā ziņā – nedod Dievs, ka sāk garīgi aptaukoties, jo tad arī teātrī vairāk nav ko darīt. Es Dacei piekrītu.
Recepte, kā to panākt, droši vien katram ir sava.

Vismaz man personīgi ļoti bieži ir klusuma deficīts. Man ir ļoti nepieciešams klusums, vienatne, tāpēc esmu priecīga, ka man ir Engure, kur vasarās varu visu salikt pa plauktiņiem. Izdomāt to teikumu līdz beigām, ne tikai sākumu. Citam atkal vajadzīgs pūlis, kaut gan – pūlī pat ir vieglāk, jo tur var justies absolūti viens.

Esat cēlusies no pilsētas?

Jā, esmu izteikta rīdziniece, taču vasarā man ļoti vajag laukus – esmu izlutināta. Bet, kad nāk rudens, Dievs atpestī, es vairs negribu, ātrāk uz pilsētu. Skolnieka sindroms – 1. septembris, un ir jābūt ierindā. Kā tāda puķīte novīstu, ja man visu laiku būtu jādzīvo laukos.

Jūsu dzīvesbiedrs Dainis Kalns, Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs, intervijā ir teicis, ka šie svētki ir simtprocentīgs Kalnu ģimenes pasākums. Kāda loma šajā procesā ir jums?

Mana loma ir mainīga, un pie tā arī paliksim. Gluži dabiski – ja esi blakus šim cilvēkam, vairāk vai mazāk vienmēr esi iesaistīts. Esmu sev pateikusi, ka tā ir Daiņa teritorija, un par Opermūzikas svētkiem ir jārunā ar viņu pašu. Tāpat es nekad negribu runāt publiski par savu ģimeni. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kas izliek savu guļamistabas iekārtu visos žurnālos.

Opera ir arī jūsu kaislība?

Jā, ļoti liela. Es vēl skolā negāju, kad vecāki jau veda mani uz operu un teātriem. Tikai viena nelaime – pa visiem divdesmit Siguldas Opermūzikas svētku gadiem un kopš mums ir pieejams Mezzo televīzijas kanāls un dažādi ieraksti ar izciliem solistiem, esmu izlutinājusies. Gribu dzirdēt labas balsis un māksliniekus. Kādreiz jūtu, ka kļūstu pat neiecietīga – tas nav labi, to negribu. Tad sev saku, ka jānomierinās.

Jūsu dzīvesbiedrs atzina, ka viņu pēdējā laikā ļoti aizrāvusi literatūra. Vai jums ārpus teātra, mūzikas arī ir kāda kaislība?

Šodien mana kaislība ir mazbērni.

Sadzīvot ar mazbērniem, bērniem un nepieļaut Indrānu kļūdas?

Tās kļūdas, ko esmu pieļāvusi, vairs nevaru izlabot. Kad koks ir uzaudzis liels, to vairs nevar iztaisnot. Kādu izaudzēji, tāds ir, ja sāksi taisnot, vari nejauši nolauzt.

Man šķiet, ka šajos laikos ļoti lielā mērā pietrūkst mīlestības. Mēs visi protam prasīt mīlestību, jo sajūtam tās trūkumu sevī, bet mīlestību dot mēs tā kā kautrējamies. Padomju laikā par tādām lietām vispār bija grēks runāt. Manuprāt, mīlestība ir daudz kam pamatā jebkādās attiecībās.

Kur tad tā varētu būt izšķīdusi?

Var jau būt, ka tā kaut kur mūsos ir, taču mēs apliekam drausmīgas bruņas – nu kā tad es tagad tev atklāšos. Ja tu darīsi tā, tad jā, bet, ja tu ne, tad es arī ne. Ļoti daudzām lietām šādi pieejam. Jaucam lepnību ar lepnumu. Cilvēki savām attiecībām un daudzām citām lietām dzīvē pieiet ļoti pavirši, jo ir sajūta, ka visu laiku ir jāskrien, kaut kur jāpaspēj. Pats sevi grūž iekšā šajā virpulī, kurā nemaz nevajadzētu būt, jo patiesībā var atļauties veltīt laiku sev – vienatnei, klusumam.

Tajā pašā kultūrā sēnalas, kas peld pa virsu, kļūst par tādu kā vērtību. Ir pilns ar tādām zvaigznīšu putām. Cik tad publiskajā telpā runā, piemēram, par klasisko mūziku, mūsu māksliniekiem ārzemēs, kas ir fantastiski? Jā, nu kad atbrauks, mēs viņu noķersim un parunāsim, bet pārējā laikā?

Viss sākas ar skolu. Interesi par mūziku, mākslu manī ielika 1. vidusskola, pedagogi radīja mūsos nepieciešamību pēc tā visa. Ne velti no šīs skolas ir nākuši ne tikai mākslinieki, bet arī daudzi zinātnieki, dakteri, jo viņiem savulaik tika dots plašāks skatu leņķis.  

Runājot par sēnalām kultūrā, pietiek tikai ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību paziņot, ka projekts būs gada notikums.  

Jā, cilvēks notic, domā: "Varbūt es tikai te tāds muļķītis – man tā neliekas, bet, ja visi tā saka, tad jau laikam ir."

Vai jūs jaunā gada iestāšanos uztverat kā sākumu kaut kam jaunam?

Mums, aktieriem, sezonas sākums ir mūsu Jaunais gads, un tad vienmēr pārņem tāda dīvaina, daudzsološa sajūta – kā nu būs. Man Jaunais gads vairāk ir kā tāds formāls ķeksis: viens gads, otrs gads – velns parāvis, gadi iet uz priekšu.

Lolita Cauka

Dzimusi 1946. gadā Rīgā

1970. gadā beigusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti

Trīs gadus strādājusi Liepājas teātrī, kopš 1974. gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise

Filmējusies Rūtas lomā režisora Aleksandra Leimaņa filmās Vella kalpi (1970) un Vella kalpi dzirnavās (1972)

Iestudējums Indrāni

Pirmizrāde

Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē 10. janvārī plkst. 18.30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja