Visu mūžu būdama uzticīga Nacionālajam teātrim, aktrise bija atalgota ar iespēju izteikt sievietes jūtu dzīvi visplašākajā spektrā gan klasikā, gan sava laika latviešu oriģināldramaturģijā visdažādākajās lomās. Pēc debijas lomas 1963. gadā lugā Miks un Dzilna veiksmīgi pārvarējusi pirmo pārbaudījumu – palikt pie gaišajām mīlētājām, aktrise Rasma Garne vēlāk pievērsa sev uzmanību tieši ar skarbākajām un spīvākajām varonēm.
"Sieviešu agresīvo seksualitāti uzvedumā visklajāk pārstāv Rasmas Garnes donna Izabella. Tas ir viens no interesantākajiem aktrises darbiem pēdējā laikā. Rasma Garne savu varoni rupjo, cinisko dzīves praktiķi un reālpolitiķi atklāj ar ļoti dzīvīgu un aizraujošu, kaut raupju temperamentu. Šajā sievietē jūt prāta spraigumu un īpatu pievilcību," laikrakstā Literatūra un Māksla (04.03.1983.) vērtējusi teātra kritiķe Guna Zeltiņa. Par vienu no spilgtākajām aktrises lomām tiek uzskatīta Ieva Blaumaņa Indrānos. "Garne ir ļoti tieša, spīva. Ar apbrīnojamu intensitāti viņa seko Edvartam. Ne mirkli neatslābst saspringtais skatiens un kustība. Viņa kā kaķene ir gatava lēcienam, lai nenokavētu brīdi, kad jānostājas starp Edvartu un vecākiem," laikrakstā Literatūra un Māksla (18.05.1988.) rakstījusi Līvija Volkova.
Rasma Garne ir Rīgas meitene, mācījusies Rīgas 3. vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas iestājusies Latvijas Valsts konservatorijas aktieru kursā, absolvējusi fakultāti ar "teicami". Par Nacionālā teātra aktrisi kļuvusi 1963. gadā, bet izrādēs piedalījusies jau studiju laikā. "Mācīdamās Teātra fakultātē, pirmajā rudenī viņa saistīja uzmanību ar drosmi un atklātību. Un pārliecību," žurnālā Liesma 1985. gadā rakstījis Kārlis Pamše. Uz jautājumu, kas devis spēku pēc pirmās neveiksmes iet pie kursa vadītājas un lūgt atļauju eksaminēties vēlreiz, Rasma Garne pārliecinoši atbild: "Vēlēšanās būt!" Kārlis Pamše atceras, ka no vairākām citām studentēm Rasma Garne izcēlusies ar spēju nesamulst un apņēmīgi izzināt nesaprasto. Vienā no pirmajām intervijām, tikko pabeidzot studijas, uz žurnālistes jautājumu par karstāko sapni Rasma Garne ir atbildējusi – nospēlēt kādu raksturlomu. Jaunās aktrises dūša ir izcelta arī vēlāk. Konstantīna Simonova lugā Tā arī būs nācies spēlēt kopā ar skatuves metriem – Elzu Radziņu, Lidiju Freimani, Žani Katlapu, Edgaru Zīli, Kārlis Sebri. "Cālēns nesamulst," – novērojis žurnālists.
Rasma Garne jau pirmajās lomās visus pārsteigusi ar prasmi "ielasīties" autora stilā, ar laikmeta, vides un raksturu atklāsmi. Tālāk patstāvība virzīja uz saprastā aktīvu realizāciju. Pati nekad nav šķirojusi lomas pēc mēroga. Viņa nekad nav bijusi efekta aktrise, bet iekšēja patiesīguma meklētāja. Viņu pašu vairāk par cildinošām recenzijām gandarījuši daži atzinīgi vārdi. Leģendārā aktrise Mirdza Šmithene pēc Oļas lomas esot pateikusi: "Paldies par patiesību!"
Rasma Garne ļoti priecājās, kad saņēma galveno lomu Oļģerta Dunkera filmā Lietus blūzs 1982. gadā. Viņas Irisai bija skumju apēnota, inteliģenta seja, ar mazliet atsvešinātu, sevī vērstu izteiksmi, kas varēja uzzibsnīt arī pēkšņā šķelmīgumā. Viņas ilgās pēc mīlestības un ģimenes nebija izmisuma un pazemošanās.
Rasma Garne bija aktrise, kas spēja iznest dzeju. Visaugstākie vārdi viņas mutē skanēja gan cēli, gan vienkārši un silti.
Atvadīšanās no aktrises Rasmas Garnes notiks Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē 15. oktobrī plkst. 12– 13.