"Vladislavs Nastavševs īsteno to, ko pieņemts saukt par autorteātri, savienojot vienā (savā) personā režisora, scenogrāfa, komponista un kostīmu mākslinieka funkcijas. Pašā izlēmīgākajā veidā viņš atsvabina savu izrādi - mītu - no jebkāda dekoratīva izskaistinājuma. Viņa Mēdeja ir lakoniska, skarba un ģeometriski piegriezta," raksta Irina Alpatova (Teatral) un turpina: "Nastavševam un aktrisei nav nepieciešamas asinis, histērijas un vētrainas kaislības. Bet šī lakoniskā vienkāršība ir šaušalīga līdz skudriņām."
5. oktobrī vienlaikus ar Gogoļa centra dibinātāja un vadītāja Kirila Serebreņņikova iestudēto Pavasara atmodu uz mazās skatuves notika Latvijas teātra režisora Vladislava Nastavševa veidotās Eiripīda traģēdijas Mēdeja pirmizrāde. Titullomā - Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kurai kritiķi veltī viscildinošākos vārdus. Mūsdienīgajā teātra telpā Vladislavs Nastavševs jau iestudējis divus darbus - Mitjas mīlestību un Bailes.
"Šajā minimālistiskajā izrādē režisors, kurš agrāk aktieriem izdomāja dažādas atrakcijas, kā, piemēram, balansēšanu uz kārts (Mitjas mīlestība) vai gāzelīgus krēslu krāvumus (Bailes), pilnībā atteicies no dekorācijām - ir tikai gaisma, dūmi un trokšņu efekti. Mēdeja ir galēji askētiska: skaidras, frontālas mizanscēnas, skulpturālas pozas un bērnu eņģeliskās balsis, kas dzied Eiripīda koru partiju Josifa Brodska tulkojumā," vērtē Marina Šimadjina (Izvestjija).
Savukārt Tatjana Fiļipova (PBK) uzsver, ka Nastavševa interpretācijā stāsts par Kolhīdas burvi Mēdeju, kura neuzticīgo vīru soda, nogalinot bērnus, ieguvis mūsdienīgu skanējumu. "Trausla blondīne ar skulpturālu seju un zemu balsi Mēdejas lomā pārvēršas par sievieti, no kuras kliedziena no griestiem krīt sofites (tikai pēc tam, kad nokrita trešā, kļuva skaidrs - lūk, kur programmiņā apsolītais trokšņa efekts). Viņas ķermenis ir nospriegots kā pirms spurta, seja gandrīz nekustīga, acīs - alkatīgs atriebes prieks, kuru viņa cenšas slēpt aiz liekulīgas samierināšanās brīdī, kad pārliecina vīru par savu pakļaušanos viņa gribai. Te viņa ir taisnības, te - nolādējuma un soda dieve, un neviena spēkos nav viņai stāties pretī."
Režisors Maskavas medijiem atzinies, ka materiāls viņu saistījis gan ar feministisko patosu ("Senajā Grieķijā sievietei nebija tiesību būt neapmierinātai ar vīra lēmumu"), gan - ideju par Mēdeju kā pārcilvēku. Nastavševs īpašu uzmanību esot pievērsis arī viņas paranormālajām spējām, kas Mēdeju padara līdzīgu Guliveram liliputu zemē. Režisoru interesējis konflikts, kas rodas, ja konfrontē īpašu cilvēku ar parastajiem. "Guna pēc savas dabas ir ļoti augstsirdīgs un gaišs cilvēks. Tieši tāpēc man šķita, ka gan cilvēciski, gan profesionāli viņai ir ļoti svarīgi nospēlēt šo lomu. Jo nav jau labā bez ļaunā, un, ja cilvēks ieciklējas tikai uz cildeno, - tas nav patiesi," savu profilaktisko aktrises izvēli pamato Vladislavs Nastavševs, kurš vairākkārt izteicies, ka Latvijas teātris viņam šķiet pārāk naivs un idillisks.