Iestudējums tapis diriģenta Andra Veismaņa vadībā sadarbībā ar režisori un horeogrāfi Antu Priedīti, režisoru Gundaru Silakaktiņu un scenogrāfu Aigaru Ozoliņu. Kostīmu māksliniece ir Jurate Silakaktiņa, skaņu efektu partitūru veidojusi Zane Dombrovska, gaismu mākslinieks – Māris Sējāns. "Džans Karlo Menoti operu Amāls un nakts viesi radīja izrādīšanai televīzijā ASV, kur tolaik, kad šis darbs tapa, opermāksla bija modē. Menoti savā operā ir pieskāries Ziemassvētku stāstam. Gan bērnus, gan vecākus uzrunā stāsts par puiku Amālu, kurš ir klibs no dzimšanas, bet, satiekot Austrumu gudros, kas dodas ar veltēm pie Jēzus bērniņa, tiek izārstēts un sāk staigāt. Amāla lomu izpilda zēni no Rīgas Doma kora skolas. Viņi ir spilgti, interesanti, ar labu balsi un aktieriskām dotībām," stāsta jauniestudējuma muzikālais vadītājs Andris Veismanis. Džana Karlo Menoti viencēliena opera bērniem Amāls un nakts viesi pirmizrādi ar tiešraidi raidsabiedrībā NBC piedzīvoja 1951. gada 24. decembrī un kopš tā laika regulāri tiek iestudēta opernamos visā pasaulē.
Latvijas Nacionālajā operā šis būs trešais šī darba iestudējums. Galveno lomu atveido divi Rīgas Doma kora skolas audzēkņi – Reinards Blūmentāls un Lūkass Kalniņš. Pārējās lomās: operas solisti Evija Martinsone, Irma Pavāre, Viktorija Pakalniece, Rinalds Kandalincevs, Rihards Millers, Guntars Ruņģis, Artjoms Safronovs, Krišjānis Norvelis, Juris Ādamsons un Armands Siliņš.
Lai arī libreta pamatā ir Ziemassvētku stāsts, izrādes veidotāji padarījuši operas vēstījumu vispārīgāku. "Mūsu radošajai komandai šķita būtiski, ka pārmaiņas Amāla dzīvē nenotiek tikai ārēja brīnuma dēļ. Viņa paša izvēles un rīcība kaut ko maina, un tāpēc notiek šķietami neticamais," stāsta režisore Anta Priedīte. Viņa uzsver: "Bērnu izrādēs, protams, svarīgs ir arī vizuāls brīnums, tādēļ nolēmām "materializēt" personāžus, ko autors iekļāvis libretā kā Amāla iztēles stāstus mātei. Tie pavada Amālu viņa ikdienas gaitās, ļaujot arī mums nokļūt Amāla pasaulē. Tā ir atšķirīga, un tas dara raizes mātei, jo būt citādam dažkārt ir grūti. Amāls redz to, ko neredz citi, viņš redz vairāk, un savā ziņā stāsts ir arī par mākslas gaistošo dabu – mūziku vai tekstu, kas izskan, par notikumu, kas saglabājas tikai skatītāja atmiņā. Paliek tikai tas, ko cilvēki ir piedzīvojuši."