Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Valmieras vasaras teātra festivāla recenzija. Izrādes augošiem cilvēkiem

Valmieras vasaras teātra festivāla centrā ir bērna pasaules atklāšana caur rotaļu, bet ar pietiekami nopietnu tēmu loku

Neviena runājoša zaķa vai lāča, kas runātu pārvērstās balsīs. Dažāda vecuma aktieri spēlē bērnus, bet nekoķetē ar viņiem. Tie ir pirmie iespaidi, kas nāk prātā, atceroties Valmieras vasaras teātra festivāla septiņas pirmizrādes bērnu un jauniešu auditorijai. Vēl atmiņā noteikti paliks pilsētas centra fantastiskā uzlādētība ar bērnu brīvi izpausto enerģiju. Bērni ar vecākiem laukumā pie Hanzas sienas tiešām jutās labi, un tas tiešām bija festivāls viņiem. Nevar nepieminēt arī brīnišķīgo Riharda Jakovela darbošanos rotaļu vadītāja lomā – tieši tāpēc, ka arī viņš netillinājās un nečubinājās. Kurš gribēja, tas piedalījās, un talantīgais aktieris to visu absolūti organiski vadīja.

 

Tikt klāt domu gaitai

No septiņiem festivālam īpaši radītajiem darbiem pārsvarā bija izrādes, kurās caur spēli un iztēli atklājās bērna domāšana – reizēm ar haotiskiem pārlēcieniem no tēmas uz tēmu, no tēla uz tēlu, taču atsedzot arī bērnu un pieaugušo pasaules līdzās pastāvēšanas problēmas. Paulas Pļavnieces izrādē Kur pazudis Viktors Sapropelis? tētis grib atrast sapropeli un kļūt bagāts, bet viņam nav laika, lai puikam paskaidrotu, kas tas vispār ir. Kārļa Krūmiņa Štābiņā noslēpumainais bunkurs slēpj sāpīgu pusaudža pieredzi, šķiroties vecākiem, ko viņš uztver kā pasaules galu. Un no otras puses — Kristīnes Brīniņas Spēlēsim mājās četri vecāki pūlas atveidot savu meitu kustības, taču to, kas bērnam ir organiski un vienkārši, nemaz tik viegli nav atkārtot tētim vai mammai.

Festivāla izrāžu varonis nav paibērniņš. Ir saprotams, kāpēc Ingas Tropas izrādē Ūdens Toma Veļičko varonis tiek pasniegts kā zēns, kam nepatīk citi bērni, tāpēc skatītājiem jāuzvedas ļoti klusi. Tādējādi izrādes veidotāji izvairās no skatītāju hiperaktivitātes ugunsdzēsēju depo, kur starp skatītāju un aktieriem ir bedre ar ūdeni. Taču nevienam nerodas jautājums, vai ir labi būt bērnam, kam nepatīk citi bērni. Un entuziasmā, ar kādu samērā mazi knariņi lēkā Elmāra Seņkova un Paula Iklāva izrādē Klubs, dziedot Es daru, ko es gribu, man nekādu priekšnieku nav, slēpjas katra topošā pieaugušā ilūzija, ka kaut kas tāds ir iespējams.

Izrāžu mērķauditorija lielākoties bija bērni, kas vecāki par 4–5 gadiem. Jāsecina, ka labāks kontakts ar skatītāju ir tad, ja, respektējot viņa uztveres īpatnības, tomēr tiek stingri uzbūvēts sižeta rāmis. Piemēram, organizatoriski sarežģītajā Štābiņā, kas sākas ar pārgājienu, Kārlis Krūmiņš ar komandu ir ļoti precīzi sadalījis darbību secību, kad bērni satiek Katju – Jekaterinu Frolovu – mežā, tad pievienojas pārējie izrādes dalībnieki, un tad tiek "atrasts" štābiņš, ap kuru izvietotas sēdvietas. Tomēr tieši šajā izrādē nācās bremzēt pārāk aktīvu bērnu iesaistīšanos sakāpinātās intereses dēļ. Precīza saspēle ar skatītājiem izdevās arī trīs igauņu dejotāju un trīs latviešu aktieru kopprojektā Mindstuff, kura vēstījums ir fragmentārs, tomēr konkrēti uztverams. Savukārt Kristīnes Brīniņas izrādē Spēlēsim mājās trūka jebkāda naratīva, un, lai gan vecāki savu bērnu kustības atveidoja, tās precīzi atdarinot, četriem izrādes dalībniekiem bija grūti noturēt skatītāju uzmanību, radot sajūtu, ka tas arī nemaz nav gribēts. Ar to šī izrāde būtiski atšķīrās no visai spraigās, bet iekštelpās notikušās K. Brīniņas izrādes Noķer mani Ģertrūdes ielas teātrī 2015. gadā, kuras pamatā bija līdzīgs princips, tomēr iezīmējās arī zināms bērnu savstarpējo attiecību modelis.

 

Ieceres un iespējas

Stundu garie vai nedaudz īsākie darbi tapuši koncentrēti īsā laikā un, salīdzinot to, kas rakstīts jau pavasarī tapušajās anotācijās, ar to, ko redz izrādē, nevar nepamanīt, ka ieceres ir mainījušās. Teiksim, lekcijas tipa izrādē Ūdens ir uguns, zvaigznes, tvaiks un dzīva zivs, taču nav programmiņā solītās upes ar ostu, kas pārvēršas par rāmu ezeru utt. Nemanīju arī, ka pēc izrādes Traktopera kāds būtu organizējis bērnus rakstīt vēstījumus, ko ielikt jaunbūves kapsulā, kā solīts anotācijā.

Runājot par Traktoperu, šis Andra Kalnozola un Toma Auniņa kopdarbs ir īpašs festivāla programmā. Tas tematiski un stilistiski ļoti radikāli atšķiras no visa pārējā piedāvājuma, jo apvieno muzikālu izrādi, kurā dzied un melodeklamē, ar urbāno poētiku, varētu pat teikt, traktoru baletu, piemēram, diviem maziem traktoriņiem darbojoties sinhroni. Izrādes vēstījums par cilvēka vēlmi uzcelt māju bez logiem un sienām vairāk gan sasniedz pieaugušo skatītāju, un arī beigu žēlabainais dziedājums par to, ka "mani neatcerēsies neviens" bērniem īsti nav saprotams. Taču iecere ir ārkārtīgi interesanta, asprātīga, kaut arī šobrīd īstenota tik fragmentāri, ka prasīties prasās pēc paplašinājuma, "pilnmetrāžas" darba.

Skatoties izrādes Ūdens un Klubs, jādomā par lekcijas tipa izrāžu attīstību Latvijā. Tādas mums ir gan bērniem, gan pieaugušajiem, tomēr nekad nav sasniegts tāds vēriens kā Lietuvas Nacionālā drāmas teātra izrādē Kosmoss + Kirstenas Dēlholmas režijā 2014. gadā – tas ir piemērs, kā ar tehnoloģiju palīdzību izrāde lekcija kļūst par saistošu piedzīvojumu lielās zāles formātā. Valmieras festivālā, līdzīgi kā lekcijas tipa izrādēs Dirty Deal Teatro (piemēram, Mākoņos) ir maz vizuālu "brīnumu" un tie radīti vienkāršiem līdzekļiem, taču mazā distance starp aktieri un skatītāju rada kontaktu un palīdz raisīt interesi. Mazliet negaidīti bija tas, ka arī Multiklubā rādītā izrāde Klubs precīzi atbilda lekcijas tipa izrādes kanonam – lai arī tajā dārdēja mūzika un lēkāja jaunieši, mērķis ir sniegt informatīvu ieskatu, kas ir naktsklubs un kas tajā notiek.

Festivāla novērtējums ir kaut vai tas, ka divu dienu laikā dzirdēju vairākus stāstus par ģimenēm, kas pēc vienas izrādes noskatīšanās vēlējušās redzēt vēl kādu. Dažiem izdevās, dažiem vairs ne, jo biļetes bija pārdotas. Kontakts notika, un pēcgarša ir laba. Man nav zināmi festivāla rīkotāju nākamā gada plāni, taču zināmai bērnu programmai tajā ir jābūt. Jeb, pārfrazējot politiķu pirmsvēlēšanu saukļus, iesāktais jāturpina! Citādi nebija vērts iesākt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja