Pirmkārt, Andrejs Žagars kā Operas vadītājs Latvijas kultūrā ir šausmīgs pārpratums. Precīzi par viņu izsakās Operas vadošie mākslinieki, kuri saka, ka Žagars pie Operas stūres ir tas pats, kas kuģis ar lielu sūci jau reisa sākumā.
Bet, sekojot līdzi A. Žagara saimnieciskajām lietām, redzu, ka tā ir nemāka saimniekot un radīt izcilu mākslu, kura spēj saviļņot īstus un patiesus opermīļus. Tiem opera jābrauc skatīties uz citām zemēm. Žagars un nauda – saņemot 5,8 miljonu valsts dotāciju, gadā tiek radīti tikai 4-5 jauniestudējumi, kā arī operas izrādes mēnesī ir aptuveni 7 reizes, - iznāk, ka gadā redzam tikai nepilnas 70 operas. Man nav nekādas skaidrības, kur šie miljoni paliek. Pats veidoju izrādes no A līdz Z: dekorācijas, tērpi, iestudējums, pasaules elites solisti, aviobiļetes, viesnīcas, gaismas, skaņas, skatuves īre izmaksā vien no 60-70 tūkstošiem latu. Tātad, ja man būtu šāda nauda, spētu iestudēt ja ne 100, tad vismaz 90 izrādes gada laikā.
Nacionālā opera saņem valsts dotāciju, kura ir divreiz lielāka nekā visu pārējo 7 valsts teātru kopējā dotācija. Piemēram, Nacionālajam teātrim – 800 tūkstoši Ls, un tur ir 60 izrāžu mēnesī visās 3 zālēs vienlaicīgi. Parēķināju, ka Opera tiešām ir specifiska, jo tai ir gan orķestris, gan balets, salīdzinot ar drāmas teātriem. Orķestra gada izmaksas pēc maniem aprēķiniem būtu 0,5 miljoni Ls, baletam – 300 tūkstoši, korim – arī tikpat. Tātad, salīdzinot ar Nacionālo teātri, Operai būtu vajadzīgi 1,1 miljonu Ls vairāk, lai radītu 60 izrādes mēnesī. Jautājums – kur paliek pārējie 4 miljoni? Secinājums viens – dot Žagaram naudu nozīmē to bērt caurā maisā. Operai nauda ir vajadzīga, bet, ja šāda nauda, tad jābūt nepārtraukti izpārdotām biļetēm, kā arī papildu izrādēm. Diemžēl šādi fakti nav konstatēti, bet ir gluži pretējais – radio ir piedāvājumi iegādāties biļetes ar atlaidēm, kā arī tiek aktīvi meklēti skatītāji dažādās Rīgas iestādēs. Patiesība ir tāda – jo augstāka līmeņa māksla, jo lielāka skatītāju interese un tai sekojoša nauda.
Runājot par lielām mākslinieciskajām vērtībām, neērti klausīties, kā Žagars melo, ka pakausis vien kūp. Jau pirms daudziem gadiem, kad mūsu LNO viesojās Maskavā, pēc pirmās izrādes (Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta) Krievijas mūzikas funkcionāri domāja, ko darīt – sūtīt mūsu Operu mājās vai ļaut izrādīt vēl 3 izrādes. Labvēlīgie krievi par Latviju apžēlojās. Tāpat liela blamāža bija šī gada izrādes Maskavā, kad Žagara režisētās izrādes tika nolīdzinātas līdz ar zemi – respektīvi, konstatēts plaģiātisms un vēl reiz plaģiātisms tā vissliktākajās izpausmēs. Kritika skaudrus vārdus teica par Kristīni Opolais, kurai nākamajā izrādē bija jāmeklē aizvietotāja. Paši Operas mākslinieki šī kauna dēļ jutās ļoti pazemoti. Viņu komentārs bija sekojošs: "Kā pēc šādas blamāžas Operas direktors nedemisionē?"
Par pārējiem Žagara panākumiem – nepārtraukti dzirdu, ka mums, pateicoties Nacionālajai operai, ir 6 vai pat 7 pasaules elites solisti. Taču Garanča, Rebeka, Kovaļevska savu veiksmes ceļu uzsāka, apejot mūsu Nacionālo operu, pa tiešo nokļūstot Eiropā. Aleksandrs Antoņenko mūsu Operā tika gatavots kā kontrtenors, bet Tallinas opera viņam ļāva izpausties, un viņš kļuva par to, kas ir šodien. Vienīgi Kristīne Opolais savu ceļu sāka mūsu Nacionālajā operā un šodien pamazām iekaro pasauli. Nezinu par mūsu Operas viesošanos Vācijā, Spānijā, Francijā pēdējo gadu laikā. Mūsu ceļš ved tikai uz eksotiskajām zemēm, bet balets jau pirms Žagara apceļoja Eiropu.
Un par Žagara personību un talantu – Žagars savus Operas māksliniekus sauc par neveiksminiekiem, bet tieši šie neveiksminieki nodrošina Operas izdzīvošanu. Vai par veiksminieku var saukt cilvēku, kuram 53 gadu vecumā nav pat sava dzīvokļa, bet ir mežonīgas parādsaistības (ap 250 tūkstoši Ls) un kas vēl joprojām ir ļoti iekārojams vecpuisis? Vai veiksminieks ir tas, kurš pēc 4 mēnešu lomas iestudēšanas 10 dienas pirms pirmizrādes tiek no lomas noņemts? Viņa vietā Induli Dailes teātrī 10 dienās sagatavoja Ivars Kalniņš, faktiski ar šo neveiksmi beidzās arī Žagara aktiera karjera.
Kāpēc tad Žagars tā turas pie sava krēsla - tie ir lielie parādi, ja nebūs Operas direktors, būs uz ielas ar visu lielo parādu nastu un nevajadzīgs nevienā zemē – ne Eiropā, ne Āzijā. Tāda ir šī "lielā ģēnija" bēda. Taču Žagara cienītājiem iesaku izlasīt Gundegas Repšes biogrāfiskos stāstus, tur uzzināsiet, cik ilgi Žagars katru dienu stāvējis spoguļa priekšā, cik svarīga viņam bija pareizā matu ziede un kādas bija viņa zināšanas par klasisko mūziku un citām kultūras vērtībām. Tiem, kas saka, ka kultūras ministre ir mūzikā nekompetenta, varu tikai teikt, ka Grendes kundzei ir taisnība, jo viņa cīnās par labāku Operu Latvijā. Bet Žagara pielūdzēji nespēj atšķirt baltu no melna.
P.S. Pats nepretendēju uz Žagara vietu, lai arī mani uzrunā gan paši Operas ļaudis, gan daudzi simti opermīļu Latvijā. Uzskatu, ka ir par mani labākas kandidatūras, un pašam ir interesanti pasūtījumi veidot savus projektus Zviedrijā, Dānijā, Siguldā un citur.
Imants Kašels
inga
žanis