Sakām – muzejs, domājam izstādi – šādi, neviļus pārfrāzējot klasiķi, bieži jaucam vienu ar otru. Pat muzeju pastāvīgās ekspozīcijas ir izstādes, kaut gan to mūžs ir ilgāks nekā aktuālajām. Izstāžu pamatvienības ir eksponāti – priekšmeti. Mākslas muzejā arī glezna, skulptūra, fotogrāfija, dokuments, pat projekcija vai skaņas instalācija ir priekšmets ar tā vai citādi raksturojamiem fiziskajiem parametriem. Īstie iemesli, kāpēc priekšmets nonācis muzejā, ir neredzami, izstāstīti vai reizēm arī noklusēti.
Cik ciešas ir saites starp lietām dzīvē un muzeju ekspozīcijās? Par ko liecinātu, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzeja ekspozīcijā izlikts Hardija Lediņa mētelis – viņa dzīvi vai darbu, vai performances žanra spēju nojaukt robežas starp abiem? Vai ir kādas priekšmetu tiesības, kuras, līdzīgi cilvēktiesībām, to turētājiem nedrīkstētu atņemt? Izrādās, jautājumi ir daudz sarežģītāki, nekā ikdienā mēdzam iedomāties. Rakstu sērijā, ko atbalsta ABLV Charitable Foundation, priekšmetu un to nozīmju transformācijām, mūsu aicināta, seko radošā filoloģe Inga Surgunte. Autores iepriekšējais radnieciskas tematikas raksts Izmeklēšana muzeju tekstu lietā bija lasāms KDi novembrī (portālā www.diena.lv/kd – 16. novembrī).
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Muzeji pastāv priekšmetu dēļ. Apmeklētāji dodas uz muzejiem, lai apskatītu priekšmetus. Esam gatavi pārvarēt kases aparāta šķērsli, lai nonāktu autentiska, īsta, magnētiska priekšmeta varā, kas remdē mūsu alkas pēc uzticamas objektivitātes un noturīgas patiesības. No citām kultūras pieredzēm muzejs atšķiras tieši ar to, ka jebkuru emocionālu pārdzīvojumu vai intelektuālu atklājumu pamato, savā veidā leģitimē ar sava krājuma priekšmetiem un tiem pierakstītiem faktiem. Muzeju misijas aprakstos nereti lasāma apņemšanās būt drošticamas un precīzas informācijas avotiem. Taču kā jūtas muzeju priekšmeti zem šo akadēmisko ambīciju sloga? Radīti, lai izrotātu viesistabas sienu vai līdzētu iestumt adatu biezākā drānā, tie nemanot nonāk lielu uzdevumu priekšā – pierādīt, iemiesot, atgādināt, apliecināt... un darīt to pareizi, precīzi un vienmēr. Šīs būs pārdomas par muzejos nonākušo priekšmetu identitātēm un tiesībām.
Kam pieder šalle?
Nereti apmeklētājs velk vienlīdzības zīmi starp muzeju un tā ekspozīciju, taču muzeji (ar retiem izņēmumiem – tāds kā Vācu muzejs Minhenē, kas vairākās plašās ēkās spēj izstādīt ceturtdaļu no 100 000 vienību krājuma) lielākoties vienlaikus eksponē pavisam nelielu daļu no glabātajiem priekšmetiem. Daudzos pasaules lielākajos muzejos eksponēto priekšmetu skaits nepārsniedz vienu procentu. Krājumos nonākušie priekšmeti sāk kopdzīvi noslēgtā, anderseniskā dzīvo lietu pasaulē, kurā katram savu lomu ir piešķīris muzejnieks. Muzejā priekšmeta biogrāfija tiek pārrakstīta: tā iepriekšējā funkcionalitāte – praktiska, estētiska vai intelektuāla – tiek nomainīta uz performatīvu kādas lielākas parādības reprezentāciju, un gluži kā teātrī daži priekšmeti izrādās apveltīti ar lielāku mimētisko talantu, daži ar mazāku. Taču visvairāk priekšmetu jauno lomu drošticamību nosaka jaunradītās realitātes stabilitāte, pamatotība; muzejnieka vieglā roka, priekšmetus sagrupējot un aprakstot, nosaka, kā tos jelkad kāds atradīs un interpretēs. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā XX gadsimtā ietekmīgās dejotājas Aisedoras Dunkanes brāļa Raimonda Dunkana batikas fragments iekārtots Antas Klints mākslas darbu kolekcijā, un tikai nejauša kartotēkas šķirstītāja veiksme 2013. gadā to izcēla gaismā izstādē un dejas izrādē. Priekšmetam XX gadsimta 70. gados bija pievienota arī zinātniskā pase ar detalizētu stāstu par priekšmeta ceļiem līdz muzejam. Tajā bija aprakstīta Antas Klints draudzība ar Aisedoru un Raimondu Dunkaniem. Bet kā būtu, ja laika zoba izrobotā zīda šalle būtu bez autorības un stāsta nonākusi aktrises garderobes sadaļā? Atliek tikai iztēloties, cik daudzi no muzejos uzņemtajiem priekšmetiem ir palikuši mēmi, piedzīvojot neveiksmīgu iniciāciju jaunajā, mūžīgajā muzeja (aizsaules?) dzīvē, un pacietīgi gaida savu atklājēju.
Nākamā, antropomorfizētajam muzeja priekšmetam šķietami kārotākā realitāte ir uzmirdzēšana kādā izstādē. Tad priekšmets no medicīniski sterilās vides, ieklasificēts, diagnosticēts, atputekļots un restaurēts, ar baltiem cimdiem tiek iecelts iluzorā, uz laiku materializētā pasaulē, kas atšķirībā no krājuma plauktiem vairāk atgādina īsto dzīvi – ar zināmu dinamiku, emocionalitāti, dramaturģiju. Tomēr tas ir nākamais nosacītības līmenis, veiksmes gadījumā mākslinieciski viendabīgs metavēstījums, kurā pats priekšmets pilda tikai retoriska tropa funkciju.
Pat tādos viena priekšmeta solomuzejos kā zviedru karakuģim Vāsa veltītajā ikoniskais objekts kļūst par uzskates līdzekli sava laikmeta ambīcijām, fizikas zināšanām, amatnieku prasmēm un tendencēm kuģu apkalpes politikā. Nevarētu teikt, ka pašam priekšmetam tiktu pievērsts par maz uzmanības, taču tā detaļas ekspozīcijas apmeklējuma beigās paliek apziņā kā spožas lielāku stāstu inkrustācijas, ne otrādi. Līdzīgā kārtā latvietis ap Glika Bībeli mūsdienās saskata valodas un kultūras revolūcijas oreolu, vairs ne tik daudz teksta vai grāmatas materialitātes burvību. Šī attālināšanās no priekšmeta pamatfunkcijas un cilvēka kontakta ar to ir saprotama – jo tālāk laikā un telpā ir priekšmetam dabiskā realitāte, jo vairāk interpretatīvā, skaidrojošā darba veicams muzejam, līdz beigās ekspozīcijās noietais ceļš līdz priekšmetam kļūst garāks un būtiskāks nekā pats objekts. Pārsteidz kas cits – cik nekritiski mēs kā apmeklētāji pieņemam muzeja ielūgumu piedalīties mākslīgi radītajā realitātē – izstādē –, brīvi jaucot kuratoriālu vai māksliniecisku veiksmi ar vēsturisku patiesību. Šī parādība īpaši labi novērojama memoriālajos muzejos, kuros apmeklētāju populārākie jautājumi ir, piemēram, šādi: "Vai šī taburetīte tiešām piederēja Aspazijai?"
Publikas priekšā
Biogrāfisko priekšmetu piederēšanas un autentiskuma nozīme apmeklētāja acīs ir tik liela, ka tās ēnā paliek vienkāršais fakts, ka izstāde arī memoriālajā dzīvoklī ir tikai izstāde, kas izmanto priekšmetus noteiktu naratīvu pasniegšanai vai pierādīšanai. Ja muzejs izvēlas saglabāt Eduarda Smiļģa kā suģestējošas, monolītas, modernas teātra personības tēlu, no jauna tiek iekārtots viņa kabinets ar teātra dekorācijām līdzīgām kolonnām grāmatu plauktos, karaļa krēslu pie rakstāmgalda un it kā ikdienišķā nevērībā turpat nomestu portfeli ar kārtējo norakstīto vekseļu žūksni. Turpretim teātra elektriķu darinātā primitīvā plītiņa, pie kuras, gulēdams uz zemas lažiņas starp zemē sakrautām grāmatu kaudzēm, mūža nogalē vientuļi sildījies no Dailes teātra izraidītais režisors, tiek izmesta, grāmatas saliktas atpakaļ plauktos.
Priekšmeti dara savu darbu – apmierina publikas paģērējumu pēc objektīvas, iemiesotas patiesības. Taču kuru no patiesībām tie iemieso? Tie ir kā īsas saites starp pagātni un tās šodienas interpretāciju; to personīgais stāsts izbāl; tie kļūst par zīmēm jaunradītās sistēmās (izstādēs), kas liek tiem levitēt anahroniskā bezgaisa telpā – pagātnē, kas notiek tagad mūsu acu priekšā ar mums nepieciešamām korekcijām. Var gadīties arī otrādi – priekšmeta īpašais stāsts izstādē uz laiku kļūst nesvarīgs, jo ir nepieciešams tikai tā pamatfunkcijas demonstrējums. Tāds liktenis visai bieži piemeklē mēbeles – rakstnieku, zinātnieku un aktieru galdi un krēsli vienkārši atrodas ekspozīcijās un reprezentē stila mēbeles. Latvijas Kara muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā gluži parasta virtuves galda lomā skatāms komunistiskās pagrīdes izdevniecības galds ar tajā slepeni iebūvētu (ekspozīcijā neredzamu) burteni.
Priekšmetu nonākšana eksponātu lomās tomēr nozīmē zināmu augšupceļu. Katrs uznāciens publikas priekšā veido priekšmeta personību, jaunu identitāti, PR. Pirmkārt, reiz eksponētam priekšmetam ir cerības noturēties izstāžu apritē – muzejiem mēdz izveidoties tādu priekšmetu saraksti, kuri ceļo no izstādes uz izstādi un pa starpām tiek deponēti, kopēti, reproducēti. Piemēram, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam tāds priekšmets ir Jaņa Rozentāla glezna Princese ar pērtiķi.
Otrkārt, eksponētie priekšmeti noteikti tiek pamatīgi izpētīti, un otrādi – priekšmetu ar izstrādātu CV ir vairāk iemeslu izstādīt. Tādi priekšmeti kā Rozetas akmens Britu muzejā kļūst par izejas punktu, piemēram, ēģiptiešu rakstības izpētē, iekļūst izlasēs Pasaules vēsture 100 priekšmetos, tiem izstrādā veselas mājaslapas, katalogus, un muzeja ekspozīciju kartēs sarkanas bultas apmeklētāju aizved tieši pie tiem. Starp citiem priekšmetiem krājumos un ekspozīcijās tie iekārtojas hierarhiski augstākā pozīcijā – pieaug to finansiālā vērtība, tiem pievērstās muzejnieku un apmeklētāju uzmanības līmenis.
Treškārt, vērts atzīmēt ievērojamās rūpes par vērtīgiem atzīto priekšmetu veselības uzturēšanā. Izolēti no savas dabiskās vides gaismām, smaržām, temperatūras un pieskārieniem, muzejiskotie priekšmeti nonāk mūžīgā sanatorijā ar stabili labvēlīgu temperatūras un gaisa mitruma līmeni, bezskābes aploksnītēm, mīkstiem porolona stūrīšiem, maigām, cimdotām kopēju rokām; kodes ir iznīdētas, caurumi aizlāpīti, un samta seifs gatavs pārceļošanas gadījumiem. Distance starp ģimenes Bībeles kopā lasīšanu pie vakariņu galda un to pašu Bībeli aptumšotā telpā vitrīnā ar signalizāciju, neaizskaramu un nelasāmu, apmeklētājam jānoskrien iztēlē.
Kā kļūt par suvenīru
Pēdējā identitātes transformācija, kas priekšmetu sagaida muzejā, ir pārtapšana suvenīrā. Šie divi – muzeja priekšmets un muzeja suvenīrs – ir klasiski atmiņas instrumenti, un viens par otru vairāk mulsina, samudžina nozīmes. Muzeja priekšmetu ierobežo atkarība no apkārtesošās zīmju sistēmas. Teiksim, Raiņa rakstāmais dēlītis gultā Majoru vasarnīcā strādā kā paša Raiņa metonīmisks substitūts, kā Raiņa fiziskās klātbūtnes zīme vai arī Raiņa radošā procesa metafora. Bet ko šis pats dēlis apzīmētu, nolikts – nekur tālu – turpat muzeja nodarbību telpā starp guašas krāsām un plastilīnu vai sētnieka kambarī blakus slotai un sniega lāpstai? Priekšmeti un arī it kā pastāvīgākie mākslas darbi paši nespēj reprezentēt pilnu ainu, izstāstīt precīzu stāstu, tam ir vajadzīga dabiskā vai izstādes runājošā vide.
Iztēlosimies, ka Raiņa muzejs pēc rekonstrukcijas laistu apgrozībā jaunu suvenīru – dēlīti rakstīšanai gultā! Ja oriģinālais dēlis aizstāj Raini un suvenīrs aizstāj oriģinālu (vai muzeja kolekciju, vai ekspozīciju…), kurš no abiem, atsevišķi aplūkots, ir paradoksālāks? Suvenīru tik ļoti neiegrožo laiks un konteksts, taču to vietā nāk komerciāla interese par patērētāja paradumiem, nepieciešamība vienkāršot priekšmetu un tā nozīmi līdz viegli patērējamam līmenim. To var uzskatīt par pieejamības augstāko pilotāžu vai arī bēdāties par jēgas un precizitātes zudumiem. Mūsu dēlītim suvenīram, lai saglabātu rainiskumu, virsū noderētu autogrāfs, kāda nav oriģinālam, un, sekojot laikam, – mazi, gaumīgi planšetes turētāji. Taču ko beigās apzīmēs šis priekšmets, nonācis citā gultā, varbūt citā valstī, varbūt drīz pēc ceļojuma aizmirsts semiotiski pārblīvētā skapjaugšā starp citiem līdzīgiem priekšmetiem ar ātri gaistošu auru?
Anglosakšu viduslaiku poēmā Sapnis par krustu/Dream of the Rood pasaulē slavenākais koka krusts stāsta par savu pazemojumu, kā kokam tiekot nocirstam noziedzīgā nolūkā, par godbijību, turot Jēzus ķermeni, un eksaltāciju, pieredzot viņa augšāmcelšanos. Cilvēka pārdzīvojums ietiecas katrā lietas šūnā, nepieļaujot ne iespēju citādam diskursam. Pēc cilvēciskoto dzīvnieku didaktiskajām pasakām tas ir nākamais līmenis vienmērīgam antropomorfizācijas pārklājumam visā cilvēka klātbūtnes telpā. Arī muzeju priekšmeti, kuru biogrāfijām pierakstīti tik uzticamie skaitļi un fakti, ar savu regulāri mainīgo nozīmes un nozīmīguma maiņu uzrāda cilvēka pašprojicēšanos tajos. Visgodīgāk muzeju priekšmetos būs meklēt pēdas no cilvēku attiecībām, gaumes un kolekcionēšanas vēstures.