"Mums Latvijā, iespējams, pat grūti novērtēt, cik spēka, enerģijas un patiesas teātra mīlestības Laimonim Siliņam nācies ieguldīt, lai daudzu gadu garumā koptu un uzturētu latviešu teātra mākslu svešatnē. Viņa lolojums – Sanfrancisko Mazais teātris – kļuva par jauna ceļa gājēju ne vien savā radošajā darbībā, bet arī attiecībās ar Latvijas teātra pasauli. Par to viņam vēl un vēlreiz paldies!" – apsveica Nacionālā teātra režisors Edmunds Freibergs.
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kā arī jau neatkarību atguvušajā Latvijā Sanfrancisko mazā teātra vadošajam aktierim, režisoram un joprojām Amerikas latviešu diasporā ilgdzīvojušā teātra izveidotājam Laimonim Siliņam ir bijusi nozīmīga loma kultūras un personīgo sakaru veicināšanā starp trimdas un Latvijas latviešiem. Viņš uzturēja ar Latvijas profesionālā teātra ļaudīm dzīvus un cilvēciskus sakarus, kas bieži vien tika pārprasti. Tā reiz, piemēram, uzņemot savās mājās Astrīdu Kairišu, viņa garāžas durvis bijušas nokrāsotas sarkanā krāsā – sak, ko tu tur pinies ar tiem "komunistiem".
2006. gada 10. augustā Siliņš atzīmēja 80. dzimšanas dienu un 1966. gadā dibinātā Sanfrancisko mazā teātra 30 gadu pastāvēšanu. To Siliņš kopā ar aktieru trupu nosvinēja Rīgā ar Augusta Strindberga lugas Tēvs iestudējumu. Uzkāpt uz Nacionālā teātra skatuves viņš bija sapņojis jau no jaunības dienām. Sapni viņš realizēja 1978. gadā, uz Rīgu atvedot Harija Gulbja lugas Kamīnā klusi dzied vējš iestudējumu. Laimoņa un Brigitas Siliņu nopelni latvietības kopšanā un trimdas teātra dzīvo tradīciju uzturēšanā un attīstībā, kā arī okupācijas gados tik irreālajā kultūras sakaru veicināšanā ir novērtēta ar augstāko Latvijas valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeņiem.
"Kad Rīgā spēlē Brigita un Laimonis Siliņi, Sanfrancisko Mazā teātra dibinātāji un dzīvā gara uzturētāji, skatītāju netrūkst. Un tas skaidrojams ne tikai ar profesionālu interesi par aizokeāna tautiešu teātra aktivitātēm. Siliņu pāris tiek cienīts un godāts kā kultūras misionāri, kas nenogurstoši daudzu desmitu gadu garumā gādājuši par dzimtenes teatrāļu viesizrādēm Amerikas kontinentā. Uzņēmuši, izmitinājuši, barojuši, guldījuši, aptekājuši visus, kuru maršrutā ietilpa Rietumkrasta latviešu centri," Teātra Vēstnesī (2004., nr. 2.), recenzējot Siliņu iestudēto Māras Zālītes lugu Zemes nodoklis, rakstīja Gundega Saulīte. Kritiķe secināja, ka "cilvēciska siltuma un savstarpējas pievilkšanās spēka piepildītā izrāde" pēc žanra drīzāk tuvojas "skumjai, romantiskai pasakai, neizsmeļot autores iezīmēto vēzienu no traģiskā līdz komiskajam". Varbūt tāpēc, ka traģiskā Laimoņa Siliņa biogrāfijā ir pieticis? Intervējot kultūras misionāru 2013. gada rudenī Rīgā, radās priekšstats, ka viņa dzīves kredo ir – pieklājīgs cilvēks ir jautrs cilvēks.