Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Mistiskais un nezināmais viņpus pašsaprotamā

Mums ir jāpiedāvā kaut kas īpašs un raksturīgs šim reģionam. Arnis Balčus ne tikai fotografē, bet arī vada žurnālu fotokvartāls.lv un organizē Rīgas fotomēnesi

Otrais Rīgas fotomēnesis interneta vietnē rigaphotomonth.com sevi piesaka kā "starptautisks fotogrāfijas festivāls, kas iepazīstina ar aktuālo Ziemeļ- un Austrumeiropas fotogrāfijā". Aktualitāšu parāde jau ir sākusies – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama izstāde Gleznas un skulptūras, kas ilustrē triju paaudžu Latvijas fotogrāfu eksperimentālos mēģinājumus. Savukārt šovakar Dzelzceļa muzeja izstāžu zālē tiek atklāta kuratoru grupas (Arnis Balčus un Alnis Stakle no Latvijas, JH Engstrems no Zviedrijas) veidotā izstāde Teritorijas. Festivāla programma pārsteidz ne tikai ar notikumu daudzumu, bet arī daudzveidību: izstādes pilsētvidē un mākslai neierastās vietās, tikšanās ar māksliniekiem, radošās darbnīcas, lekcijas, filmu seansi, jauno fotomākslinieku portfolio skates jomas profesionāļiem no ārzemju institūcijām. Daļu no fotomēneša norisēm savas mākslas grantu programmas ietvaros atbalsta ABLV Charitable Foundation, lai veicinātu sabiedrībā izpratni par pārmaiņām, kādas skārušas attēla lomu un nozīmību laikmetīgās mākslas muzeju krājumu veidošanas stratēģijās. Kaut gan varētu likties, ka daļa no Rīgas fotomēneša pasākumiem paredzēti šaurai profesionāļu auditorijai, tie skar plašākas nozīmes sociālās parādības, piemēram, fotogrāfiju neatņemamo klātbūtni mūsu ikdienas pieredzē, to tehnoloģisko formu un nesēju dažādošanos, kā arī procesus, kuru rezultātā fotomateriālu datubāzes kļuvušas par spēcīgiem konkurentiem tradicionālajiem plašsaziņas medijiem. Fotoattēlu radīšana, kas sen vairs nav noslēgtas fotogrāfu cunftes monopols, nu gandrīz no ikviena prasa laika griežiem adekvātas spējas orientēties un līdzdarboties nemitīgajā attēlu plūsmā. Šīs prasmes ir nemitīgi pilnveidojamas, tāpēc fotomēneša programma ir pelnījusi rūpīgu izpēti un atsaucību.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors



Rīdzinieki pavasarī tiek lutināti ar fotogrāfiju. Rīgas fotomēnesis, sācies 2. maijā, ilgs līdz 16. jūnijam. Tā direktors ir Arnis Balčus, žurnāla fotokvartāls.lv redaktors. 2003. gadā jaunais fotogrāfs Arnis Balčus sevi pieteica ar intīmiem, trausliem un tehniski apzināti nepilnīgiem mirkļuzņēmumiem. Šodien, lai arī estētiski un tematiski atšķirīgs, viņš turpina savos darbos, paša vadītajā žurnālā un fotomēnesī pārstāvēt jauno un neviendabīgo.

Kas raksturo šodienas fotogrāfiju?

Žanru sajaukšanās un saplūšana ar citiem medijiem, piemēram, performanci, tēlniecību, glezniecību. Autori spēlējas ar pašu mediju, un darbos bieži nav ietverts lineārs naratīvs, skaidrs sociālais konteksts. Tajā pašā laikā arī tradicionālā dokumentālā fotogrāfija ir spēcīgs paņēmiens, un es pat teiktu, ka tā piedzīvo renesansi. Tā mēģina rast jaunus paņēmienus un arī jaunu valodu, kas, tāpat kā kino, runā par vispārzināmām tēmām. Taču arī skatītājs mācās lasīt arvien sarežģītākus stāstījumus, un fotogrāfija to izmanto. Tāpēc ir tā, ka mēs aizejam uz izstādi un tur ne vienmēr ir tikai vienā rindā izvietotas bildes ar skaidru tēmu, bet bieži vien – ļoti atšķirīgu žanru fotogrāfijas, kā arī objekti, zīmējumi. Šodien tas nešķiet problemātiski, lai arī pirms desmit gadiem varēja likties, ka tās citas lietas neiederas, nerada sērijas tīrību. Pats atceros, ka pirms gadiem divdesmit uzskatīja, ka nevar vienā sērijā likt kopā krāsu un melnbaltās fotogrāfijas. Tāpat vēl tikai nesen likās, ka dažādi žanri īsti nelīmējas kopā, teiksim, reportāža ar portretiem. Tagad neviens par to vairs nerunā.

Fotomēneša tēma ir diezgan plaši definēta, vienīgais, kas ir akcentēts, ir ģeogrāfija – Austrumeiropa un ziemeļi. Kāpēc šis ģeogrāfiskais fokuss?

Eiropā notiek simtiem festivālu, un tie visi ir diezgan līdzīgi. Ja mēs domājam ilgtermiņā – kā izcelt Rīgas fotomēnesi Eiropas kontekstā –, mums ir jāpiedāvā kaut kas īpašs, vairāk raksturīgs šim reģionam. Šeit ir perifērija Vakareiropas kontekstā, un, ja mēs gribam iegūt auditoriju no ārzemēm, tai interesantāk būs braukt uz šejieni skatīties lietas, kuras šie cilvēki nav redzējuši, nevis kārtējos hitus no Vācijas un Anglijas, kaut gan īstermiņā tie garantētu lielāku publicitāti. Centrāleiropa šogad pārstāvēta tikai ar vienu poļu mākslinieci.

Vai jūs pozicionējat šo reģionu tīri kā ģeogrāfisku, nevis estētiski atšķirīgu vienību?

Pamatā ģeogrāfisku, jo, ja sākam definēt estētiski, tas nozīmē, ka kaut ko izslēdzam. Daudzveidība ir tas, kas raksturo mūsdienu fotogrāfiju kā mākslu. Izvēloties ģeogrāfisku piesaisti, mēs akcentējam mūsu atrašanos pa vidu starp ziemeļiem un austrumiem un to, ka mums ir labas attiecības un sadarbība gan ar vieniem, gan otriem; tiešā veidā starp ziemeļiem un austrumiem šādu tīklojumu ir mazāk.

Kā tu nonāci līdz fotokvartāls.lv redaktora un Rīgas fotomēneša organizētāja postenim?

Kā visiem, arī man ir jāmaksā rēķini, un pelnīt ir patīkamāk savā nozarē nekā reklāmā vai tīrā žurnālistikā. Skaidrs, ka viens virziens, kas Latvijā ir izteikti dominējis, ir tā sauktā fine art jeb mākslas fotogrāfija, kurai kājas aug no piktoriālisma, kas bija XX gadsimta sākuma virziens. Tas mēģināja līdzināties glezniecībai un izmantot tās izteiksmes līdzekļus. Latvijā noteikti nav bijis daudz vietas dokumentālajai fotogrāfijai, kas vienmēr ir bijusi marginālāka – pat vēl pagājušā gadsimta 90. gados. Tas ir viens virziens, kam pievērsās fotokvartāls.lv, līdzās tam, ko var dēvēt par laikmetīgo konceptuālo fotogrāfiju. Tā droši vien vēl mazākā mērā bija saprotama vietējai auditorijai, jo gluži vienkārši nebija, kur to regulāri apskatīt.

Žurnāls kaut kādā ziņā ir pievedis auditoriju tuvāk laikmetīgai izpratnei par fotogrāfiju. Atceros, ka sākumā sastapāmies ar negatīvu attieksmi, īpaši komentāru veidā. Tas viss, gadiem ejot, ir pierimies. Protams, noteikti ir daļa cilvēku, kas vienkārši ir novērsušies no žurnāla, bet ir arī daudzi, kas to ir pieņēmuši. Īpaši jaunākai auditorijai fotokvartāls.lv ir bijis pietiekami interesants un vērtīgs ceļa rādītājs viņu pašu radošajā attīstībā.

Tu sevi pieteici ar mirklīgām, intīmām un neperfektām fotogrāfijām. No kurienes guvi šādu atspēriena punktu? Esi mācījies pie Andreja Granta.

Tu domā sēriju Es, draugi un mīļākie (2003)? Tur nebija konflikta ar to, ko pārstāv Grants, – tā arī bija dokumentālā fotogrāfija. Es sāku fotografēt jau bērnībā un, kad aizgāju pie Granta, biju tur pats jaunākais – man bija 14 gadu. Arī manas pirmās bildes bija melnbaltas un klasiskas, bet nāca autori, kas uzrunāja. Piemēram, Volfgangs Tillmanss. Toreiz likās ļoti dabiski fotografēt to, kas notiek man apkārt. No šodienas skatpunkta tās bildes vairāk liekas vērtīgas kā tā laika dokuments, jo pati estētika tikusi tiražēta gan mākslā, gan reklāmā.

Kas ir tas, ko Andrejs Grants spēja dot tik daudz dažādiem fotogrāfiem?

Pirmkārt, tolaik nebija daudz citur, kur doties. Man ir grūti formulēt, bet droši vien pamatlietas domāšanā. Viņš bija arī kanāls uz citiem informācijas avotiem laikmetā pirms interneta. Izaugsmei ir ļoti būtiski, kādu informāciju cilvēks saņem jaunībā. Protams, sākumā visi kopē, un arīdzan es droši vien agrīnajos darbos ietekmējos no Roberta Mepltorpa un Sindijas Šērmenas.

Kāds ir bijis tavs fotogrāfiskais attīstības ceļš pēdējos gados?

Šķiet, visi pēdējo astoņu gadu fotoprojekti ir bijuši saistīti ar Latvijas identitāti, īpaši tēmām, kas skar kolektīvo atmiņu un daļēji arī seksualitāti. Tēmām, kas ir noklusētas, mazāk populāras, bet ir daļa no mūsu kopējās vēsturiskās pieredzes. Īpaši to var teikt, runājot par projektu Uzvaras parks, kurš vēl nav noslēdzies, jo plānoju šogad izdot grāmatu.

Tu mēģini šīs tēmas risināt?

Es domāju, ka es drīzāk uzdodu jautājumus, ne tik daudz dokumentēju. Lai arī projektiem ir dokumentāls raksturs un tos pat varētu skatīt dokumentālās fotogrāfijas kontekstā, tajos nav klasiska lineāra naratīva. Mani pēdējā laikā interesē fotogrāfija, kurā tev kā skatītājam nav uzreiz viss skaidri saprotams. Kā fotokvartāls.lv redaktors esmu ļoti daudz atskatījies klasiskos fotostāstus, visbiežāk par kādiem mirstošiem ciematiem dažādās perifērijās, kuriem ir ļoti skaidra struktūra un harmonisks ritms. Arī manas pēdējās sērijas iesākumā līdzinājās klasiskiem fotostāstiem, un tikai darba procesā es tos dekonstruēju, pašsaprotamo un skaidro aizstājot ar mistisko un nezināmo. Par topošo Uzvaras parka grāmatu es neko neteikšu, un tai pat nebūs priekšvārda – skatītājs pats varēs veidot vēstījumu.

Tas arī ir diezgan piesātināts temats, par kuru tik daudz ir teikts.

Skaidrs, ka Uzvaras parks tur smagu vēsturisko nozīmju nastu, bet es kaut kādā ziņā saprotu gan 9. maija, gan 16. marta svinētājus. Mums nevajadzētu cepties par to visu. Lai cilvēki svin, ko grib, ja reiz mums ir tāda izčakarēta vēsture – nekaunēsimies no tās.

Tev piemīt žurnālista instinkts uzdot neērtus jautājumus, bet vai patīk arī konfrontēt cilvēkus?

Tas nav pirmais, par ko es domāju darot, lai arī kaut kādā brīdī tas tā var izskatīties.

Gan seksualitātē, gan tautas identitātē ir noklusētais, bet tev nepatīk lietu noklusēšana? Vai tā tu nonāci no kaut kā intīma līdz tik publiskam kā vēsturiskā atmiņa?

Tu to tā salīmēji. Mēs visi kaut ko slēpjam un noklusējam. Slēpšana un aizmiršana ir arī normāla nācijas identitātes veidošanas procesa daļa. Bet, jā, man droši vien patīk runāt par noklusēto.

Katras valsts vēstures grāmatās ir kādas neietvertas lietas, un mani interesē runāt par tām. Līdz interesei par Latvijas identitāti es nonācu, dzīvojot ārzemēs. Man bija projekts Amnēzija (2009), kurā es vairāk inscenēju aizmirstos rituālus. Tas bija par aizmiršanu un nācijas kolektīvās atmiņas veidošanas procesu. Es diezgan daudz apceļoju bijušo PSRS un beigās pievērsos Latvijai.

Cik lielā mērā tu izmanto sociālos medijus? Netaisi glītas ēdienu bildītes un neliec Instagram?

Es domāju, ka Instagram iespējas izmantoju nepietiekami – vajadzētu vairāk. Taču esmu sapratis, ka man nav ko izlikties.

Ar ko tu fotografē?

Instagram nolūkiem ar telefonu, citiem – ar visu, kas pagadās. Tas ir vēl viens aspekts – tikt vaļā no savas kameras verdzības. Tā ir atbrīvojoša sajūta, ka vairs nav būtiski, ar ko tu to dari. Man arī nav problēmu integrēt savos darbos atrastās citu autoru fotogrāfijas.

Integrēt vai tieši izmantot?

Bija projekts Viņpus Zilupei (2015), kurā es paņēmu atrastas bildes un tiešā veidā izmantoju par sava projekta sastāvdaļu. Es piešķīru tai fotogrāfijai jaunu dzīvi un norādīju uz tās izstādes gada datumu, pat ja tā uzņemta pirms 60 gadiem.

Vai Fotokvartāls labi reprezentē vietējo fotogrāfijas pasauli?

Mēs noteikti nevaram teikt, ka reprezentējam vairākumu. Tavs jautājums gan skar plašāku tēmu, piemēram, muzeju krājuma trūkumu, un diez vai žurnāls spētu tādu funkciju uzņemties. Vai arī pētniecības funkciju. Mēs drīzāk reaģējam uz aktualitātēm.

Fotomēnesī pārsvarā ir jaunu autoru darbi, tajos jaušams jauneklīgums, tie ir stāstoši un diezgan konceptuāli, tajā pašā laikā juteklīgi un ar fokusu uz marginālo. Tajos var just tavas intereses fotomākslā?

Noteikti, ka tā ir. Tas, protams, nav vienpersoniski, jo organizatori mēs esam vairāki.

Pamanāms, ka no vietējiem ir izstādīti mazāk pazīstami fotogrāfi.

Tieši tā, tas ir tāpēc, ka autoru, kas veido Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas kopienu, nav daudz un visi viņus zina. Mēs vēlējāmies piedāvāt kaut ko mazāk zināmu, to vidū autorus, kuri ir jauni un kuriem tie ir pirmie projekti.

Vai tavi darbi tiek izstādīti festivālā?

Nē. Esmu gan sevi kompromitējis, ieliekot savas bildes Fotokvartālā, un vienmēr pēc tam to nožēlojis. Man ir jāizmanto citi kanāli.

Vai Rīgas fotomēneša tēmas ir savstarpēji saistītas, vai arī tās formulējāt, ņemot vērā dažādās intereses vai arī pēc izvēlētajiem darbiem?

Pamata tematiskais virziens ir Teritorijas, robežas un savienojumi. Tas ir plašs un kaut kādā ziņā ir attiecināms uz visu fotogrāfiju, jo tā grozās ap skatīšanos, meklēšanu, jaunu robežu atklāšanu. To var interpretēt sociāli, ģeogrāfiski vai estētiski, līdz ar to ar šo nosaukumu var parādīt daudz dažādu lietu.

Mūzikā mūsdienās dekonstruē vecas estētikas, vai tā tas ir arī fotogrāfijā?

Fotogrāfijā mūsdienās izteiktāki ir divi virzieni – abstraktāks, kas neietver vēstījumus, un klasiskāks, ar sociālu raksturu, kas mēģina caur fotogrāfiju risināt jautājumu, kas mēs esam.

Fotomēnesī tīrā veidā nav pārstāvēts ne viens, ne otrs no tevis minētajiem virzieniem.

Tajā pašā laikā galvenajai izstādei ir vienojoša sajūta, lai arī tematiski un vizuāli bildes nav līdzīgas, un es šo sajūtu nespēju definēt. Tomēr dokumentālais tur parādās vairāk nekā abstraktais, lai gan šī robeža visu laiku pārvietojas. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja