Tajos piedalīsies 47 diasporas mākslinieciskie kolektīvi – 26 kori, 17 deju kopas, trīs folkloras ansambļi un viens koklētāju ansamblis. Kādam tā būs debija, kādam – tradīcijas turpināšana, kādam – atgriešanās pēc ilgāka pārtraukuma.
Kolektīva izlīdzsvarošana
Briseles latviešu dejotāji šī gada pavasarī ar programmu Spārnuceļš atzīmēja piekto dzimšanas dienu un jau ir paspējuši ierakstīt savu nosaukumu svētku vēsturē – tas ir pirmais diasporas kolektīvs, kas noorganizējis skati ārpus Latvijas (ierasti tos izvērtē pēc iesūtītā videomateriāla – red.). Tajā patlaban dejo 20 meiteņu un 11 puišu, starp kuriem ir septiņi precēti pāri. Tie ir gan diplomāti un ierēdņi, gan ar institūcijām nesaistīti cilvēki. Vairākums ir latvieši, taču dejo arī nīderlandietis, anglis, igaunis un beļģis. "Viņi visi ir precējušies ar skaistām latviešu meitenēm, viņi visi runā latviski un dejo latviešu dejas," saka kolektīva vadītāja Dagnija Martinsone.
"Reizēm, kad mūsu lielais kuģis sašūpojas, daudzas lietas izlīdzsvaro tieši puiši, kuri ir miera, pacietības, omulības un humora pilni, viņi ir rūdīti, stabili, spēj daudz kam stāvēt pāri un visu mums piedod," viņa stāsta. Gatavojoties Deju svētkiem, ir bijis jāpieņem daudz izšķirīgu lēmumu, viens no tiem – tērpu jautājums. "Esam taču no dažādiem novadiem, tādēļ nebija nemaz tik viegli vienoties," saka Dagnija Martinsone. Kopīgās diskusijās izlēmuši par labu Alsungas tērpam.
Uz Briseles flīžu grīdām
Ideja par deju kolektīva Briseles latviešu dejotāji dibināšanu radusies "kādā futbola laukumā, kopā esot pulciņam meiteņu, kamēr viņu vīri sportoja". Šajos piecos gados viņi iestudējuši gandrīz sešdesmit deju, kas izrādītas latviešu svētkos un popularizējot Latvijas kultūras mantojumu. Pirms diviem gadiem sākuši apgūt Deju svētku lieluzveduma Tēvu laipas programmu. Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā LR Pastāvīgās pārstāvniecības ES telpās. "Visur ir flīžu grīda, taču ir nojaucamas foajē sienas, lai izveidotos brīvs laukums un mēs varētu dejot," atklāj vadītāja.
Dagnija Martinsone uzskata, ka viņas kolektīvam vislabāk padodas jestrās un lustīgās dejas, "taču mīļākās ir pavisam citas – romantiskās, liegās un jutekliskās". Tomēr iesaistīšanās šajā kolektīvā nav tikai iespēja dejot. "Dzīvojot dažus tūkstošus kilometru no mājām, ir svarīgi, ka varam kā liela saime kopā ne tikai dejot, bet arī svinēt svētkus, sportot, dziedāt un spēlēt teātri, apmeklēt izrādes vai vienkārši krodziņā iedzert alu," viņa stāsta. Atšķirībā no Latvijas līdzās nav tuvinieku, un, "kad uz sitienu kaut ko vajag, arī tad mēs esam cits citam".
Londona dejos Daugavas stadionā
"Dejošana Dziesmu un deju svētkos mums nav jauns piedzīvojums, bet braucam uz Rīgu ar lielu entuziasmu un pozitīvām emocijām," saka Viktors Grigulis, kura vadītā deju kopa Londona dejo jau ir piedalījusies trīs svētkos. Tās vēsture aizsākusies 1977. gadā, kad Londonā notika ceturtie Eiropas Dziesmu svētki – tajos Viktors Grigulis uzaicināts būt par tautas deju lieluzveduma māksliniecisko virsvadītāju. "Apzināju vairākus bijušos dejotājus, kuri tajā laikā dzīvoja vai studēja Londonā, un apvienoju viņus jaunā deju kopā," viņš atceras. 1988. gadā radusies iespēja satikties ar tautas deju ansambļa Liesma vadītāju Imantu Magoni, ar kuru izveidojusies cieša sadarbība un kurš palīdzējis noorganizēt vairākus koncertus Latvijā. Deju kopas pastāvēšanas laikā dalībnieku sastāvs ir svārstījies no 12 līdz 44. "Uz šī gada svētkiem braucam 37 dejotāju sastāvā," piebilst vadītājs. Patlaban tajā dejo 13 trimdas pēcteču, bet pārējie ir nesen no Latvijas atbraukuši cilvēki. "Esam cītīgi un apzinīgi gatavojušies," saka Viktors Grigulis, kura vadībā mēģinājumi Daugavas vanagu namā Londonā notiek divas reizes nedēļā. Pie viņiem ir viesojusies arī horeogrāfe Gunta Skuja, lai palīdzētu iestudēt atsevišķas dejas. "Neviltots dejotprieks, atraisītas kustības un disciplinēts izpildījums," šo deju kopai veltīto britu mediju raksturojumu tā centīsies nodemonstrēt arī Rīgā.
Ko sagaidāt no šiem Dziesmu un deju svētkiem?
Dagnija Martinsone, vadītāja:
Ļoti gaidu satikšanās prieku ar saviem iepriekšējiem kolektīviem, ar bijušajiem kolēģiem – dejotājiem – un pozitīvu emocionālo pārdzīvojumu, ko spēj dot šāda milzu kopābūšana un kopādejošana. Tomēr visvairāk gaidu svētku sajūtu kopā ar Briseles latviešu dejotājiem, jo jau tagad gribas atslābt, baudīt un ļauties. Gribas pašai sajusties brīvai, dejojošai un mazliet bezatbildīgai!
Violeta Birzniece, dejotāja:
Gaidu kopības sajūtu, aizkustinājumu sirdī un tauriņus vēderā un kājās. Sajūtas ir kā pirms eksāmena, kurā sev jāpierāda, ka varu tikt galā gan ar mēģinājumu grafiku un koncertiem, gan ar diviem maziem bērniem. Paldies jau iepriekš ģimenēm par atbalstu!
Ilze Eglīte, dejotāja:
Noķert sajūtu, kad uzmetas zosāda no tā, ka esmu latviete. Piederības sajūtu.
Ilze Baranovska, dejotāja:
Gaidu vel nekad nepiedzīvotas emocijas, par ko tik daudzi runā. Gribas saprast, kā tas ir – būt vienam no tūkstošiem, kas veido milzu rakstu un nes vēstījumu skatītājiem. Tāds maziņš puteklis zvaigžņu paklājā – un tomēr apzināties, ka bez mazā puteklīša nesanāktu tas skaistais paklājs!
Māris Koņuševskis, dejotājs:
Es gaidu neaizmirstamu emociju gammu, par kuru varēšu stāstīt un pārstāstīt saviem mazbērniem. Zinu, ka tā kopības un vienotības sajūta, kas valdīs gan mēģinājumos, gan koncertos, būs kaut kas līdz šim nebijis manā dzīvē.
Ilze Vesere, dejotāja:
No svētkiem sagaidu skaistu laiku, skaistu deju koncertu un lai viss izdodas! Bet ja pavisam personiski, tad tagad man mazliet velk uz nostaļģiju – gribētos, lai būtu tikpat emocionāli skaistas noskaņas kā 1993. gadā, kad es pirmoreiz piedalījos Deju svētkos. Tā simboliski – Deju svētkos piedalīšos ar 20 gadu intervālu, jo 1998. gadā biju koristu rindās, vēlāk – kā skatītājs. Ai, pavilka uz atmiņām.
Coen Sedee, dejotājs:
Šī ir pirmā reize, kad piedalos, un īsti nezinu, ko es varu sagaidīt. Tātad gaidu nepazīstamo. Noteikti, ka klāt būs arī stress, sviedri, šaubas, piekusums utt. Bet – beigu beigās – prieks, lepnums, solidaritāte un laime uzvarēs! Vai ne?
Maija Liepiņa, dejotāja:
Tikai lielu prieku un lepnumu par to, ko spējam un darām... un vēl kādu piedzīvojumu, kas sākumā varbūt nešķitīs jautri, bet pēc gadiem liks atcerēties un pasmieties...
Jānis Baltais, dejotājs:
Nu man gribas pozitīvas emocijas. Viss pārējais ir pakārtots...
Guna Zaķe-Baltā, dejotāja:
Māju sajūtu un lepnumu par savu tautu.
Agnis Sauka, dejotājs:
Es gaidu pozitīvas emocijas un savas latvietības baterijas uzlādēšanu ilgam laikam.
Dace Kalniņa, dejotāja:
No svētkiem gaidu lidojumu, tādu vieglu, foršu eiforiju, kur visi priecīgi kopā veido stāstu – lūk, tādi mēs esam, un, lūk, kāds skaistums mums (latviešiem) pieder! Un, jā, gribu zināt, kā emocijas atšķiras no stāvēšanas Mežaparka Lielajā estrādē un dejošanas laukumā. Un vispār – gribu foršu ballīti veselas nedēļas garumā. Un, protams, gribu dziedāt 11. tramvajā. Ikdienā tā nedarīsi!