Vilmas Cīrules aktīvā koncertdarbība ilga 30 gadus - no 40.gadu beigām līdz 70.gadu beigām, kad viņa koncertos uzstājās gan kā soliste, gan kā koncertmeistare, kura, strādādama Latvijas valsts konservatorijā, Latvijas Radio un Latvijas filharmonijā, sadarbojās ar teju visiem mūsu izcilajiem dziedātājiem un instrumentālistiem, koncertējot gan Latvijā, gan ārpus tās.
"Vilma ir bijis ārkārtīgi gaišs un dzīves apliecinošs cilvēks. Allaž pozitīva, allaž uz visu skatīdamās ar sapratni un tādu savdabīgu, tikai viņai piemītošu šarmu. Mēs sākām strādāt, kad vēl biju skaļi bļaujošs skuķis mūzikas skolā Rīdze, un viņa kopā ar Andri Daņiļenko mani skoloja un bija mani aizbildņi, fani un palīgi visā ceļā. Un vēl ilgus gadus Vilma bija mans draugs, kuram es allaž piezvanu gan La Scala debijā, gan Zalcburgas debijā. Ja laika nav, viņa zvanīja manam vectēvam, lai uzzinātu manus jaunumus. Pēdējā lielā tikšanās mums bija saviļņojoša - LTV filmēja dokumentālo filmu un pirmo epizodi rīkojām pie Cīrulītes mājās. Aizkustinoši bija tas, ka viņa, būdama savā vecumā un nejuzdama vairs pirkstu galus, likās spēlēt klavieres mums priekšā. Mēs raudājām. Mūzika nāca no sirds un tik viegli.Viņa it kā pati vēroja savu spēli un smaidīja. Viņa bija ģeniāls mūziķis," savu skolotāju atminas operdziedātāja Marina Rebeka.
Pianiste Vilma Cīrule savulaik absolvējusi Valmieras Mūzikas skolas pedagoģes Alvīnes Liepiņas-Sinepas klavieru klasi. Atceroties Valmieras Mūzikas skolā pavadītos gadus, pianiste savā 90. dzimšanas dienā stāstīja: "No manu vecāku mājām, paveroties lejup, bija redzama Ziloņu iela. Tur atradās mūzikas skola un pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt klavieru skaņas. Man arī gribējās iet mūzikas skolā un iemācīties skaisti spēlēt klavieres. Mūzikas skolas direktors bija Arnolds Sineps, bet klavieru skolotāja - viņa šarmantā kundze Alvīne Liepiņa-Sinepa. Jau iztālēm biju Sinepkundzi ievērojusi un man ļoti gribējās būt viņas skolnieku vidū. Tā arī notika. Iestājoties nekādu problēmu nebija. Notis pazinu, vēlēšanās mācīties bija. Kā pirmo, ieejot klasē, ievēroju lielo, melno, ar ādu apvilkto dīvānu, uz kura sēžot gaidījām savu rindu, lai tiktu pie "lielajām" klavierēm. Sākumā man mana skolotāja likās nedaudz lepna, bet patiesībā viņa ļoti rūpējās par saviem skolniekiem. Mums katram bija maza burtnīciņa. Tur tika ierakstīti mājās izpildāmie uzdevumi, katru reizi izdarītas piezīmes par mājās paveikto. Sinepkundze vienmēr ļoti uzmanīja, lai nošu teksts tiktu apgūts kārtīgi. Man viss labi padevās – muzikālā atmiņa bija ļoti laba un arī dzirde – absolūtā, tādēļ bieži tiku rādīta viesiem no Rīgas, kuri brauca gan koncertēt, gan iepazīties ar mūzikas skolas darbu. Tā iepazinu gan profesoru Paulu Šūbertu (Sinepkundze bija absolvējusi viņa vadīto klavieru klasi konservatorijā), arī komponistu Jāzepu Vītolu. Šai sakarībā jāpiemin Sinepkundzes lielā rūpība, ar kādu viņa man palīdzēja sagatavoties pirmajam koncertam. Mans uzdevums bija atklāt Jāzepa Vītola skaņdarbu vakaru 1932. gada 18. martā Valmieras ģimnāzijas zālē. Muzicēja gan pedagogi, gan audzēkņi. Tā tālajā 1932. gadā pirmo reizi uzstājos plašākas publikas priekšā. Liels prieks bija saņemt Jāzepa Vītola uzslavu un laba vēlējumus turpmākajām mācībām. Tā jau bērnībā iezīmējās mans ceļš. Vispirms mūzikas skola, tad konservatorija."
Pēc Valmieras Mūzikas skolas beigšanas Vilma Cīrule turpināja klavierspēles studijas Latvijas Konservatorijā pie Paula Šūberta un 1944. gadā absolvēja viņa klavieru klasi.
Pēc studijām Vilma Cīrule strādāja par koncertmeistari Latvijas Valsts konservatorijā (1944–1945), par solisti un koncertmeistari Latvijas PSR Radio un televīzijā (1945–1975), no 1955. gada – Latvijas Valsts filharmonijā. No 1980. līdz 1996. gadam Vilma Cīrule bija pasniedzēja kamerdziedāšanas klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, pēc tam strādāja par koncertmeistari skolēnu jaunrades namā Rīdze. Pianiste daudz koncertējusi Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Bulgārijā, Rumānijā, Polijā, Īslandē, Kanādā. Vilma Cīrule muzicējusi kopā ar čellistu Ernestu Bertovski, vijolnieku Induli Dālmani, dziedātājiem Laimu Andersoni, Žermēnu Heini-Vāgneri, Leonardu Daini, Jāni Zāberu un citiem mūziķiem. 2003. gadā māksliniece saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, 2007. gadā – Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.