Rozā tulpes ar pastmarku
sveicieniem
no putekļiem klātiem pasaules
krustpunktiem
Tev nepieder nekas
Tev pieder viss
Arī laika zeltītā josta
ko tu apliec ap vidukli
un saproti –
ka ar katru reizi tai
jākļūst garākai
Tev jānes šī svētība ārpus
mājas
Tu apdzīvo rietumus
es vēl austrumiem
pazoles mainu
Kāpnes stāvākas nekā līdz šim
Tevi vairs nepazīstu
Tu bruģē pamesto dienu
Mani soļi jau bēniņos skan –
klusāk – gaist
Es ieskatos tulpēm acīs
un apsolu atgriezties
Kāds no debesīm bārsta
pelnus
Jūrai
Nepūlies mani glābt
Esmu iekonservēts vientuļas salas
tumšajos rifos ar
klusējošiem gliemežvākiem
pie kājām
Paisumi un bēgumi atnes
un aiznes vēstules no tevis
Es tās vairs nelasu
Dienu pēc dienas sveloša saule
lien man ausīs un mutē
Dzēšot pēdējo sāļo šļakstu
Putu balti mākoņu milži
nolaižas tik zemu ka
dzirdu to horizontālo gaitu
Debesis vienmēr tos patur redzeslokā
Putni rītos dzen kukaiņus
no tērauda kaulu spraugām
kā ļaunos garus tad ar knābjiem
pulē vējā nobrāztos sānus
Es rūsēju no iekšpuses kad
garām peldošo kuģu acis
salutējot nolaiž plakstus
Pamazām kļūstu par klinti
ar ieraktu enkuru smiltīs
Putni atlido vij manī ligzdas
mazuļus perē
Viņu mūžīgās gaviles un slavinājumi dzīvei
atbalsojas manī kā jaunība
- Apklustiet apklustiet putni
Vai dzirdat?
Jūra veļ krastā "Pater Noster".
* * *
Manām domām cauruļu nepietiek
Tās lieku stateniski un šķērsām
Par pareizu līkumu priecājos
Kad daļas ir savirknētas
Mirkst kubulā tikko iejaukta smilts
Ar kuru var griestus izberzt baltus
Kad caurules skalos ūdens auksts
Manas rokas kļūs tavi griesti
Tā būs vienīgā reize
Kad tev jāiztiek būs bez smiltīm
Nāc es uzklāšu galdu
un uzvilkšu baltu kreklu
Nāc vēlāk griestiem būs
augstāka cena.
* * *
Man piezvanīja savādnieks mūks
ar autogrāfu uz platās pieres
Par ticību steidzām mēs vienoties
pavisam tieši – bez glaimiem
Izskatījām un pazudām
viens otra izgrebtās laivās
Bez burām mastā tās
virzienu mainīt izvēlējās
Tas bija nedaudz komiski
tomēr iekāpām katrs savā
Pēc laika piedzima piestātne
nokļūt tur nebija viegli
Meklējām ceļu uz sākumu
kur Bija un Nebija tiekas
kur rāma bezgalība
apvij klinšainās radzes
Līdz sapratām – nu ir ziepes
jo tālāk vairs nav kur steigties –
slieksnis mums pagājis garām
kā laika lēciena elpa
Nakts smaržo pēc ambrozija
un baltas Dieva maizes.
* * *
Tik garas rindas pie tevis
Prāts saka – bēdz bēdz
Sirds apsola klusēt – par pavasari
kas kā pali gāžas no acīm
netaupot pumpurus vāros
Apturi skanošo plūsmu –
ja vari
Apturi cīruļus sniega rozes
un flautas
Apturi – ja vien vari
Vai sagaidi – pavasari
Es būšu rindas pašā galā
ar cīruļiem sniega rozēm
un flautām.
* * *
- Man nepatīk sarkanā gaisma –
tā viņš sacīja visām
kas ķemmēja viņa garos matus
Bet viņas dzirdēja gulbja dziesmu
augstu virs meža malas
Ikreiz – kad viņš redzēja
pretī nākam sievieti skaistu
sarkana gaisma izlija
viņam no acīm
Iekrāsoja vaigu kaulus
lūpu kaktiņus maigi
aprija tuvāk plūstošos vaibstus
kleitas un blūzes no zīda
Ikreiz – kad viņš izcēla sievieti
no paša radītas gleznas
viņai rokās uzradās ābols –
apaļš – ar sarkanu gaismu.