Patlaban Madonas novadā ir desmit pamatskolas, no tām viena – speciālā, piecas vidusskolas, desmit pirmskolas, viena interešu un sešas profesionālās ievirzes izglītības iestādes. Kopumā novada skolās mācās vairāk nekā 4000 skolēnu. Skolu tīkls soli pa solim ir optimizēts, tā šajā mācību gadā durvis slēdza Lazdonas pamatskola, bet divās novada vidusskolās – Ērgļu un Lubānas – tika sākts reorganizācijas process, kas beigsies 2025. gadā.
Sarkanās līnijas
Pašvaldībā viena no sarkanajām līnijām, kārtojot skolu tīklu, ir kvantitatīvo rādītāju samazināšanās zem 50 skolēniem, kas nozīmē, ka mācību process notiek apvienotās klasēs. Lai gan arī tāds modelis ir dzīvotspējīgs, tas tomēr samazina izglītības kvalitāti, norāda Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības, kultūras un sociālajos jautājumos Zigfrīds Gora. Jebkurā gadījumā skolu optimizācijas lēmumi ir sāpīgi un smagi, jo vietējā kopiena uz tiem reaģē ļoti asi – skolas slēgšana nozīmē, ka ir apdraudēta pagasta dzīvotspēja.
Patlaban pašvaldības fokusā ir vidusskolas ārpus Madonas – Ērgļos, Cesvainē un Lubānā. Lubānā un Ērgļos šogad vairs netika atvērta 10. klase, jo aptaujas pavasarī liecināja, ka tajā vēlētos mācīties attiecīgi četri un pieci skolēni. Tas nozīmētu, ka kopumā skolēnu skaits šajā posmā abās skolās nokristu zem 30.
Cesvainē vidusskolu, lai gan tā neizpilda kvantitatīvās prasības, proti, 60 skolēnu 10.–12. klasēs, paredzēts atstāt. Viens no iemesliem – Madonas pilsēta nav gatava uzņemt vēl lielāku vidusskolēnu skaitu, arī dienesta viesnīcas kapacitāte ir ierobežota. Ir arī panākta vienošanās ar Izglītības un zinātnes ministriju, ka tā pieļaus atkāpes no skaitliskajiem kritērijiem Cesvaines vidusskolā. Turklāt skola izpilda kvalitatīvos kritērijus, un tās programmas nedublējas ar citām vidējās izglītības iestādēm novadā, uzsver Madonas novada Izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne. Būtisks aspekts – tās infrastruktūra ir mūsdienu prasībām atbilstoša, ir arī dienesta viesnīca. (Viena no retajām skolām, kas uzbūvēta pēc valsts neatkarības atgūšanas.) Tajā jau vēsturiski mācās daļa Gulbenes novada bērnu, un uz rieni ir ērti nokļūt arī Lubānas skolēniem. "Visi šie aspekti rāda, ka te ir vieta vidusskolai un būtu jādomā nevis par tās reorganizāciju, bet gan attīstību un stiprināšanu – tā, lai tiktu sasniegti valsts noteiktie kvantitatīvie rādītāji. Un tas nav neiespējami," ir pārliecināta S. Seržāne. Viņa piebilst, ka Madonas novads ir to deviņu pašvaldību vidū, kas veicis visaptverošu vispārējās vidējās izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu un tāpēc saņēmis Atveseļošanas fonda finansējumu 2,5 miljonu eiro apmērā, ko varēs izmantot reorganizēto vidusskolu mācību vides modernizēšanai.
Kvantitatīvo rādītāju zāģis
Runājot par pilsētas vidusskolas un Valsts ģimnāzijas nākotni, S. Seržāne domā, ka tām 10.–12. klasēs nebūtu jānosaka tādi paši kvantitatīvie kritēriji kā valstspilsētās, proti, 120 skolēnu. Lai gan šobrīd abas pilsētas skolas izpilda šos rādītājus, pieņemamāki būtu 90. Savukārt 7.–9. klašu posmā esošajos un bijušajos administratīvajos centros jābūt 45 skolēniem – šīs prasības gan Cesvainē, gan Ērgļos ir izpildītas, bet Lubānā mazliet pietrūkst. Lauku teritorijās tiem jābūt vismaz 30 bērniem, un situācija pamatskolās ir ar mainīgām sekmēm, taču kopumā šajos rāmjos turas. "Jāņem vērā, ka klases pēc skolēnu skaita var ļoti atšķirties: ir gadi, kad 1. klasē ir padsmit bērnu, ir – kad tikai pieci. Dzimstība ir kā zāģa zobi, un izglītības iestādēm ar to jārēķinās," saka S. Seržāne. Ir divas skolas, kur demogrāfijas līkne izdarījusi savas korekcijas – skolēnu skaits tajās ir noslīdējis zem 60. Šobrīd pašvaldība neplāno tās slēgt, taču sekos līdzi situācijai. "Esam Vidzemes reģionā lielākais novads teritorijas ziņā. Vai vēlamies iznīcināt laukus, atstājot tikai dažas apdzīvotas saliņas? Svarīgi ir stiprināt un attīstīt visu teritoriju, motivēt cilvēkus palikt tur dzīvot un veidot uzņēmējdarbību. Tāpēc lauku skolām jābūt," akcentē izglītības darba speciāliste. Pašvaldībai bija iespējas Madonā atstāt trīs vispārējās vidējās izglītības iestādes un piepildīt tās ar likvidēto lauku skolu bērniem. Taču tā nevēlējās iztukšot laukus, tāpēc reorganizēja pilsētas skolu tīklu, izveidojot kompaktu un lielu pilsētas vidusskolu un nodrošinot valsts ģimnāzijai atbilstošu infrastruktūru (līdz tam tā bija izvietota vairākās ēkās, tagad tā var darboties vienuviet). Turklāt, vēl vairāk sašaurinot lauku skolu tīklu, pieaugtu pārvadājumu slogs, kas jau tagad pašvaldībai ir liels izaicinājums.
Mākslīgi mūžu nepagarina
Vienlaikus Madonas novads nav mēģinājis pagarināt mazo skolu mūžu, pārveidojot tās par lielākas skolas izglītības programmu realizācijas vietu. Z. Gora uzskata, ka tas ir pašapmāns – cik ilgi var pastāvēt filiāle ar dažiem bērniem ik klasē? Galu galā agrāk vai vēlāk iznākums ir viens – to slēdz. Diemžēl laukos nedarbojas arī sākumskolas scenārijs, tas varbūt piemērotāks ir valstspilsētās. "Manuprāt, mēs par vēlu esam sākuši runāt par sākumskolu kā 1.–6. klašu posmu. Līdz šim tās bija pirmās četras, un šis modelis arī nostiprinājies sabiedrības apziņā. Skaidrs, ka laukos tas neiedzīvosies. To pierāda arī 2016. gadā Mārcienas pamatskolas statusa maiņa. Atstājot tur 1.–6. klases, tas kļuva par skolas beigu sākumu," saka S. Seržāne. Ja izvēlas iet šādu ceļu, vispirms jāapzina, vai ir pietiekams skolēnu skaits šajā posmā. Taču arī tas vēl nav arguments – ja sākumklašu skolēnam ir brālis vai māsa vecākajās klasēs, vecāki nereti izlemj sūtīt visas savas atvases vienā mācību iestādē.
Par novada izglītības sistēmas ilgtspēju domājot, būtiska ir arī skolotāju ataudze. Šobrīd gandrīz 70% pedagogu ir pirmspensijas vecumā. Lai piesaistītu jaunus spēkus nozarei, ir svarīga gan mūsdienīgas mācību vides izveide, gan atbalsta mehānismi, piemēram, stipendijas. Taču nereti arī tās jauniešus neuzrunā, spiesta atzīt S. Seržāne. Šogad pašvaldība piedāvāja maksāt stipendiju pedagoģiju studējošiem ar noteikumu, ka tie atgriežas strādāt novada skolās, bet nepieteicās neviens. Tas ir rādītājs – jaunieši negrib uzņemties saistības un nevēlas savu dzīvi saistīt ar skolu. Tas pats sakāms par atbalsta personālu, kura katastrofāli trūkst, īpaši tas sakāms par psihologiem. Madonas novads četras reizes rīkoja konkursu uz skolas psihologa vietu – atsaucības nav. "Diemžēl tad, kad pašvaldības vēršas atbildīgajās institūcijās pēc palīdzības, atbilde ir: beidziet vaimanāt! Šāda attieksme nav pieņemama, jo tā ir mūsu kopīga problēma, tāpēc jāmeklē kopīgs risinājums. Nevar rīkoties pēc principa – lai katrs cīnās, kā māk!" sašutusi ir S. Seržāne.
Ap tūkstoš skolēnu
Madonas pilsētas vidusskola ir lielākā skola novadā – tajā šobrīd mācās ap 1000 skolēnu gan no Madonas, gan 200 bērnu no tuvākas un tālākas apkaimes. Viena daļa no tiem izmanto sabiedrisko transportu, lai nokļūtu skolā, bet ap desmit vidusskolēnu – dienesta viesnīcu (tā ir kopīga Madonas Valsts ģimnāzijai (MVĢ) un vidusskolai). Šogad ir arī piedzīvots lielākais pirmklasnieku pieplūdums – izveidotas sešas paralēlklases ar līdz 25 skolēniem katrā. Arī nākamgad varētu būt tikpat daudz bērnu, kuri sāks savas skolas gaitas, pieļauj Madonas pilsētas vidusskolas direktora pienākumu izpildītāja Arnita Krīgere, nosaucot šos gadus par novada demogrāfijas veiksmes stāstiem. Pamatā visos klašu komplektos ir piecas paralēlklases, bet, sākot no 7. klases, to ir mazāk, jo daļa skolēnu (ap 30) pēc 6. klases izvēlas mācīties MVĢ. Pēc 9. klases maz ir tādu, kas dodas uz MVĢ, viņi vai nu paliek šeit 10. klasē (parasti ir divi klašu komplekti), vai dodas uz kādu no profesionāli tehniskajām izglītības iestādēm. "Ne par skolēnu trūkumu, ne infrastruktūru nevaram žēloties. Ēkā, kura celta 1969. gadā (ap 2000. gadu tai uzbūvēja trešo stāvu) un kurā iepriekš bija 1. vidusskola, tikko beidzās rekonstrukcija, kas tika finansēta no ERAF un pašvaldības līdzekļiem. Nu varam brīvāk plānot savu dzīvi, jo remontu laikā nācās saspiesties un pat ieviest divas maiņas."
Vaicāta par abu pilsētas vidusskolu apvienošanu, A. Krīgere nenoliedz: salikt kopā divus kolektīvus un izveidot no tā vienotu mehānismu bija liels izaicinājums un emocionāli nebūt ne viegls. Arī telpu izmantošana radīja problēmas. Šopavasar viņsaulē aizgāja skolas direktore, un tiek meklēts jauns vadītājs. Divreiz rīkotajā konkursā uz šo vietu nav izdevies atrast piemērotu kandidatūru, tāpēc šo amatu uz laiku pilda A. Krīgere, kura uz šo vakanci nav pieteikusies. Kadru nodrošināšana ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem, ar ko saskaras skolu direktori. Tāpat kā daudzās skolās arī šeit arvien vairāk jūtams skolotāju ataudzes trūkums. Zīmīgi, ka jau labu laiku neviens pedagoģijas students nav pieteicies praksē.
Arī mazās ir pieprasītas
Praulienas pamatskola, kas atrodas tikai dažu kilometru attālumā no Madonas, ir viena no lielākajām izglītības iestādēm lauku teritorijā. Kā jau daudzviet laukos arī Praulienā kādreiz mācījās divtik vairāk bērnu nekā tagad. Taču atšķirībā no citām novada pamatskolām, kur skolēnu skaits samazinās un sen jau ir zem simta, te tas ir stabils: pērn bija 110, bet šogad – jau 136 skolēni. Tāds kāpums skaidrojams ar to, ka šogad pēc Lazdonas pamatskolas slēgšanas daudzi vecāki izvēlējās savus bērnus sūtīt uz šo skolu. "Tas pierāda, ka šādas mazas skolas ir vajadzīgas, jo tās labāk tiek galā ar iekļaujošo izglītību. Daļa bērnu uz šejieni pārnāk arī no pilsētas lielās skolas," teic Praulienas pamatskolas direktore Guna Ruļuka, piebilstot, ka skolā tiek piedāvātas trīs programmas, tostarp speciālās – bērniem ar mācīšanās un garīgās attīstības traucējumiem. Šobrīd ir 40 bērni – gan tādi, kuri apgūst speciālās programmas, gan arī tādi, kuriem tās nav nozīmētas, tomēr vajadzīgs lielāks atbalsts mācību procesā. Lielākoties šie bērni pabeidz šo skolu, tomēr ir pāris skolēnu, kuri izvēlas pāriet uz Dzelzavas Pakalnu pamatskolu (speciālā izglītības iestāde), kur ir arī internāta pakalpojumi.
Pārvadājumu maršruti uz skolu ir sazaroti (kopumā četri), jo pagasts ir liels, daudzi dzīvo viensētās, nevis ciema centrā, tāpat šeit mācās arī Mētrienas (tur skolu slēdza jau 2019. gadā) un jau pieminētā Lazdonas pagasta bērni. Netālu no skolas ir arī bērnudārzs, kas ir atsevišķa iestāde, kurai ir struktūrvienība Mētrienā.
Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.