Atmaskošana ir neatgriezeniska

Pēc ilgām diskusijām šī prasība tika noraidīta, tomēr, lai kaut cik mīkstinātu noraidījumu, ES tieslietu ministri aicināja Eiropas Komisiju (EK) divu gadu laikā ziņot padomei, vai ir nepieciešami papildu tiesiskie instrumenti vai normas, kas attiektos arī uz totalitāro komunismu. Tā Eiropas Komisija tika iesaistīta šī politiski tik jūtīgā jautājuma risināšanā. Pandoras lāde

2007.gada novembrī, kad ES tieslietu komisārs Franko Fratīni Briselē sapulcināja dažus ekspertus, arī es biju starp uzaicinātajiem. Domāju, ka toreiz viņam nebija pat priekšstata, kādai Pandoras lādei gaidāmā publiskā noklausīšanās atvērs vāku. Jau pirmā ekspertu diskusija parādīja, ka Baltijas valstis nevēlas rātnu un politiski korektu zema profila ekspertu sanāksmi, bet gan nopietna politiska līmeņa pasākumu, kurā tiktu apspriesti totalitārā komunisma politiskie, tiesiskie un vēsturiskie aspekti un kurā dalībvalstis piedalītos ar oficiālām valdības delegācijām.

Nekas no tā neizdevās, jo virkne Eiropas Savienības dalībvalstu, tajā skaitā no Austrumeiropas, nevēlējās iesaistīties "vēstures pārrakstīšanā" un pasliktināt attiecības ar Krieviju. Krievija izvērsa tik aktīvu diplomātisko kampaņu pret noklausīšanos, ka tika mainīts tās norises laiks un vieta, un noklausīšanās pārvērtās par kārtējo ekspertu sanāksmi, gan ar EK viceprezidenta Ž.Barro piedalīšanos. Baltijas valstu valdību pārstāvjiem tika stingri ieteikts šajā pasākumā nepiedalīties, bet ierosinājums pieņemt noslēguma secinājumus vai deklarāciju no Komisijas puses uz stingrāko tika noraidīts.

Tomēr Baltijas valstis nepadevās. Man bija jāvada pirmā diskusija, un tās noslēgumā es it kā nejauši ieminējos: "Diskusijas gaitā ir izskanējuši daudzi vērtīgi ierosinājumi. Vai nebūtu lietderīgi izveidot ad hoc darba grupu, kas šos priekšlikumus apkopotu un rakstiskā formā iesniegtu Komisijai?" Atsaucība, kā jau varēja gaidīt, bija liela, un sanāksmes dalībnieki ar entuziasmu ķērās pie trīs Baltijas valstu ekspertu jau agrāk sagatavotā uzmetuma papildināšanas. Tā tapa ieteikumi EK un Tieslietu padomei, kas diemžēl tā arī nav ieguvuši oficiāla ES dokumenta statusu. Tomēr arī šo pirmo noklausīšanos nedrīkst novērtēt par zemu. Tas bija pirmais oficiālais pasākums par totalitārā komunisma noziegumiem, kas Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē notika tik augstā institūcijā kā Eiropas Komisija. To no vēstures annālēm vairs neizdzēst!

Process neatgriezenisks

Pēc iepriekšējās sanāksmes atgriezos Rīgā ar lielām šaubām, vai izdosies turpmāk ES darba kārtībā pienācīgā līmenī noturēt jautājumu par totalitārā komunisma noziegumiem, bet pēc šā gada 18.marta noklausīšanās Eiropas Parlamentā manī ir daudz vairāk optimisma un pārliecības, ka komunisma noziegumu atmaskošanas un "eiropeizēšanas" process ir kļuvis neatgriezenisks. Lai cik ļoti ES sociālistiem un komunistiem gribētos šo jautājumu noklusināt, tas tagad ir pacelts jaunā, augstākā līmenī. Noklausīšanos ciešā sadarbībā organizēja Čehijas prezidentūra un Eiropas Parlaments. Augsto politiskās pārstāvniecības līmeni apliecināja arī diskusijas. Tajās runāja Čehijas vicepremjerministrs Aleksandrs Vondra, Eiropas Parlamenta viceprezidents Alejo Vidals-Kuadrass (Spānija), ES izglītības, apmācības, kultūras un jaunatnes komisārs Jans Figels, Eiropas un nacionālo parlamentu deputāti, vēsturnieki un žurnālisti. Zāle bija tik pilna, ka tajā trūka sēdvietu, un pasākums ieilga gandrīz par stundu. Pat ja noklausīšanās secinājumiem nav piešķirts oficiāls EP dokumenta statuss, par tiem atšķirībā no iepriekšējā gada dalībvalstis bija vienojušās, tekstu saskaņojot pa diplomātiskajiem kanāliem. Arī EP deputātu klātbūtne bija daudz plašāka nekā iepriekšējā gadā. Neizpalika pat komunisti!

Kas vēl manī rada sajūtu, ka process ir neatgriezenisks? Mainījusies ir Eiropas institūciju attieksme. Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā ierēdņi un deputāti ir sapratuši, ka neizdosies izvairīties no Austrumeiropas un Baltijas valstu prasības pēc vēsturiskā taisnīguma un komunisma noziegumu atmaskošanas. Viņi ir sapratuši, ka šī prasība ir pamatota, tāpēc nekas cits neatliek, kā uzzināt, kas patiesībā notika aiz dzelzs priekškara. Tie Eiropas ierēdņi, kas pirms diviem gadiem ar lielu skepsi raudzījās uz šo Austrumeiropas un Baltijas valstu iniciatīvu, šodien vairs neuzdrošināsies mums pārmest antieiropeiskumu, kā tas notika, apspriežot ietvarlēmumu Par rasismu un ksenofobiju. Šodien atliek tikai vēlēties skaidrāku nostāju no Eiropas Padomes puses, kur politiskā griba izprast komunisma noziegumus ir atkarīga no tā, vai ES prezidējošās valsts valdību veido labējā vai kreisā politiskā spektra partijas un vai tā ir vai nav no Austrumeiropas.

Process ir neatgriezenisks arī tāpēc, ka kopš 2008.gada pieņemti vairāki nozīmīgi dokumenti. Saskaņā ar pirmās publiskās noklausīšanās ieteikumiem Eiropas Parlaments ir pieņēmis Deklarāciju par 23.augusta atzīšanu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu visā Eiropas Savienībā. Tagad formālais lēmums, lai 23.augustu izsludinātu par Eiropas piemiņas dienu, jāpieņem dalībvalstu valdībām. EP prezidents H.G.Peterings ir nolēmis Eiroparlamentā izveidot vēstures māju, kurā visiem būs iespēja iepazīties ar abu totalitāro režīmu — nacisma un komunisma — vēsturi. Eiropas Komisija ir sākusi gatavot ziņojumu par to, kā ES dalībvalstīs notiek totalitāro noziegumu pētniecība, kādi ir tiesiskie akti, kas definē totalitāros noziegumus un kādas sabiedrības izglītošanas formas un programmas par totalitāro komunismu darbojas. Ziņojums būs pabeigts 2009.gada beigās. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Eiropas Komisija un Eiropas Padome pieņems tālākos lēmumus par totalitārā komunisma politisko, tiesisko un vēsturisko aspektu novērtēšanu.

Uzrunājot noklausīšanās dalībniekus, teicu, ka esmu gandarīta, ka tieši 25.martā Eiropas Parlamentā paredzētas debates par totalitāro komunismu. Atgādināju EP deputātiem, ka tieši pirms sešdesmit gadiem — 1949.gada 25.martā — tika pastrādāts viens no lielākajiem padomju noziegumiem. Tajā dienā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uz Sibīriju izsūtīja tūkstošu tūkstošiem nevainīgu bērnu, sieviešu un sirmgalvju, no kuriem daudzi tur gāja bojā, bet izdzīvojušo miesa un dvēsele bija sakropļota uz mūžu.