Un nevajag arī brīnīties, ja drīz vien šepat piedzīvosim arī kādu skolu trilleri ASV stilā, kurā kāds bērns būs izdomājis atriebties. Priekšvēstneši jau šādam mobinga scenārijam ir bijuši. Nabaga bērni, mēs vaimanāsim, lai gan vaimanāt jau labu laiku vajag pavisam par ko citu — par nabaga Bērnu un ģimenes lietu ministriju, par žēlīgo ministru Ainaru Baštiku (LPP/LC) un tiem gandrīz 100 ministrijas darbiniekiem, kas šajā valstī jau aptuveni piecus gadus ir atbildīgi radīt sistēmas, lai vide — ģimene, skola, internets un sabiedrība, kurā aug mūsu bērni, kļūtu gudrāka, audzinošāka, atbildīgāka, un tad arī to varēs prasīt no mūsu bērniem. Stop, stop! Ministrijas rīcības plānā vismaz līdz 2010.gadam tā nav rakstīts, un Baštiks teiktu, ka katrai iestādei ir savs lauciņš — tā viņš nesen teica forumā par bērnu drošību internetā, kad izrādījas, ka priekšlikumu risinājumiem ir gana, taču virsvadītāja, kurš ar tiem strādātu tālāk, nav. Piemēram, kurš uzņemsies atbildību, lai panāktu, ka par bīstamībām interneta vidē bērniem jau mācītu pirmajā klasē līdzīgi kā kādreiz ceļu satiksmes noteikumus. Izglītības un zinātnes ministrija, kurai datori saistās vien ar informātikas skolotājiem? Vai varbūt, lai to dara portāls draugiem.lv, kam pieder šī ideja? Vai varbūt e-lietu sekretariāts? Vai vislabāk Bils Geits? Murminot Baštiks apsolīja, ka parūpēsies. Taču jau tās dienas vakarā ministrijas izplatītajā preses relīzē šis solījums tika aizmirsts. Pērn bija vairāki gadījumi, kad no nevērības cieta mazi bērni, kas bija dzimuši mātēm, kurām jau iepriekš bijuši atņemti bērni. Ministrija solīja domāt un izveidot sistēmu, kā jaundzimušos pamanīt laikus agrāk sodīto māšu ģimenēs, ņemot vērā, ka tās varētu uzskatīt par riska grupu. Arī te izrādījās nepārvarams institūciju mežs — Veselības ministrijai ir dzemdību nami, kur bērni dzimst, Labklājības ministrijai ir sociālie darbienieki, kas uzrauga ģimenes, un galu galā čiks. Nekādas sistēmas nav un nebūs ne šogad, ne arī, kā izskatās, nākamgad, lai gan varbūt pietiktu tikai ar to, ka visas jaunās māmiņas kāds pārbaudītu Iedzīvotāju reģistrā, kur patlaban jau tiek fiksētas iepriekš atņemtas aizgādības vai aprūpes tiesības, un tās nonāktu "zem lupas". Bet šis jautājums vairs nav aktuāls, ilgi neviens nav cietis. Reģistrs ir kaķim zem astes. Ja dienesti šo informāciju nemeklēja līdz šim, tad viņi to nedarīs arī turpmāk, ar tādu domu Dienai atbild ministrijas politikas departamenta direktore Līga Āboliņa. Risinājums nav panākts arī par ekskursiju jautājumu. Pirms gada izrādījas — kārtība, kādā to laikā tiek uzraudzīti bērni, ir caura un neviens ne par ko neatbild. Skolotāji tika sabiedēti ar kriminālatbildību, Izglītības ministrija solīja diskutēt, bērnu ministrija uzraudzīt, un tā tas viss turpinās. Pavasaris, drīz klāt nākamais ekskursiju laiks, un Baštikam derētu palūgties, lai neviens neaiziet bojā! Palūgties derētu arī par to, kas notiek pašās skolās, jo virsvadītāja nav arī sevišķi aktuālai mobinga problēmai, par ko, piemēram, ministrijas rīcības programmā nav ne vārda. Ziemeļvalstu ģimnāzijas gadījums ar klasesbiedru padzīto meiteni bija labs piemērs, uz ko ir spējīgi bērni. Jā, var, protams, sameklēt vainīgo un to nopērt, taču sistēmas, kā ko pamanīt, ziņot trauksmi un novērst, nav. Un kurš to radīs? Tiesa, ko var gribēt, redzot, kā ministrija risina savas tiešās atbildības. Lūk, beidzot tapis pasūtītais pētījums par ielu bērniem Latvijā, un to paredzēts izmantot kā pamatu visaptverošai politikai. Ideja laba, un darāmā daudz, sākot no ģimenēm un bērnu namiem, no kurām šie bērni aizklejo, un beidzot ar to, ka paaugušies, salietojušies narkotikas šie bērni apdraud sabiedrības drošību. Taču, kas sanācis no šī pētījuma? Pirms vairākiem gadiem tapušu citu materiālu atgremojums ar virspusējiem secinājumiem, kā, piemēram, ka valstī ir vāji sociālie dienesti un sociālie pedagogi. Lai to secinātu, bija vajadzīgs pētīt piecus mēnešus, iztērējot gandrīz 4000 latu! Var, protams, pārmest pētījuma veicējiem — privātfirmai, ka darbs paveikts slikti, taču šis drīzāk ir jautājums par ministrijas attieksmi. No malas izskatās: pa pusei — problēma, pa pusei — papētām, pa pusei — par to maksājam un pa pusei, visticamāk, būs arī solītā politika un risinājumi. Ja Baštikam šķiet, ka vienīgais, kas viņam kā ministram un viņa vadītai ministrijai ir jādara, ir sarūpēt bērniem brīvpusdienas un pabalstus un organizēt adopcijas shēmas, tad ir laiks šo ministriju likvidēt.
Guntis Bojārs: Glābiet Baštiku un bērnu ministriju
Ar to, ka šodien vai rīt medijos parādīsies kāda ziņa par bērnu, kurš kā lieks kārtējo reizi izmests pa logu, nevienu vairs Latvijā nepārsteigsi. Arī pie trīsciparu skaitļiem par klaiņojošiem bērniem, kas parādās policijas bezvēsts pazudušo lentā, mēs esam pieraduši, un pie tā, ka reizēm bērni noslīkst klases ekskursiju laikā, un vēl reizēm viņus internetā vai ceļmalās nogrābj kāds pedofils un izvarotus aprok karjerā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.