Pirmais viedoklis mudina neieslīgt mierā saistībā ar Latvijas makroekonomisko rādītāju uzlabošanos, nodokļu prognožu piepildīšanos un veikt nākamā gada budžeta konsolidāciju pietiekami ievērojamā apmērā, nevis «palaist grožus vaļīgāk». Šī viedokļa paudēju argumentācija ir saprotama: tā kā nestabilitāte ārējos tirgos saglabājas vai pat palielinās, labāk neriskēt un darīt visu, lai starptautiskām reitingu aģentūrām, finanšu tirgiem nebūtu šaubu, ka Latvija spēj samazināt dzīvošanu uz parāda.
Tomēr tikpat saprotama ir pretējā viedokļa aizstāvju argumentācija: tieši tāpēc, ka ārējos tirgos pieprasījums var kristies, nevajadzētu pārāk paļauties uz eksportu un aizmirst par iekšējo pieprasījumu. Šādā kontekstā tieši vajadzētu «grožus palaist vaļīgāk». Kā tas varētu izpausties?
Vienkāršākais veids: kaut nedaudz - inflācijas apmērā - palielināt algas. Tiesa, šim instrumentam ir vairāki mīnusi: a) tas var vēl kāpināt inflāciju, b) papildu ienākumi var nonākt nevis patēriņā (tātad ekonomikas sildīšanā), bet parādsaistību kārtošanā, kas ir izdevīgi konkrētajam indivīdam, bet īsti nesasniedz vēlamo mērķi, c) algu palielināšana publiskajā sektorā neizbēgami rada jautājumus, vai tas ir pelnīti utt.
Otrs veids varētu būt aktīvāk izmantot to valsts resursu, kas tiek tērēts caur iepirkumiem. Protams, nav jāpērk dārgāk un nekvalitatīvāk tikai tāpēc, ka tas ir Made in Latvia, tomēr īsti jēdzīgi arī nav, ka, piemēram, publiskā sektora iestādēs Latvijas pārtikas ražotāji bieži iepirkumos tiek atsijāti. Tēze, ka Eiropas Savienība šādu protekcionismu nepieļaus, nav korekta: arī citas dalībvalstis ir demonstrējušas apbrīnojamu izdomas spēju dažādu, kaut aiz matiem pievilktu kritēriju izdomāšanā, lai valsts X pasūtījums tiktu valsts X piegādātājiem. Šādi vietējie piegādātāji gūtu papildu ieņēmumus, kas kaut daļēji tālāk izpaustos kā jaunas investīcijas, darbvietas, algas utt.
Trešais veids (par to, šķiet, ir vislielākā vienprātība) - maksimāli izmantot Eiropas finansējumu un dažādus uzņēmējdarbībai paredzētus kredītresursus.
Sarežģītākais būtu stimulēt ekonomiku un vienlaikus turpināt reformas. Ja būs tikai reformas, ekonomika un sabiedrība var neizturēt tos gadus, kas nepieciešami, lai pārmaiņas nestu cerētos augļus. Ja reformas tiks noliktas malā, uzskatot, ka esam gana mocījušies, ir risks, ka būsim ieguvuši kaut kādu pusfabrikātu (izglītībā, medicīnā, valsts pārvaldē), kas tā īsti neapmierina nevienu un vilksies līdzi kā akmens pie kājas.