Viņš minēja salīdzinājumu, ka 1939.gadā vidējā samaksa tautsaimniecībā, pēc slimokases datiem, bijusi 104 lati pirms nodokļu nomaksas un ārsti vidēji algā saņēmuši 221% no šīs summas. “Tas ir tas, par ko pašlaik cīnāmies – divas līdz divarpus reizes lielākas algas nekā vidējā darba samaksa,” sacīja Keris. Pagājušajā gadā vidējā alga Latvijā bijusi 437 lati, un ārsti par vienu slodzi saņēmuši apmēram 120% no šīs summas.
“Te parādās attieksme pret ārsta profesiju pirmskara Latvijā un tagad,” norādīja LVSADA vadītājs.
Pēc viņa rīcībā esošajiem datiem, procentuāli lielu samazinājumu piedzīvojušas medicīnas māsu algas – 125% no vidējās algas 1939.gadā un 72% pašlaik. Savukārt skolotāju algas trīsdesmito gadu beigās bijušas 159% apmērā no vidējās algas, bet tagad – 90%.
Keris atzina – lai kaut cik palielinātu ieņēmumus, pašlaik lielais vairums ārstu un māsu strādā vairāk nekā vienu slodzi. Tomēr precīzu skaitļu, cik stundu nedēļā ārsti faktiski strādā, neesot, jo ārsti nelabprāt dalās ar šo informāciju. Tādēļ arī LVSADA līdz šim tādu aptauju nav veikusi, jo tā neatspoguļotu reālo situāciju, paskaidroja arodbiedrības vadītājs.
Darba likums neparedz darba devējam obligāti pārbaudīt, vai darbinieks strādā vēl kādā darbavietā, vienīgais risinājums ir noteikt darba līgumā, ka darbinieks nedrīkst strādāt blakusdarbu, minēja Keris. “Bet tad ir jāmaksā tā, lai darbinieks būtu mierā strādāt tikai tur,” viņš piebilda.
Tomēr nodrošināt darba drošību un kvalitāti ir darba devēja pienākums. “Ja personāls ir pārstrādājies, grūti veikt savus pienākumus, parādās problēmas ar veselību, darba kvalitāti – tā ir darba devēja atbildība, jāregulē slodzes,” klāstīja Keris.
Anna