Laila Pakalniņa: Kanna kalnos
Tas, ka vakar Tour de France 16.posms Alpos, pārvarot divus kāpumus, šķērsoja Lielo Sanbernāra pāreju (augstums 2469 metri) un Mazo Sanbernāra pāreju (augstums 2188 metri), lika man atcerēties kannu. Piena kannu šaura kalnu ceļa malā apmēram 2000 metru augstumā. Visai netālu no tās vietas, kur vakar pedāļus mina slavenais Ārmstrongs, favorīts Kontadors un četru posmu uzvarētājs Kavendišs, kura personīgais masieris ir Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārsts Aldis Cīrulis.
Kalnos par Latviju nevar nedomāt. Tur augšā, vietās, ko saule šogad tikai jūlijā spēj pamazām atkarot sniegam, nosmaržo pēc Latvijas pļavām — tās pašas margrietiņas, tie paši zvaniņi. Puķes tikai zemu pietupušās, nedižojas vējam gariem kātiem. Un govis nevis raibas kā bildītē uz šokolādes Milka papīrīša, bet tādas, kādas Latvijā reiz bija gandrīz visas — brūnas. Tikai kājas izskatās citādas — divas vienmēr šķiet īsākas, jo kalnu govis ganās slīpumā. Un, lai nenoripotu lejā, tās pilnīgi noteikti nav apaļīgas, bet drīzāk atgādina stiegrainus alpīnistus. Taču mēslu smaka tā pati — kad vējš to aiznes trim korēm pāri, klintīs pēkšņi uzkāpj Latvijas lauki.
Taču par Latviju, protams, nevar nedomāt, arī braucot pa kalnu ceļu. Lai gan velobrauciens Tour de France 40 gadu nebija apciemojis Sanbernāra pārejas, velosipēdisti tur brauc regulāri — kā pa jebkuru kalnu ceļu Šveicē, Itālijā, Francijā. Arī pagājušonedēļ viņu tur netrūka. Turklāt stāvajā kalnā sportisti (ikvienu, kas tur vispār ir spējīgs pabraukt, man grūti nosaukt citādi, piemēram, par tūristu) brauc ne vien varonīgi, bet arī nekaunīgi vai — labāk būtu teikt — nekautrīgi. Viņi nekautrējas rūpēties par savu drošību un nebrauc pa ceļmalu, jo tā nav aprīkota ar apmalītēm. Taču ar to vien nepietiek — pa satiksmes noslogoto, šauro un nepārredzamo kalnu ceļu uzdrošinās pārvietoties arī skrituļslēpotāji, un nemaz neizskatās tā, ka, skrituļojot tieši pa joslas vidu, viņi kaut ko uzdrošinātos. Par to, ka visiem ir tiesības palikt dzīviem un veseliem, šķiet, te neviens nedomā. Tas vienkārši ir tik pašsaprotami, ka nevienam, kurš atrodas uz šī ceļa, droši vien pat neienāk prātā, ka Eiropā ir valsts, kur šāda braucēju kombinācija būtu nāves triks. Es diemžēl par to esmu spiesta iedomāties, jo tajā vakarā lasu ikdienišķu Latvijas ziņu par to, ka netālu no Rīgas Mercedes notriecis velosipēdistu, kurš slimnīcā miris, bet pie Aizputes no ceļa nobraukusi un apgāzusies automašīna Opel, kam bija piestiprinātas cita auto numura zīmes. No tās slimnīcā ar smagām traumām nogādāts 1985.gadā dzimis vīrietis.
Protams, tie, kas ir spējīgi nobraukt Tour de France 16.posmu (un pārējos 20), ir īpaši cilvēki. Taču laikam vēl vairāk par Ārmstrongu, Kontadoru utt. es apbrīnoju nelielu piena vedēju. Mašīna rāpās kalnā — ak ne pēc slavas vai pašapliecinājuma, bet pēc vienas piena kannas. Protams, ka uzreiz bija jādomā par vēstulēm, ko zemnieki Latvijā saņēma no tiem piena pārstrādātājiem, kas bija izrēķinājuši, ka ir vietas, no kurām savākt pienu ir nerentabli. Kāds zelts tad bija tajā kannā, kas augstu kalnā gaidīja savu vedēju? Atcerējos gan es stāstu par sieru, ko ražo no piena, kas slaukts no govīm, kuras ganītas vijolītēs. Tur augšā tagad tiešām zied vijolītes, taču ne tikai — vijolīšu piens diez vai sanāks, jo kurš gan govis nosargās no citu puķu apēšanas. Un, visticamāk, mazais piena vedējs patiesībā būtu uztverams kā tanks, kas sargā savas valsts teritoriju. Jo teritoriju var zaudēt ne tikai karā, teritoriju var arī zaudēt tukšumā. Un, lai aizstāvētos pret tukšumu, kalnos nepietiek ar slēpošanas kūrortiem un pilsētnieku vasaras mājām. Tāpat kā tukšumu Latgalē nevar novērst ar to, ka miljonāri sapērkas īpašumus skaistāko ezeru krastos un viļņos palaiž šūpoties baltus kuterus, bet, piemēram, visas Vidzemes lauku sētas nevar piepildīt ar kamieļiem. Saprast, kāpēc piena vedēji rāpjas kalnos, kāpēc ziemā tur kā starta pistoles signāla gaidās uz mazajiem ceļiem dežurē sniega tīrīšanas tehnika, kāpēc ik pavasari tiek kārtīgi saremontēti visi ceļi un spilgti baltas līnijas uz tiem tiek vilktas un pārvilktas vai ik mēnesi, var, atceroties kaut vai Latvijas skolas. Ne jau krīze tās slēdz, bet tukšums.
Jā, vienas no vecākajām Latgales skolām — Strūžānu pamatskolas — 34 audzēkņi un 12 skolotājas rudenī nesvinēs skolas 170 gadu jubileju. Šovasar to slēdza. Latvijā vairs nebūs skolas, no kuras logiem varēja teju pāri robežai (Daugavai) uz Baltkrieviju skatīties, — nupat slēgta arī Piedrujas pamatskola (19 skolēnu, pieci sešgadīgie, 10 skolotāju). Taču skolas slēdza jau treknajos gados, jo nebija vairs bērnu, ko tajās mācīt. Tā 2006.gada vasarā Latgalē slēdza gandrīz 125 gadus veco Slates pamatskolu (46 bērni, 12 skolotāju), simtgadīgo Pušas pamatskolu (33 skolēni, divus gadus pēc kārtas pirmajā klasē neiestājās neviens bērns), Vecbornes sākumskolu (deviņi skolēni, trīs skolotājas).
Skolu slēgšana ir tukšuma sekas. Tāpat kā ar katru gadu pieaugošais kūlas ugunsgrēku skaits. Krievija dabūja Abreni, taču vai tikai nesanāk, ka pamazām, bet konsekventi tukšumam no Latvijas teritorijas ir atdots daudz vairāk. Un bez īpašām diskusijām, par aizstāvēšanu vispār nerunājot. Kamēr politiķi kā puikas cits citam dāvina pistoles: Valdis Zatlers Aigaram Kalvītim, Aigars Kalvītis Ivaram Godmanim un Gundaram Bērziņam, Ivars Godmanis Vinetam Veldrem, Valdis Dombrovskis Kasparam Gerhardam.
Kalnos smaržo pēc Latvijas, taču ne pēc Rīgas. Kad Rīga būs Latvija un uzvarēt vēlēšanās Rīgā tik tiešām nozīmēs uzvarēt vēlēšanās visā Latvijā, pēc Latvijas vairs nesmaržos nekas. Nebūs tādas smaržas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.