Swedbank gadījumā šo iracionālo situāciju papildina Latvijas sabiedrības lielas daļas pārliecība, ka mūsu likteni izlemj kaut kur ārpusē - vai nu Valūtas fonds, vai Obamas un Putina slepenā vienošanās, vai skandināvi. Un no šiem aizjūras kungiem jau var sagaidīt jebkādas cūcības pret Latviju... Plus priekšstats par to, ka šodienas ekonomisko krīzi pasaulē vispār izraisījušas bankas un negantie spekulanti, kas tikai pastiprina neuzticību pret finanšu nozari.
Patiesībā ir bezjēdzīgi nosodīt vai ironizēt par ļaudīm, kuri metas izņemt naudu no bankas - viņu rīcība nav ne par matu dumjāka par profesionālu biržu brokeru «loģiku» - vieni tic labi informētai «paziņai, kurai savukārt ir paziņas tajā bankā», citi - matemātiskiem modeļiem vai reitingu aģentūrām. Galu galā var apbrīnot arī pašu banku iracionālismu, ik pēc laika sapumpējot naudu kārtējā burbulī tā, it kā nebūtu bēdīgas pieredzes un veselā saprāta. Un nav arī tā, ka Latvijas cilvēki būtu kaut kā īpaši viegli iespaidojami vai nervozi: ja sabiedrībā ir priekšstats, ka elite nerunā patiesību, tad iemesls panikai var būt jebkāds: sākot ar avāriju atomelektrostacijā, beidzot ar saindēšanos ar spāņu gurķiem.
Jāsecina, ka šai problēmai nav ātru risinājumu - elite mūsdienās ir tā pieradusi paļauties uz savu kompetenci un selektīvi izsniegt informāciju, tik daudz ir melots, ka uzticību var atgūt tikai desmitgades, divu laikā. Līdz tam - neformālie informācijas avoti, pat ja tie ir patiesībā dezinformācijas izplatītāji, dzīvi ietekmēs ļoti tieši un vērienīgi. Tas ir neizbēgami - jo pasaule kļūst sarežģītāka, attiecīgi zināt «kā tad īsti ir» arvien grūtāk, komunikācijas iespējas - arvien plašākas.