NVO kļūst arvien vairāk, taču diskusiju kvalitāte joprojām klibo

"Latvijā eksistē labs formāls ietvars sociālajam dialogam, bet liela daļa nevalstisko organizāciju (NVO) nejūt gandarījumu par šo dialogu", Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotājā publisko diskusiju ciklā "Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases" marta diskusijā "Kāda Latvijā ir cilvēku interešu pārstāvība?" atzina Sabiedriskās politikas centrs "Providus" direktore Vita Tērauda. Latvijā likumos ir paredzēti visi priekšnosacījumi, lai iedzīvotāji, apvienojoties dažādās NVO, varētu aktīvi paust savu viedokli un ietekmēt valstī notiekošo. Taču arvien augošais NVO skaits nebūt nerada kvalitāti sarunās ar politisko varu. No vienas puses, cilvēki jau it kā paliek aktīvāki, un arī šķiet, ka pie varas esošie mēģina sabiedrības viedoklī ieklausīties, taču, no otras puses, socioloģiskās aptaujas uzskatāmi rāda, ka sabiedrība joprojām mēģina atbildes un rīcību sagaidīt no politiķiem un netic paši saviem spēkiem. 2010.gada decembrī veiktā "DnB NORD Latvijas barometra" aptauja liecināja, ka par reālāko spēku, kas Latvijā 2011.gadā varētu ievest kārtību, visbiežāk (33%) cilvēki atzīst "godīgus politiķus". Daļa nosauca arī konkrētus politiķus, visbiežāk minot Aivaru Lembergu (24%), kā arī valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu (19%). To, ka viens no reālākajiem spēkiem, kas varētu ieviest kārtību, ir paši iedzīvotāji, norādīja vien 18%, bet 16% atzina, ka to varētu izdarīt "stingrā roka". Daļa iedzīvotāju pieļauj, ka kārtību valstī varētu ieviest ārēji spēki – ES un tās institūcijas (9%), Krievija (6%) vai Starptautiskais Valūtas fonds (5%). Jāpiebilst, ka 7% atbildēja, ka kārtību valstī 2011.gadā varētu ienest augstāki spēki, bet 12% - ka Latvijā ieviest kārtību nav iespējams.**NVO bums**Pēdējos gados Latvija piedzīvo nevalstisko organizāciju dibināšanas bumu. Pērn vien kopumā tika dibināti 1839 dažāda veida nodibinājumi un biedrības. Tas bija pēdējo gadu rekords un kopumā nu jau Latvijā ir ap 14 tūkstoši dažādi NVO, liecina "Lursoft" informācija. NVO pārstāvji atzīst, ka tā ir sava veida sabiedrības reakcija uz krīzi. Pirmkārt, patlaban daudzas jaundibināmās NVO drīzāk ir pašpalīdzības organizācijas, kur tie Latvijas iedzīvotāji, kurus krīze ir skārusi mazāk vai arī kuri ir izturīgāki, palīdz tiem, kuriem krīzes sitiens ir bijis daudz sāpīgāks. To vai šīs organizācijas paliks arī pēc tam, kad ekonomika būs atkoposies un Latvijā atsāksies izaugsme, ir vēl nākotnes jautājums. Otrkārt, iedzīvotāji esot arī sapratuši, ka stāvēt malā vairs nedrīkstot un tikai pašiem aktīvi piedaloties, tomēr ir vismaz kaut kādas iespējas ietekmēt notiekošo. "Daudzi ir sapratuši, ka pieļāvuši kļūdu, domādami tikai par dzīvi un savām problēmām. Krīze parādīja, ka paļauties uz to, ka valsts zinās, kā ir labāk, vairs nevar," uzskata vairāku NVO biedre Elizabete Krivcova.**Aktīvāka mazākā daļa**Taču neskatoties uz aktivitātes pieaugumu, runāt, ka sabiedrība ir kopumā palikusi aktīvāka un izvēlas NVO kā iespēju paust arī savu viedokli, ir vēl pāragri. Patlaban tiek veikts jauns pētījums, lai uzzinātu, cik daudz Latvijas iedzīvotāju iesaistās NVO. Taču 2008.gada aplēses liecina, ka tie bija tikai 5-6% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tolaik reģistrēto NVO skaits valstī bija nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem. Eksperti atzīst, ka joprojām ļoti liela sabiedrības daļa nekādās sabiedriskās aktivitātēs neiesaistās un daudzi savu neapmierinātību ar notiekošo pauž, kravājot kaferus un pārceļoties uz citu valsti.Latvijā nevalstisko organizāciju – nodibinājumu, apvienību, biedrību – var dibināt kaut vai divi cilvēki. No vienas puses likumdevējs, piešķirot Latvijas iedzīvotājiem šādas iespējas, visdrīzāk domājis par to, lai ikkatrs Latvijā var realizēt savas tiesības, ko devusi demokrātija. Taču, no otras puses, šāda sadrumstalotība noved pie tā, ka tas pats likumdevējs, kuram nāktos šajās NVO ieklausīties, to var nedarīt, argumentējot, ka konkrētā iedzīvotāju grupa nemaz nepauž lielākās daļas viedokli. "Savā ziņā tā ir valsts divkosība. Bieži vien tiek veidotas visdažādākās sanāksmes un darba grupas, kas ilgst pat gadiem, un kur tiek aicināts piedalīties arī nevalstiskais sektors. Taču tā ir pseidolīdzdalība lēmumu pieņemšanā, jo bieži vien viedoklis netiek ņemts vērā," atzīst Latvijas pilsoniskās alianses, kurā apvienojošas 123 dažādas biedrības, nodibinājumi un privātpersonas, direktore Rasma Pīpiķe. **Pareizie un nepareizie?**Latvijā ir vairākas profesionālās NVO, kas ir stipras un kuras arī regulāri sēž ar valdību pie viena galda. Proti, tās ir dažādas lauksaimnieku organizācijas, kas apvienojušās zem vienas – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes. Tāpat ir Latvijas darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kas apvieno dažādus uzņēmējus un uzņēmēju apvienības. Tāpat būtisks sarunu partneris ir Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kura apvieno 21 dažādu nozaru arodbiedrības. Vēl kā būtisks tautsaimniecību ietekmējošos spēks bieži vien tiek minēta Latvijas Komercbanku asociācija, kura dibināta jau 1992.gadā. Taču ir arī organizācijas, kurās neviens lāgā nevēlas ieklausīties, kaut arī tās pauž noteiktas sabiedrības daļas viedokli. "Latvijā ir pareizās un nepareizās NVO. Tas labi redzams Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Konsultatīvajā padomē mazākumtautību izglītības jautājumos. Tur, piemēram, netiek ielaista Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR), kas savulaik aktīvi iestājās par krievu bērnu tiesībām mācīties krievu valodā. Būtu tikai loģiski, ja šī organizācija piedalītos šīs padomes darbā, jo tā pārstāv daļu no sabiedrības," norāda E.Krivcova un piebilst, ka "pašreizējais dialoga trūkums ir novedis pie tā, ka ministrija noliedz to, ko saka bērnu vecāki." E.Krivcova atzīst, ka diemžēl, bet to NVO viedoklis, kas iestājas par etniskajiem jautājumiem, kuri nav valsts varai tīkami, Latvijā netiek uzklausīti vispār.IZM gan piebilst, ka Konsultatīvā padome pirms pāris gadiem lēmusi par LAŠOR iespējamo iekļaušanu padomes sastāvā, taču pašas padomes dalībnieku vairākums nobalsojis "pret".  **Ieklausās aktīvākajos**Gan IZM, gan arī Finanšu ministrija, kas pēdējos gados spiesta veidot valsts budžetu, kas teju nevienam nav pa prātam, norāda, ka bez konsultēšanās ar sabiedrību būtiski lēmumi netiekot pieņemti. "Visām NVO ir iespēja paust savu viedokli, tikai citi to dara aktīvi un citi – nē," norāda izglītības un zinātnes ministra padomniece komunikācijas jautājumos Agnese Korbe. Vērtējot pašreizējo sabiedrības aktivitāti, padomniece norāda, ka aktivitāte atkarīga no apspriežamā jautājuma. "Ja runa ir par pedagogu algām, tad NVO ir aktīvākas," atzīst A.Korbe. "Valsts ir atvērta, bet tā nevar apklaušināt visas NVO, kurām būtu ko teikt par konkrēto jautājumu. Parasti uz sarunu nāk un savu viedokli pauž aktīvākie – tie, kas vēlas piedalīties," norāda Finanšu ministrijas preses sekretāre Baiba Melnace. Viņa arī piebilst, ka daudzas NVO nekādu lielo aktivitāti neizrāda un, ja pat tiek aicinātas uz tikšanos, uz to neierodas. "Protams, ja tā saucamās "jumta" organizācijas, piemēram, LDDK un LTRK pauž savu viedokli, tad ir arī skaidrs, ka tas ir lielas uzņēmēju daļas viedoklis. Tās NVO, kas savu viedokli nepauž publiski, vai arī nav gatavas to paust ministrijai, mēs vienkārši nezinām un tāpēc arī pie sarunu galda tās nav iespējams uzaicināt," piebilst B.Melnace.