Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Pēc kaujas. Pusgads pēc 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā

Pusgadu pēc 13.janvāra grautiņa izmeklētāji pabeiguši pirmo darba posmu, un par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās vairāk nekā 60 cilvēku lieta nosūtīta prokuratūrai apsūdzības celšanai. Bet vai izdevies atklāt vienu no būtiskākajiem noslēpumiem — vai kāds grautiņu izprovocēja apzināti?

Ja mūsu valstī būtu normāls prezidents, viņš būtu atnācis uz mītiņu un pateicis to pašu, ko pateica nākamajā dienā Rīgas pilī, — uzstādījis ultimātu Saeimai un valdībai. Tad visi būtu nomierinājušies, un nekas tāds nenotiktu — saka Jānis (vārds mainīts), karstā jūlija vakarā sēdēdams Doma laukuma vasaras kafejnīcā. Mūsu galdiņš stāv vietā, kur šī gada 13.janvāra tautas sapulces laikā atradās skatuve. Valdis Zatlers uz tās tomēr neuzkāpa, jo bija Strasbūrā. Tāpēc spilgtāk atmiņā gan Jānim, gan trim pārējiem jaunajiem vīriešiem, kas sēž pie galda, palikušas nevis sapulcē teiktās runas un kora dziesmas, bet tas, kas pie Saeimas un citur Vecrīgā notika uzreiz pēc tam. Kadri ar parlamenta logos lidojošiem akmeņiem, apgāztām policijas mašīnām un izlauzto bruģi viņiem nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai skarbu lappusi Latvijas jaunāko laiku vēstures hronikā. Viņi uzskata, ka piedalījušies tās rakstīšanā.

Jānis, tāpat kā pārējie sarunas biedri Ansis Ataols Bērziņš (34), Andris Maziks (34) un Ivars Saksons (23), ir starp tiem, kuri tiek turēti aizdomās par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās, "ja tās saistītas ar grautiņiem, postījumiem, dedzināšanu, mantas iznīcināšanu vai ar vardarbību pret personu, vai ar pretošanos varas pārstāvjiem". Krimināllikuma 225.panta otrajā daļā paredzētā sankcija ir barga — no astoņiem līdz 15 gadiem cietumā.

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde šonedēļ nosūtīja Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai "13.janvāra kriminālprocesa" materiālus un lūdza celt apsūdzību 64 personām. Izmeklēšana gan turpinās, skaidro Rīgas policijas šefs Ints Ķuzis: par 30—40 cilvēkiem vēl nepieciešamas papildu ekspertīzes, nav identificētas 38 personas, kuru foto no grautiņiem ievietoti īpaši šim nolūkam policijas izveidotā mājaslapā Masunekartibas.lv.

Izņemot Jāni, kurš personisku apsvērumu dēļ minēt presē savu īsto vārdu, fotografēties un pat runāt pie ieslēgta diktofona atsakās, pārējie piekrīt bildēties uz Saeimas fona un ir atklāti, stāstot gan par 13.janvāra notikumiem, gan savām pārdomām pēc tam. Dažiem šī nav pirmā saruna ar medijiem par šo tēmu. Andris februārī sniedza interviju Latvijas Avīzē, Ansis Ataols nākamajā dienā pēc grautiņiem pārstāvēja protestētāju viedokli pie Jāņa Dombura LTV raidījumā Kas notiek Latvijā? un ir žurnāla Rīgas Laiks februāra numura lielās intervijas varonis.

Cilvēki gribēja parunāties

Uz hrestomātisko jautājumu — kā un kāpēc jūs 13.janvāra vakarā nonācāt pie Saeimas? — Ansis, kurš pazīstams kā mūziķis, folklorists un latgaliska radio aizstāvis, atbild: "Bija sajūta, ka uz mītiņu ir jāiet. Ka ir nobriedis tiktāl, ka tas varbūt kaut ko šoreiz tiešām mainīs atšķirībā no citām reizēm, kad bija skaidrs, ka tas neko nemainīs. Bija konsolidēšanās sajūta." Cerējis gan, ka atkal būs dziesmotā revolūcija kā atmodas gados, taču secinājis, ka "diemžēl tautas dziedāt prasme pa šiem divdesmit gadiem ir kritusies".

Jaunākais, bet garākais un būdīgākais no sarunas dalībniekiem Ivars atminas, ka pirms tam trīs reizes bijusi tautas nobalsošana, "vai var atlaist Saeimu vai nevar…". Ansis viņu palabo, ka bija arī par citiem jautājumiem. "Paliekam pie tā galvenā," iestarpina dzīvīgais Andris. "Vajadzētu jautāt tiem, kas negāja, — kāpēc viņi tur nebija?"

Pēc mītiņa liela daļa sapulces dalībnieku nevis izklīda, bet gan devās pie Saeimas nama. "Viss pūlis nāca, masa nāca šaurajā ielā un fiziski aizbīdīja mani līdz turienei. Kādā sakarā nonācu pirmajās rindās, neatceros," stāsta Ivars, kurš bija viens no pirmajiem, ko aizturēja policija. Lai gan puisis pats sākumā apgalvo, ka neko neesot metis, tikai gaisā paceltām rokām klaigājis, citi sarunas dalībnieki uzreiz norāda, ka redzējuši viņu 13.janvāra reportāžās televīzijā, lamājoties un draudot policistiem. "Par to arī savāca," nospriež Ivars, kurš bijis iereibis. Tiesai policijas sagādātie pierādījumi šķita pietiekami, lai līdz 23.februārim Ivaram kā drošības līdzeklis tiktu piemērots apcietinājums.

Ansim pēc Doma laukuma sapulces beigām šķitis, ka "nav beidzies, tā nedrīkst beigties, kaut kam jāseko". Viņš ir pārliecināts, ka līdzīga domāšana tobrīd bija arī daudziem citiem. "Simtos galvu vienlaikus vai ar nelielu laika nobīdi radās doma: jāiet uz turieni, par ko mītiņš bija. Ja sauklis bija "Atlaist Saeimu!", varbūt vajag to izbļaut pie pašas Saeimas, un kāds no tās pārstāvjiem iznāks parunāties," skaidro Ansis.

"Ļaudis gribēja parunāties, un šajā gadījumā sliktākais, kas var būt, ir ignorēšana. Labāk iznākt pretī un lamāties pretī: abi divi izlamāsies, un miers," par nekārtību cēloņiem ir pārliecināts Ansis. "Ja tauta saprot un redz, ka to nedzird, kamēr tā runā un kliedz, nekas cits neatliek kā fiziski ietekmēt. Un tā arī notika."

Ansis, kurš stāvēja pirmajās rindās, netic, ka akmeņu mešana bijusi īpaši organizēta: "Es redzēju to spontanitāti. Cilvēks dzer aliņu, neiztur un to gandrīz izdzerto pudeli ņem un laiž pa logu. Manā acu priekšā puika noņem mugureni un mauc pa logu. Un tikai pēc tam parādījās akmeņi, jo vispirms bija pikas." Jānis redzējis, kā Saeimas virzienā aizlido zābaks.

Ansis uz parlamenta ēku akmeņus metis "uzmanīgi", tas ir, skatījies, lai tuvumā nebūtu policistu. Taču viņš nebija iedomājies, ka kārtības sargi var būt ģērbušies arī civilajās drēbēs. "Tā mani divi vai trīs šādi "nodevēji" — tā viņus tobrīd uztvēru — sagrāba no aizmugures, neko nevarēju izdarīt — man vēlbajāns bija kaklā," stāsta Ansis. Tad viņš aiznests pie policistiem, kas stāvēja uz Saeimas kāpnēm, tie viņam sasēja rokas aiz muguras un, nolikdami pie sienas, piekodināja: "Tagad paguli zem akmeņiem!" "Tur rikošetā akmeņi krīt lejā, es guļu, galvu aizsegt nevaru, redzu — viens akmens nokrīt blakus, otrs…" nepatīkamo sajūtu atminas Ansis.

Kad policijas vienība Alfa saņēma pavēli uzbrukt un Saeimas durvju priekšu atstāja, Ansim radās iespēja piecelties un paiet malā. Nepazīstamas meitenes palīdzēja pārgriezt striķus, un Ansis jau mēģināja doties projām, taču atpazīts. "Eu, šito nevajag aizturēt? Šito vajag aizturēt!" iesaucies kāds policists, kas nebija ekipējumā. Ansis nodots Saeimas drošības dienesta pārstāvjiem uzvalkos, kuri ieveda savās telpās un uzlika roku dzelžus. "Viņi nebija tik uzvilkušies, rokas nepalaida, kontrolēja sevi, tā ka es faktiski nedabūju nemaz, nu vēlāk iecirknī tā bišķīt," atzīst Ansis, kurš jau trijos naktī tika palaists vaļā.

Zvērīga vienotība. Par vai pret?

Andrim 14.janvārī bija jālido uz Īriju, kur viņš tolaik strādāja. Dienu iepriekš kārtoja dažādas lietas, to vidū, izgāja automašīnas tehnisko apskati. Uz pašu mītiņu ierasties nepaspēja. "Deviņos vakarā braucu, dzirdu pa rādžu, kas notiek Vecrīgā. Nometu mašīnu un vienkārši nācu uz Līvu laukumu," atceras Andris. Sākumā viņš tikai runājis ar policistiem, prasījis: "Jūs ko no kā aizsargājat? Ko jūs darāt — paši esat no šī katla, tūlīt jums algas nogriezīs!"

Vēlāk Andri pārņēmušas tādas emocijas, ar kurām viņš nevarējis vienkārši aiziet projām. "Kas bija pa rokai, ar to izteicu [protestu]. Pāris piku pamētāju, miskasti kaut kādu, pudeles… Taisījos iet projām, kad mani savāca," stāsta puisis. Alfas darbinieki viņu aizturējuši "labi", nu jau ar smaidu atceras Andris: "Pluss bija tas, ka viņu bija daudz, tāpēc visi netika pie spārdīšanas. Labi dabūju, ribu salauza, kā kiborgs divas trīs nedēļas staigāju. Celis joprojām sāp." Ļaunu prātu uz policistiem viņš par to netur — apzinās, ka arī viņi bija uzvilkti.

"Nekas jau nenotika, nebija grautiņu. Pupu mizas! Francijā tādā situācijā nedēļu turpinātu demolēt," uzskata Jānis, kurš apgalvo, ka Vecrīgā 13.janvārī bijis un nekārtības redzējis, taču pats tajās neesot piedalījies. Policija gan uzskatīja citādi — viņš tika aizturēts un vēlāk ieslodzījumā pavadīja, kā pats rēķina, 40 dienu, par to viņam vislielākais rūgtums.

Jānis skeptiski vērtē, vai 13.janvāris ir ko mainījis sabiedrībā, jo "visa šī sistēma ir slima. Mums nav valsts, bet tikai noteiktu cilvēku biznesa intereses". Tajā vakarā gan viņš juties citādi: "Visā tajā pasākumā vienotības sajūta bija zvērīga: tur bija krievi, bija latvieši… Pirmajās rindās nebiju, stāvēju malā, taču izjutu to kā vēsturisku brīdi. Žēl tikai, ka tā vienotība ātri aptrūkās."

Kas gan vienoja dažādās grupas? "Vienotība pret pastāvošo… Ka mūs čakarē ausī elementāri valdība un viss pārējais," iesāk Jānis. Ansis iebilst: "Tā nebija vienotība pret, bet vienotība par. Par pārmaiņām."

"Par tiem pāridarījumiem," saka Andris.

Atbildes uz jautājumu, kāpēc valstī ir nelaime, atšķiras. Ivars nav apmierināts, ka valsts vadītājiem ir zemāki izglītības standarti nekā bērnudārza audzinātājām, kurām augstākā izglītība ir obligāta. Andris domā, ka sabiedrībā trūkst vērtību un traucē zemā pašapziņa, kas būtu jārisina psihologiem un sociālantropologiem. Jānis uzskata, ka nepieciešams tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām, Ansis ir pārliecināts, ka valstī jāmaina politiskā sistēma, pārejot uz mažoritāru vai jauktu vēlēšanu sistēmu, tādējādi nodrošinot deputātu atbildību vēlētāju priekšā, vai vismaz jāatceļ piecu procentu barjera Saeimā un pašvaldībās, lai nedominētu lielās partijas.

Jaunie vīrieši nenožēlo, ka piedalījušies nemieros, arī no apkārtējiem un pat nepazīstamiem cilvēkiem esot saņemts atbalsts un uzslavas. "Es arī dūzenē no paša sākuma neizlikos, ka metu nevis akmeni, bet gan vilnas pikucīti. Teicu: jā, metu akmeni, es to atzīstu. Uzrakstīju tā — atzīstu savu rīcību, bet neatzīstu vainu, jo manā rīcībā vainas nav," klāsta Ansis, un Andris viņam piekrīt.

Ansis gatavs arī tiesā teikt to pašu, nevis sākt "kaut kādus advokātu knifus": "Jā, mēs to darījām, bet darījām pareizi, un tagad uzdrošinieties mūs par to notiesāt." Jānis ir skeptisks: "Kā tu to pateiksi — vienā momentā tas notiks." Bet Ansis uzsver — ja viņš tiktu notiesāts, zaudēto gadu būtu žēl, tomēr "godprātīgumā un atklātumā ir nemieru dalībnieku galvenais spēks, un ilgtermiņā tas vienalga gūs pārsvaru".

Jaunības maksimālisma upuris


Cits noskaņojums ir Edgaram Gorbaņam (17), kurš zināms kā vissmagāk cietušais janvāra nemieru upuris. 13.janvārī Edgars, kurš vairs nenoliedz, ka tovakar pie Saeimas nekārtībās tomēr piedalījies, zaudēja labo aci. Viņš uzskata, ka Alfas kaujinieks mērķtiecīgi iešāvis viņam sejā ar gumijas lodi, jo šaurajā Trokšņu ielā, kur Edgars bija atspiests kopā ar citiem nekārtību dalībniekiem, neviens cits viņam pretī nestāvēja.

Jaunietis stāsta, ka policija apgalvo: ja ticis šauts, tad tikai ar asaru gāzes kapsulu. "Viņu nostāja: ja tā bijusi lode, šāvējs nav bijis policijas darbinieks. Vienkārši sakot, tādā gadījumā tas ir visjaks*," uzskata Edgars. Izmeklēšanu veic Valsts policijas Iekšējās drošības birojs.

"Process turpinās, gaidām kompleksās ekspertīzes atzinumu," lakoniska ir policijas pārstāve Linda Neimane-Zobena.

Šajā kriminālprocesā Edgars ir cietušais, taču tai pašā laikā viņš ir aizdomās turētais procesā par piedalīšanos masu nekārtībās. "Veikalu izlaupīšanā nepiedalījos, mašīnas nedemolēju. Maksimums — tas, kas sākumā notika pie Saeimas," viņš stāsta.

Uz mītiņu Edgars devies, jo vecākiem sākušās problēmas ar darbu. Viņaprāt, Latvijas ekonomika nav efektīva, saņemtais starptautiskais aizdevums tiek tērēts bezjēdzīgās prēmijās. "Ķēkša nevar vadīt valsti: lielai daļai deputātu nav juridiskās vai ekonomiskās izglītības. Es absolūti nesaprotu, kā tādi cilvēki var vadīt valsti."

Kad pūlis devies pie Saeimas, viņš bijis kolonnas beigās un nonācis notikumu jūklī, kad tur jau lidoja bruģakmeņi. Baiļu nav bijis vispār, un Edgars padevies masu psihozei.

Sākumā Edgars bijis pārliecināts, ka rīkojies pareizi, taču vēlāk sapratis ko citu. "Paši esam muļķi. Mūs, saniknotus cilvēkus, kāds paņēma un aizveda, un kas no tā sanāca? Visiem ir kriminālprocess, es paliku bez acs, bet Jaunais laiks nonāca pie varas. Izrādījās, ka mēs tur necīnījāmies par savām, bet svešām interesēm," Edgars ir sarūgtināts.

Puisis apjautis, ka ar radikālismu Latvijā neko panākt nevar. Vienīgā izeja esot neatkarīgu, neangažētu arodbiedrību dibināšana, kas organizētu visu "budžetnieku" streikus. "Tiem jābūt visiem kopā: gan skolotājiem, gan ārstiem, gan policistiem. Turklāt nevis pastaigas pa ielām, kad par viņiem vienkārši pasmejas, bet tieši streiki. Radikālismam, kādu redzējām 13.janvārī, nav nekādas jēgas, jo, pat ja tam apakšā ir labi nodomi, to pagriezīs tā, ka sekas būs negatīvas."

"Tagad runā, ka šis ir sevišķi smags noziegums, tāpēc ir tik bargas sankcijas un visi jāsēdina no astoņiem līdz 15 gadiem. Taču, cik paziņu tur piedalījās, neviens nekam neko sliktu dzīvē nav nodarījis. Mēs visi nonācām šajā ietekmē, mums ļāva izlaist tvaiku, bet tagad sit pa rokām. Tā bija sociāla parādība, neko kriminālu es tur neredzu," pārliecināts Edgars, tāpēc negrib saņemt pat nosacītu sodu. Ar acs zaudējumu Edgars ir samierinājies, visas operācijas nu ir galā. Nezinātāji pat nepamana, ka puisim ir acs protēze.

"Visi meta, un es metu"

Pēc 13.janvāra masu nekārtībām Rīgas kriminālpolicija izveidoja īpašu izmeklēšanas grupu 15 cilvēku sastāvā, kas tagad pabeigusi pirmo darba posmu, nodevusi prokuratūrai kriminālprocesu un lūgusi sākt kriminālvajāšanu pret 64 personām. Rīgas policijas šefs Ints Ķuzis, kurš līdz pavasarim vadīja kriminālpoliciju, stāsta, ka lietas materiāli apkopoti 37 sējumos apmēram 10 000 lapu. Aprēķināts, ka apmēram 30 juridiskām un 20 fiziskām personām nodarīti materiālie zaudējumi aptuveni 160 tūkstošu latu.

Izmeklēšanā notikušas vairāk nekā 700 pratināšanu, vairāk nekā 50 liecību pārbaužu uz vietas, veiktas apmēram 30 ekspertīzes. Izanalizēti videomateriāli vairāk nekā 250 stundu garumā. Šajā pusgadā tas bija izmeklēšanas grupas pamatdarbs, stāsta Ķuzis.

Esot atrasts arī vīrs armijas šinelī, kurš BBC filmētajos kadros redzams, zvetējot ar dūri policistam pa galvu, līdz aizlido ķivere. Alfas virsnieku izglāba viņa padotais, kurš raidīja uzbrucējam no šautenes to, kas kadrā izskatās pēc gumijas lodes. Tolaik policijā apgalvoja — pat ja tā arī bija, policista rīcība ir attaisnojama, jo uzbrucējam rokā bijusi kastete. Vīrieti aizturēja 16.martā, viņš bija ieradies uz leģionāru gājienu tai pašā šinelī, tāpēc viegli atpazīts.

Ķuzis pēc izmeklēšanā noskaidrotā pārliecinājies, ka pirmais agresijas vilnis nācis no pūļa, un noraida kā spekulatīvas versijas, ka nervi neizturējuši kādam no Saeimu apsargājošās Militārās policijas vai Alfas un tā sākusi kautiņu. Tomēr secinājumus, kas, kāpēc un tieši kā, varēs izdarīt agrākais pēc gada, uzskata Ķuzis.

"Gaisā virmoja, ka kaut kas būs," Ķuzis atceras sakaitēto gaisotni janvārī. Patlaban ekonomiskā situācija varbūt ir vēl smagāka, bet apstākļi vairs nav tik draudīgi. "Tagad notiek kaut kāda diskusija, jo vislielākais ienaidnieks šādā situācijā ir neziņa. Cilvēks nesaprot, kas notiek, un redz, ka par viņu ņirgājas," ir pārliecināts Ķuzis.

Aizdomās turēto kontingents galvenokārt ir personas, kas jau agrāk nonākušas policijas redzeslokā un ir tendētas uz sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, stāsta Ķuzis. Bijuši arī tādi, kas nekārtībās patiešām piedalījušies politiskās pārliecības dēļ. Ir arī tādi, kas tur trāpījušies nejauši.

"Man patika viena liecība. Viens no aktīvākajiem, kuram dzīves jēga ir internets, sēdēja kafejnīcā Vecrīgā un čatoja vai spēlēja," stāsta Ķuzis. "Viņš iznāk ārā — o! Visi skrien kaut kur, kaut ko met! Johaidī, super! Es arī gribu! Viņš arī met, tad viņu noķer. Prasa: kāpēc tu meti? -— Nezinu. — Zini, ka visi gāja uz Saeimu? — Nē… — Kur ir Saeima? — Neesmu bijis."

Kā apgalvo Ķuzis, daudzi aizturētie nespēja atbildēt uz pirmo jautājumu: kāpēc jūs to darījāt, kādu mērķi vēlējāties sasniegt? "Nav! Nav šīs atbildes gandrīz nevienam. Protams, ir tādi, kas saka, ka gribēja šādā veidā paust savu viedokli. Bet kāpēc logus dauzīt? A citādi mūs nedzird, atbild."

No policijas viedokļa pēc 13.janvāra ir svarīgi uzsvērt, ka policija ir gatava pildīt savus pienākumus, bet tā nav visu varoša, saka Ķuzis. "Ļoti liela nozīme kriminogēnajā situācijā ir varas rīcībai. Ne jau policija provocēja to jautājumu — kāpēc policisti dabūja pa galvu? Viņi kaut ko sliktu darīja, kādam ko atņēma? Nē, vienkārši pildīja savus pienākumus."

Organizētājus meklēt neraujas


Aizvien neatbildēts paliek jautājums — vai 13.janvāra nekārtības bija tikai stihiski nemieri vai arī iepriekš izplānota provokācija? Un, ja tā, kas bijuši tās autori?

Jānis stāsta, ka nemieros pie Saeimas esot ievērojis vairākus neuzkrītoši ģērbtus vīriešus, kas it kā starp citu stūmuši tuvāk kāpnēm loka pirmajās rindās stāvošos.

"Jā, mani arī grūda mugurā," atminas Ivars.

Ansis pieļauj, ka provokatori darbojušies, taču domā, ka izšķirošu lomu tas nenospēlēja, jo neapmierinātība jau brieda un cilvēki stihiski organizējās.

Piektdienā pirms gaidāmās sapulces nākamajā otrdienā vairākās interneta vietnēs tika publicēts paziņojums ar aicinājumiem 13.janvārī bruņoties ar degmaisījuma pudelēm, dakšām un traktortehniku. Autori solīja, ka pirms iešanas uz Saeimu viņu cilvēki "uz vietas iespēju robežās izdalīs pieejamos līdzekļus": pudeles ar degmaisījumu, akmeņus, pusķieģeļus, dakšas. "Jūs pareizi sapratāt — mēs aicinām uz nemieriem un vardarbīgi gāzt valdību 13.janvārī un publiski apgalvojam, ka Drošības policijas kompetences nepietiks, lai atrastu mūs — organizatorus," apgalvoja anonīmie autori.

Edgara Gorbaņa paziņas no Vecmīlgrāvja viņam stāstījuši, ka plakāti ar līdzīgiem uzsaukumiem bijuši izlīmēti rajonā uz sienām. "Bija saukļi, izplatīja skrejlapas. Man viens pazīstams komunists iedeva palasīt. Nezinu, kas tos izplatīja — komunisti vai nacionālboļševiki. Palasīju, bet neticēju, ka kaut kas tāds notiks, jo tauta mums ir ļoti pasīva," atminas Edgars. Viņš domā — ja nebūtu šo provokāciju, neviens uz nekārtībām nedotos.

"Izņemot jau 9.janvārī izskanējušo informāciju par interneta vietnē ievietoto aicinājumu uz nemieriem un vardarbīgi gāzt valsts varu 13.janvārī, Drošības policijas rīcībā nav tādas informācijas, kas liecinātu par vardarbības izpausmēm gaidāmajā protesta akcijā Doma laukumā," šādu atbildes vēstuli 12.janvārī Diena saņēma no valsts drošības iestādes.

Tagad skaidrs, ka "vardarbības izpausmes" bija, tomēr ne kriminālpolicija, ne Drošības policija (vismaz oficiāli) masu nekārtību izcelšanos nemaz neizmeklē. Vairāk nekā simt personu, kas figurē kriminālprocesā un par ko atbild Rīgas kriminālpolicija, tiek turētas aizdomās par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās. Par šī paša Krimināllikuma 225.panta pirmo daļu — nekārtību organizēšanu — nav nevienas pašas.

Valsts policijā gan


Ķuzis, gan bijušais Rīgas reģiona pārvaldes, tagad visas valsts Kārtības policijas priekšnieks Andris Dzenis pauž pārliecību, ka vardarbīgu protestu kultūra beidzot ir atnākusi pie mums no Eiropas un tas tāpat notiktu agrāk vai vēlāk. Policijas vadība mudina nekoncentrēties uz to, "kurš meta pirmo akmeni", bet apzināties, ka, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, sabiedrībā pieaug neiecietība un vardarbības tendences, tāpēc drošībai valstī jābūt prioritātei.

Drošības policijas preses sekretāre Kristīne Apse-Krūmiņa SestDienai apliecināja, ka lietvedībā joprojām ir tikai viens process saistībā ar 13.janvāri — par dažas dienas iepriekš internetā izplatītajiem aicinājumiem uz vardarbīgu Saeimas un valdības gāšanu. Process pēc Krimināllikuma 81.panta gan joprojām ir iestrēdzis turpat, kur pirms vairākiem mēnešiem, — aizturēto un aizdomās turēto personu nav. Drošības policija gaida, kad ārvalstu partneri izpildīs starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumu, jo paziņojuma ievietošanai izmantoti starpniekserveri. Vismaz pagaidām uzsaukuma autoriem izrādījusies taisnība — Drošības policijai viņus atrast nav izdevies.

* bezcerīga krimināllieta

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas