Likuma atbilstību Satversmei apšaubīja Augstākās Tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, kura tiesvedībā acīmredzami ir lieta saistībā ar dubultpilsonību. Apstrīdētās normas noteic: „Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995.gada 1.jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības (pavalstniecības).”
Tiesa ņēma
vērā to, ka Pavalstniecības likums, kas de jure bija spēkā
Latvijas okupācijas laikā un bija saistošs no Latvijas izceļojušām
personām, ietvēra dubultpilsonības aizliegumu un noteica, ka persona
zaudē Latvijas pilsonību, ja ir ieguvusi citas valsts pilsonību.
Tomēr
Satversmes
tiesa norādīja, ka šis noteikums nevar tikt piemērots formāli.
Latvijas diplomātisko pārstāvniecību darbība okupācijas periodā
bija vienīgā Latvijas valsts rīcībspējas izpausme. Savukārt likumdevēju
saista arī augstāko valsts amatpersonu rīcība ārzemēs valsts okupācijas
periodā.
Latvijas
pārstāvniecības ārvalstīs Latvijas okupācijas laikā saskatīja
iespēju personām, kas ieguvušas mītnes zemes pilsonību, saglabāt
Latvijas ārzemju pases. Toreizējos apstākļos Latvijas pārstāvniecībām
patiešām bija jārīkojas tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams,
nodrošinātu valsts saglabāšanu, tāpēc formāla Pavalstniecības
likuma piemērošana kļuva neiespējama. Tādējādi dubultpilsonība,
kas izveidojās valsts okupācijas apstākļos, nevar tikt atzīta par
nelikumīgu.
Tomēr,
atjaunojot
Latvijas valsts neatkarību, bija nepieciešams
atjaunot Latvijas pilsoņu tiesības. Tas tika darīts, ieviešot
reģistrāciju, proti, gan Latvijas teritorijā, gan ārvalstīs mītošajiem
Latvijas pilsoņiem 90.gadu sākumā bija jāreģistrējas Iedzīvotāju
reģistrā. Tiesa atzina, ka jebkura persona, kura bija Latvijas pilsonis
pirmsokupācijas laikā, neatkarīgi no dzīvesvietas tiek uzskatīta
par Latvijas pilsoni. Taču likumdevējs nebija tiesīgs patvaļīgi
un vienpusēji atzīt šīs personas par valsts pilsoņiem, ignorējot
to tiesiskās attiecības ar citām valstīm. Personas gribas paušana
ir būtiska pilsoņa tiesību atjaunošanas gadījumā. Tādēļ
reģistrēšanās pienākuma noteikšana ar mērķi atjaunot Latvijas
pilsoņu tiesības bija pamatota.
Ārvalstīs
dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem līdz noteiktam datuma bija iespēja
reģistrēties, saglabājot mītnes zemes pilsonību. Lai arī Pilsonības
likumā šādai reģistrācijai paredzēts nepilns gads, reģistrēties
par Latvijas pilsoņiem bija iespējams jau pirms Pilsonības likuma
pieņemšanas, proti, no 1991.gada. Tādējādi termiņš, kurā personai
tika dota iespēja saglabāt ārvalstīs iegūto pilsonību, bija aptuveni
trīsarpus gadi. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka personām, kuras patiešām
vēlējās atjaunot Latvijas pilsonību, visā šajā laikā nebija
iespēju nokārtot reģistrāciju.
Tiesa atzina,
ka Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko
dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz
īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas
piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts pilsonību.
Tātad Saeima paredzēja mehānismu, kas nodrošinātu taisnīgu
pāreju, cik vien tas iespējams, mazinot nelabvēlīgās okupācijas
režīma radītās sekas.