Tuvojas kampaņa

Iespējams, naudas trūkums partiju kasēs te varētu nospēlēt pozitīvu lomu: mazāki resursi nozīmē mazākas iespējas «ņemt ar masu» un akcentēt kandidātu personālijas (kādi kuram hobiji, bērnības atmiņas utt.), tā vietā spiežot runāt par konkrētiem jautājumiem. No vienas puses, šie jautājumi ir it kā visiem zināmi. No otras puses, politiķi no tiem līdz šim diezgan veiksmīgi izvairījušies – vai nu klāstot, ka «pie tā koalīcija strādā, tas mums vēl jāizdiskutē ar partneriem», vai arī «mums kā opozīcijai pietrūkst informācijas, tādēļ nevaram konkrēti atbildēt». Šobrīd šīs atrunas vairs nav korektas, jo apgalvojums, ka a) jautājums attiecas uz citas partijas kūrētu nozari vai b) «mēs nevaram atbildēt par valdības politiku», nav nopietns situācijā, kad visi ir uz starta līnijas un nosacīti baltas lapas. Atgādināsim dažus no šādiem jautājumiem. Kā sabalansēt sociālo budžetu – kas konkrēti darāms ar pensiju piemaksām, pabalstiem? Vai/kas maināms bezdarbnieku apmācības sistēmā? Kas no valsts īpašumiem tiek tuvāko divu gadu laiku pārdots? Kas konkrēti jādara kontrabandas apkarošanā? Vai nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, lielāki sodi? Vai KNAB saglabā neatkarību vai tiek apvienots ar kādu citu institūciju? Kādi ir Latvijas minimālie un vēlamie mērķi, diskutējot par Eiropas Savienības finansējumu nākamajā plānošanas periodā?Protams, var teikt, ka politiķi ir tā iemanījušies, ka pat uz konkrētiem jautājumiem atbild izplūdušā formā. Līdzšinējās valdošās koalīcijas gadījumā runas plūdus varētu pārtraukt tādi jautājumi: «Kādas konkrēti kļūdas pieļāvusi jūsu partija?» (Gribētos redzēt, kurš pavēstīs, ka kļūdu nav bijis, savukārt nemācēšana konkrēti atbildēt liecina par nekompetenci.) Opozīcijas gadījumā klasiskais: «Jūsu pirmie 3 darbi nozarē X, cik tie izmaksās, no kurienes nauda?»