1) «Budžeta deficītu samazinot lēnāk, iegūsim tik nepieciešamos līdzekļus medicīnai, pensijām, izglītībai utt.» Šajā tēzē tiek sajauktas kopā objektīva naudas nepieciešamība, pret kuru iebildīs retais, un it kā nesāpīgs veids šīs naudas iegūšanai. Nelaime tā, ka budžeta deficīts nav tikai vārdu savienojums, ko lieto skopi politiķi un neiejūtīgi ekonomisti. Budžeta deficīts ir dzīvošana uz parāda. Var dzīvot uz parāda, ja a) ir pārliecība, ka vienmēr būs kāds, kurš grib aizdot; b) ka aizdevējs neprasīs augstus procentus vai pēkšņi nepalielinās šos procentus jau aizdotajai summai (vai to vispār neatprasīs pirms laika). Tuvāko gadu laikā šādas pārliecības tā īsti vairs nav pat lielvalstīm. Citiem vārdiem sakot, minētajai tēzei varētu piekrist stabilitātes laikmetā, savukārt šobrīd tas nozīmē riskēt, ka parāda izmaksas pieaug un šis sadārdzinājums noēd cerētos guvumus no valsts dāsnuma.
2) «Nepieciešamo naudu var iegūt, attīstot ražošanu un apkarojot ēnu ekonomiku.» Tēze ir pareiza, tomēr būtu godīgi pateikt, ka a) pozitīvās sekas nav sagaidāmas dažu mēnešu laikā, tāpēc nevar ar šī nenomedītā lāča ādu rēķināties, jau runājot par 2012. gada budžetu; b) mērķu sasniegšanai nepietiks ar attīstības bankas izveidi vai represīvo institūciju mudināšanu strādāt aktīvāk; šādu mērķu sasniegšanai nepietiek ar dažām «brīnumnūjiņām».
3) «Patiesībā Latvijā naudas pietiek, tikai tā tiek nepareizi sadalīta.» Var piekrist, ka, atsakoties no nevajadzīgi ambicioziem un/vai speciāli uzpūstiem projektiem, varētu iegūt pārdesmit miljonus latu, kas noderētu jēdzīgākiem mērķiem. Nelaime tā, ka šādi mēs varam atrast finansējumu jēdzīgākajiem mērķiem gada divu griezumā, bet ne ilgtermiņā. Sarukušu «pīrāgu» var taisnīgāk sadalīt, bet, lai iegūtu naudu tādā apjomā, kādā tas nepieciešams, lai nozares finansētu vēlamajā līmenī ilgākā perspektīvā, ir jāpalielina pats «pīrāgs». Sacensība starp solījumiem izspiest vēl kādu pili no jau izžmiegta citrona nav auglīga.