Pavēle nāca no PSRS valdības, kas 1949. gada 29. janvārī pieņēma attiecīgu lēmumu, ka no Latvijas jāizsūta kulaki, nacionālisti, apcietināto un tiesāto radinieki, kā arī nacionālo partizānu atbalstītāji. Taču lēmums klusēja, ka paredzēta dzīves telpas atbrīvošana un sagatavošana civilokupantiem no Krievijas un Baltkrievijas. Iecere bija iepludināt 25% no iedzīvotāju skaita.
Tas miera laikā PSRS bija smags noziegums pret cilvēci un rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Cilvēkus apcietināja un izsūtīja bez aresta ordera. Notikušais jāuzskata par apsūdzību bez noilguma PSRS komunistiskajam režīmam. Latvijā tā bija etniska deportācija, jo 94% bija latvieši.
PSRS vadība bija neapmierināta, ka Latvijā veiksmīgi turpinās partizānu karš. Nacionālā pretošanās kustība - partizāni - saņēma lielu atbalstu no lauku sētām. Padomju varas nolūks bija likvidēt individuālās saimniecības, organizēt kolhozus, sovhozus un atņemt iespēju atbalstīt partizānus.
Izsūtīšanas plānus gan neizdevās paturēt pilnīgi slepenus. Bija informācijas noplūdes, ko izmantoja, savlaicīgi paslēpjoties. Tā Rīgas apriņķī paslēpās 30% vīriešu.
Izrādījās arī, ka izsūtīto saraksti ir ar kļūdām, jo tajos bija pat mirušie, kā arī nepareizas adreses. Sarakstos bija ierakstīti tā sauktā Lielā Tēvijas kara dalībnieki, padomju armijas karavīri, ar ordeņiem apbalvotas personas, komjaunieši, pat komjaunatnes sekretāri. Daudzus no viņiem no izsūtīšanas atbrīvoja, bet atsevišķos gadījumos Drošības komitejas pārstāvji nepiekāpās, un vēlāk jau Sibīrijā nācās kārtot atbrīvošanu no izsūtījuma. Neprecīzo adrešu un paslēpušos personu dēļ, kā arī lai atbrīvotu kļūdaini ierakstītos, vairāku vilcienu kontingentu nevarēja nokomplektēt, tādēļ tie kavējās vairākas dienas. Noziegumu pret cilvēci apliecināja arī sarakstos ievietotie daudzie bērni, kurus 1946. gadā uz Latviju atveda no iepriekšējo izsūtījumu vietām.
Dzintras Gekas par izsūtīto dzīvi uzņemtajās dokumentālajās filmās redzam tautiešus, kas palika Sibīrijā un tagad jau ar grūtībām runā latviski. Bet ir ļoti svarīgi nākamajām paaudzēm atstāt dokumentālus faktus un atmiņas arī par dzīvi Latvijā, atgriežoties no izsūtījuma. Ne visiem gan laimējās izsūtījumā izdzīvot un atgriezties. No kopējā 44271 izsūtīto skaita mira 5231, Latvijā atgriezās 38912. Tos čeka reģistrēja, sekoja viņu gaitām, ierobežoja iespēju iegūt darbu, nerunājot par amatiem, neļāva atjaunot studijas vai iestāties augstskolā, izbraukt uz ārzemēm, noklausījās telefona sarunas, pārbaudīja korespondenci utt. Viņi kļuva par otrās šķiras pilsoņiem.
Deportāciju dokumentos saglabājušies represētāju, izmeklētāju un arestētāju vārdi. Daudzi no viņiem aizvien staigā pa Latvijas zemi, ēd maizi atbrīvotajā Latvijas valstī. Šo personu sarakstus vajadzētu publicēt. Bojāgājušo piemiņa to prasa.