Aģentūras direktors Varis Lāzo uzsver – svarīgi, lai kampaņu sadzirdētu tie cilvēki, kuru spēkos ir situāciju mainīt: namīpašnieki, pašvaldību un komercorganizāciju vadītāji. Tieši viņi pieņem lēmumu ierīkot drošu un pareizu velostāvvietu, savukārt riteņbraucēji tiks mudināti rūpīgāk domāt par to, kā pareizi pieslēgt savu braucamrīku un kā izvēlēties drošu slēdzeni. Kampaņas vēstījums skan: “Namīpašniek, apsaimniekotāj, direktor, lūdzu, ierīko drošu velostāvvietu!”
Rīgas domes Satiksmes departamenta starptautisko projektu vadītāja Olita Sproģe ir gandarīta, ka galvaspilsētas ielās parādās arvien vairāk velosipēdistu: "Tas liecina, ka Rīgas domes Satiksmes departamenta izvirzītais mērķis un darbības virziens līdz šim bijis pareizs. Protams, vēl daudz darāmā, lai Rīga kļūtu velobraucējiem vēl draudzīgāka, bet mēs uz to tiecamies."
Velodarbnīcas MiiT valdes loceklis Gundars Vaitekūns saka: “Velosipēds nav tikai svētdienas pārvietošanās līdzeklis, tas ir veids, kā piešķirt Rīgai vairāk gaisa, vairāk vietas un cilvēkos rosināt dzīvesprieku un neatkarību. To novērtē arvien vairāk pilsētnieku, kuri ikdienā retāk izmanto savus auto. Riteņbraukšanas infrastruktūras attīstība ir pārāk gausa, bet tieši tagad mums visiem jāsasparojas un jāatrod zelta vidusceļš, kā velobraucējiem iemācīties sadzīvot ar gājējiem, ar autobraucējiem un vienam ar otru. Mēs, MiiT, apsolāmies priekos un bēdās, slimībā un veselībā būt kopā ar velosipēdistiem.”
Latvijas Riteņbraucēju apvienības dibinātājs, valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks akcentē: "Ir dažādi iemesli, kādēļ cilvēki neizvēlas šo brīvības simbolu – velosipēdu. Protams, viens no tiem – trūkst iespēju droši novietot divriteni. Vai mēs to varam mainīt? Jā, un mēs pat zinām, kā to panākt – uzstādot drošas un ērtas velonovietnes, velobraucējiem radīsim lielāku drošības sajūtu."
Velovortāla Veloriga.lv veidotājs Romāns Meļņiks saka: “Dažu gadu laikā esam piedzīvojuši revolucionāras izmaiņas gan amatpersonu, gan visas sabiedrības attieksmē pret velosipēdistiem un pret velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli. Straujās izaugsmes gados tie, kuri brauca ar velosipēdiem, tika uzskatīti vai nu par nabagiem, trakajiem vai par traucēkļiem autobraucējiem un gājējiem. Pašlaik velosipēds, lai cik dārgs vai vecs tas būtu, vairs nav statusa pazīme. Tā drīzāk ir moderna dzīvesstila iezīme. Tas priecē, jo velosipēda pārtapšana par stila aksesuāru ir kā pavērtas slūžas masu velosatiksmei.”