Lai nav nekādu zemtekstu meklējumu, uzreiz pasaku, ka esmu Ķīļa pusē, uzskatot, ka liela daļa Latvijas augstskolu diplomu nav kliba kaķa vērti un lai kas mainītos, mums ir vajadzīgi tādi Ķīļi, un jo vairāk, jo labāk. Savulaik jau esmu rakstījis, cik «sagatavoti» pēc augstskolas Dienas redakcijā ierodas jaunie žurnālisti. Laikraksts ir arī daudz atspoguļojis dažādu uzņēmēju viedokļus par augstskolu beidzēju «pienesumu» viņu biznesam, un jāatzīst, ka pat publiski tie nav glaimojoši, nemaz neuzdrīkstoties skaļi paust to, ko runā aizkulisēs. Protams, ne viss ir tik melns, kā to mālē, bet šajā tik ļoti mainīgajā pasaulē Latvijas augstskolas vairākumā gadījumu diemžēl atgādina vecus, patmīlīgus hipopotamus, kas iekārtojušies siltā, duļķainā ūdens peļķē, un ej nu pamēģini šos kaut drusciņ padzīt uz priekšu.
Augstskolām, redz, nepatīk, ka tām varētu atņemt valsts budžeta finansētās vietas, ko paredz finansēšanas modeļa maiņa ar pārēju uz visu studentu kreditēšanu, kas ir ministrijas tālākos plānos. Kā gan var patikt, ja tām atņems ko garantētu un studenti sāks vairāk piedomāt, ko mācīties, jo kredīts būs jāatdod! Augstskolām, redz, nepatīk, ka kāds tās grasās apvienot un runā, ka to ir par daudz. Kā gan var patikt, ja vienai augstskolai nevar būt pieci rektori un kāds izrādīsies lieks! Augstskolām, redz, arī nepatīk, ka kāds no malas varētu vērtēt to piedāvāto programmu kvalitāti, kas izraisījis eksploziju šobrīd. Kā gan var patikt, ja kāds no malas, izrādīsies, ir gudrāks un tālredzīgāks par viņiem pašiem! Un kā gan var patikt tāds, kurš to visu piedāvā!? Tāpēc labākais, ko var darīt hipopotami, ir aurot pa visu peļķi, rādīt zobus un izteikt neuzticību ministram.
Neuzticību izteicēju rindās, piemēram, ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš, taču atliek vien ielūkoties šīs augstskolas interneta mājaslapā, un visa šīs mācību iestādes vadītāju domāšana ir kā uz delnas. Pirmkārt, kaut arī šajā augstskolā it kā veidojas radošas personības - aktieri, režisori un pat audiovizuālās mākslas meistari -, pati mājaslapa atgādina 90. gadu interneta kultūras mantojumu, un neviens pat nav pacenties to padarīt modernu un uz studijām aicinošu. Un kādēļ lai to darītu! Ir taču daudz spēcīgāks magnēts - budžeta vietas! Otrkārt, nevienu te nesatrauc, kādi speciālisti sanāks pēc studijām un vai ir ar ko lepoties, jo par to nav ne vārda. Gandrīz visa mājaslapa ir veltīta vienīgi tam, kādās studiju programmās var «noslaukt» no topošajiem studentiem un viņu vecākiem vēl papildu naudu. Un, treškārt, atļaušos mazliet iedziļināties finansēs un lekciju sarakstos.
Kā liecina dati par 2010. gadu (jaunāku tur nav), Latvijas Kultūras akadēmijas ieņēmumi prognozēti aptuveni 1,3 miljoni latu. Lauvas tiesu veido nauda no valsts par budžeta vietām, ieņēmumi no maksas studentiem ir apmēram 230 tūkstošu. Izdevumi ar ieņēmumiem ir samēroti, no tiem atalgojumam kopumā tērējot vienu miljonu latu. Augstskolā studē 520 studentu, tas nozīmē, ka uz vienu studentu gadā augstskola atalgojumos (!) tērē apmēram 2000 latu. Ko studenti saņem pretim? Piemēram, studiju programmā Kultūras teorija un menedžments 1. kursa studentam pašlaik pirmdiena ir brīva, pārējās dienās pa trim lekcijām jeb nedēļā kopumā sanāk vidēji četras stundas dienā. Ja skatās mācībspēku griezumā un miljonu sadala uz augstskolas uzrādītājiem 146 pasniedzējiem, tad vienam mēnesī sanāk 570 latu. Ne visi no viņiem ir štata darbinieki, tas nozīmē, ka vidējais štata atalgojums varētu būt daudz lielāks, savukārt, ja pieņem, ka visi ir štata darbinieki, tad sanāk, ka pa pasniedzējam ir uz katriem trim studentiem. Protams, šie aprēķini nav uzskatāmi par precīziem, jo no publiskajiem avotiem skaidru ainu iegūt nevar, taču tajā pašā laikā tie dod nojausmu, ka par akūtu naudas trūkumu un ārprātīgu pārslodzi Latvijas Kultūras akadēmija žēloties nevar.
Pats rektors J. Siliņš saskaņā ar amatpersonu ienākumu deklarāciju pērn no Latvijas Kultūras akadēmijas saņēmis aptuveni 2300 latu mēnesī, bet zīmīgi - viņš saņēmis arī 3000 latu lielu honorāru no Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra, kas kopumā vērtē Latvijas augstskolu studiju programmas. Un tagad sakiet, kāpēc lai Jānis Siliņš būtu par jelkādām reformām un kāpēc lai viņam patiktu Ķīlis, kurš grib veidot jaunu neatkarīgu studiju programmas vērtēšanas komisiju?
Ķīļa piedāvātās reformas tikai tagad sāk uzņemt apgriezienus, un var jau paredzēt, ka tā būs niknākā kauja atjaunotās Latvijas izglītības sistēmas vēsturē, iespējams, salīdzināma ar 2004. gadu, kad tika nolemts par pāreju uz bilingvālo mācību sistēmu. Nav šaubu, ka ielās varētu tikt aicināti arī studenti, uz ko vedina Latvijas Studentu apvienības prezidenta Edvarta Ratnieka pozicionēšanās pret Ķīli, taču, izvēloties ierakumu puses, būtu jāatceras, ka pašreizējā augstskolu modelī valda princips «roka roku mazgā» un nevis attīstība.